Bez vērā ņemamiem panākumiem jau kopš 2008. gada par savām tiesībām uz normālu dzīvi cīnās Kandavas iedzīvotāji, kas mitinās blakus SIA «Braukšanas mācību centrs» ierīkotajai kartinga trasei.
Trases īpašnieki, kuru vidū ir tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs, bijušais «Latvenergo» šefs Kārlis Miķelsons, miljonārs Guntis Rāvis un vēl vairāki sabiedrībā zināmi cilvēki, uzšķauda ne tikai iedzīvotāju sūdzībām, bet arī ignorē Veselības inspekcijas prasību ierobežot troksni un atsakās maksāt sodu.
«Biezie» brauc, nabagie cieš
Kartinga trase Kandavā eksistē jau kopš padomju laikiem. Kādu laiku tā atstāta novārtā, līdz par to ieinteresējusies SIA «Braukšanas mācību centrs», kurai ar braukšanas apmācību gan ir diezgan maz sakara. «Atceros, padomju laikā pēc pulksten septiņiem vakarā neviens nebrauca, bet sacensības notika reizes divas gadā – sestdienās, svētdienās. Tas bija arī tāds kā pasākums iedzīvotājiem ar bufeti un desiņām. Savs labums bija arī iedzīvotājiem – vismaz kāda izklaide. Patlaban trase izveidota tā, ka skatītājiem nemaz sacensības nav iespējams vērot. Nav nedz tribīņu, nedz paaugstinājuma. Ja man kāds nostājas priekšā, es neko neredzu. Būtībā galvenais uzsvars no sacensībām pārgājis uz atsevišķu cilvēku izklaidi, kuri noīrē kartus un brauc jebkurā laikā. Vēl trakāk ir tad, ja pa trasi brauc ar motocikliem, kam tā nemaz nav paredzēta. Trase tiek tik intensīvi izmantota, un tas nav savienojams ar iedzīvotāju iespējām dzīvot savās mājās. Kad notiek sacensības vai treniņbraucieni, nav iespējams pat sarunāties,» »VZ« stāsta Elza Freiberga, kura par savām un citu iedzīvotāju tiesībām cīnās kopš 2008. gada. «Kāpēc es to daru? Mans mērķis ir tur dzīvot, man ir noslēgts īres līgums, kas reģistrēts zemesgrāmatā, bet es nevaru šīs tiesības realizēt. Ikdienā dzīvoju pie Čaka ielas, un tas troksnis, kas ir šajā ielā, ir nieks salīdzinājumā ar kartinga trasi. Ielā pie kartinga trases pārsvarā dzīvo nabadzīgi cilvēki. Ir ģimenes ar maziem bērniem, kuriem ir veselības problēmas,» pamato Freiberga.
Nelikumības neuztrauc
Iesākumā Veselības ministrija iedzīvotājiem, kuriem traucēja troksnis, ieteica vērsties pie ģimenes ārsta, bet vēlāk Veselības inspekcija tomēr bija spiesta konstatēt, ka trasē regulāri tiek pārsniegts pieļaujamais trokšņu līmenis un tas var būt par pamatu veselības traucējumiem. 2009. gada nogalē Veselības ministrija uzdeva firmai veikt trokšņa samazināšanas pasākumus, bet vēlāk pati pagarināja šo pasākumu veikšanas termiņu līdz 2010. gada maijam. Atkārtoti veicot trokšņu līmeņa mērījumus, Veselības inspekcija firmai arī uzlikusi sodu – 250 latu.
