Partijas nāk un iet, bet Dzintars Ābiķis paliek: viņš ir vienīgais, kurš deputāta krēslu ieņēmis visos Saeimas sasaukumos kopš Augstākās padomes laikiem.
Sarunā ar »VZ« Dzintars Ābiķis atklāj panākumu atslēgu. «Kaut kādai intuīcijai un ožai, protams, jābūt. Taču man ir arī ļoti piemērota izglītība – esmu ekonomists – ģeogrāfs. Ģeogrāfija dod tādu plašu skatu uz dzīvi un ļauj saprast lietu kopsakarības,» spriež Ābiķis. «Bet īstenībā jau viss ir ļoti vienkārši: ir jāiemācās uzklausīt cilvēkus, kas ir par tevi gudrāki, jo tā nemēdz būt, ka deputāts ir speciālists visos jautājumos. Otra lieta: jābūt godīgam. Nedrīkst saņemt kaut kādus papildu atalgojumus, izņemot tos, ko paredzējis likums. Trešā lieta: jābūt atbildīgam. Nevar visu laiku mainīt savu viedokli un par galveno mērķi paturēt to, lai dzīve kļūtu labklājīgāka un stabilāka. Lēmumiem jābūt valstiskiem.»
Būdams ar tik bagātīgu politisko pieredzi, Ābiķis tomēr ne reizi nav kandidējis uz ministra krēslu. «Esmu divas reizes bijis parlamentārais sekretārs Kultūras ministrijā, vadījis vairākas komisijas, taču par ministru neesmu bijis, jo ir jāapzinās sava varēšana, iespējas un piemērotība amatam. Man labāk patīk darbs Saeimā, kur jāspriež nevis vienas nozares ietvaros, bet plašāk. Tas man ir piemērotāk.»
Lūgts komentēt jauno sasaukumu, Ābiķis atzīst, ka pašreiz Saeima šķiet tik neprognozējama, ka to varētu salīdzināt tikai ar 6. Saeimu, kad politikā ienāca Joahima Zīgerista partija. «Ļoti grūti sākt strādāt. Iepriekšējai Saeimai, iespējams, bija negatīvs tas, ka tā pakļāvās atsevišķu cilvēku ietekmei, taču profesionālā un izglītības ziņā, manuprāt, tā bija vislabākā,» uzskata Ābiķis.