Šķiet – kas tur varētu būt tik sarežģīts, samaksāt salīdzinoši nelielo sodu, izbūvēt trokšņu slāpējošo sienu, panākot kompromisu ar iedzīvotājiem?! Galu galā «Skonto būves» šefa Gunta Rāvja vadībā šādas sienas pie Dienvidu tilta sabūvētas vairāku kilometru garumā un Latvijā nav uzskatāmas par sarežģītu darbu. Tomēr tā vietā firma izvēlējusies sarežģīto pārsūdzēšanas un tiesāšanās ceļu, līdztekus turpinot rīkot braukšanu. Nav uzbūvēta nedz siena, kas sākumā projektā bijusi pat paredzēta, bet taupības labad no tā izņemta, nedz sods samaksāts, nedz arī trases darbība pārtraukta līdz situācijas atrisināšanai. Vēl vairāk: turpinot cīnīties, Freiberga atklājusi virkni nelikumību, no kurām izriet, ka trasei nemaz nav tiesību darboties. Administratīvajā rajona tiesā iesniegtie materiāli liecina, ka vietējā pašvaldība jau 2008. gadā, apstiprinot aktu par trases pieņemšanu ekspluatācijā, rīkojusies prettiesiski – domē nav iesniegti visi nepieciešamie dokumenti, projekta autors nav piedalījies pieņemšanas komisijā. Jebkurā citā situācijā, ņemot vērā iepriekš minētos pārkāpumus, pašvaldība varētu apturēt trases darbību, taču šajā gadījumā tā nostājusies trases apsaimniekotāju pusē, turklāt vēl arī paredzot domes budžetā naudu kartingu sacensību rīkošanai. Īpašnieki izmanto gan nesakārtoto likumdošanu, gan domes atbalstu, lai turpinātu darbību, bet iedzīvotājiem jāsamierinās ar to, ka trokšņu sienas vietā pie sētas piekārts tenta gabals, kas nekad un nekur nav atzīts par trokšni slāpējošu materiālu.
Tiesiskais nihilisms?
Uzņēmuma «Braukšanas mācību centrs» dalībnieku vidū ir tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs, bijušais «Latvenergo» valdes priekšsēdētājs Kārlis Miķelsons, «Skonto būves» īpašnieks Guntis Rāvis, «Vincenta grupas» īpašnieks Leons Jakrins un biroju ēkas «Ostas skati» īpašnieks Andris Grasmanis. Īpašnieku sarakstā manāma arī polittehnologam Jurģim Liepniekam piederošā firma «Asset Angel», kuras pamatkapitāls ir ap trīs miljoniem latu, maksātnespējas administrators Olafs Švanks un autosporta speciālists Edgars Skulte. »VZ« mēģināja sazināties ar Štokenbergu, no kura kā publiskas personas sabiedrībai ir tiesības prasīt publisku skaidrojumu par savām privātajām darbībām, taču tas nevainagojās ar panākumiem.
Tomēr par trases saimnieku attieksmi spilgti liecina viņu izturēšanās Kandavas domē, kur viņi bija uzaicināti saistībā ar sūdzībām par trasi. «Tā bija Finanšu plānošanas un novada attīstības komitejas sēde, uz kuru bija uzaicināts Aigars Štokenbergs, Kārlis Miķelsons un es. Komitejas sēdē ne ar vārdu netika minēta manas sūdzības būtība – par nelikumīgo būvniecību un trasē notiekošo pasākumu radīto troksni. Nevienam deputātam nebija izsniegti materiāli par manu sūdzību. Īpašniekiem tika dota atļauja turpināt pasākumus, taču nekas netika teikts par trokšņa ierobežošanu. Kad ieminējos, ka saskaņā ar Ekonomikas ministrijas lēmumu būvniecībā ir nelikumības un trases darbībai vajadzēja būt apturētai, Štokenbergs piecēlās – man bija jābūt maziņai un melnai – un atbildēja: «Es pats biju ekonomikas ministrs un zinu, ka tādas Ekonomikas ministrijas vēstules neko nenozīmē.» Savukārt Kārlis Miķelsons iebilda, ka man esot jāpriecājas, ka pa kartinga trasi nebrauc visas 24 stundas diennaktī,» stāsta Freiberga. Viņa vērsusies visās iespējamajās instancēs, sākot ar pašvaldību un beidzot ar prokuratūru, tiesu, KNAB un tiesībsargu. Patlaban joprojām turpinās tiesvedība, bet līdztekus tam – izklaides un sacensības trasē.