Ki­vičs bēr­nī­bā dzie­dā­jis "Muļ­ķa sir­di" un par mī­les­tī­bas pi­nek­ļiem

«Ir at­bil­dēts uz jau­tā­ju­mu «Vai vieg­li būt jaun­am?». Vi­si zi­na, kā ir būt par Džo­nu Mal­ko­vi­ču,» sa­vas gru­pas «Z-Scars» dzies­mu iz­la­ses pre­zen­tā­ci­jā ki­no kla­si­ku ci­tē­ja An­dris Ki­vičs.

«Bet vai jūs zi­nāt, kā ir būt ar An­dri Ki­vi­ču?» Pēc šiem vār­diem mū­zi­ķis svei­ca sa­vas vis­mī­ļā­kās sie­vie­tes. »VZ« no­lē­ma no­skaid­rot šo jau­tā­ju­mu, pra­sot pēc at­bil­des abām Ki­vi­ča sie­vie­tēm – mam­mai Dai­nai Ki­vi­čai un mī­ļo­ta­jai mei­te­nei Ag­ne­sei Kar­po­vi­čai.

«An­dris man kād­reiz sa­cī­ja: mam­mu, tev ar ma­ni ne­kad ne­būs gar­lai­cī­gi! Un ta­gad va­ru teikt tā – man tie­šām ar vi­ņu ne­kad nav garlaicīgi» sa­ru­nā ar »VZ« at­zi­na mū­zi­ķa mā­te Dai­na Ki­vi­ča.

Ta­lants nav ap­jausts

Iz­rā­dās, Dai­na Ki­vi­ča to­po­šā mū­zi­ķa bēr­nī­bā ne­maz nav no­jau­tu­si, ka vi­ņam ir šāds ta­lants. «Man pat ir ne­ēr­ti at­zī­ties, ta­ču vi­si tie vei­di, kā­dos viņš jau bēr­nī­bā iz­pau­dās kā mū­zi­ķis, – es to uz­tvē­ru kā paš­sap­ro­ta­mu, ka vi­si bēr­ni jau piec­u ga­du ve­cu­mā var lie­lis­ki no­dzie­dāt vi­su, ko dzird ra­di­o, vai spē­lēt kla­vie­res 12 ga­du ve­cu­mā bez jeb­kā­das mā­cī­ša­nās. Vi­ņa mu­zi­kā­la­jai iz­aug­smei vel­tī­ju uz­ma­nī­bu par maz, ta­ču ta­gad kom­pen­sē­ju ar to, ka jeb­ku­rā brī­dī cen­šos at­bal­stīt. Ga­lu ga­lā tam ve­cā­ki arī do­mā­ti – lai mī­lē­tu un at­bal­stī­tu sa­vus bēr­nus.»

Vi­su sa­snie­dzis pats

Uz »VZ« jau­tā­ju­mu, ko tad Ki­vičs piec­u ga­du ve­cu­mā dzie­dā­jis – «Kur tu te­ci, gai­lī­ti» un tam­lī­dzī­gu re­per­tu­āru, mam­ma glu­ži vai no­skai­šas. «Nē, nu kas tad tas?! Pro­tams, nē! Viņš dzie­dā­ja, pie­mē­ram, «Muļ­ķa sir­di», In­gus Pē­ter­so­na «Ar mī­les­tī­bas pi­nek­ļiem» – tas vi­siem li­kās šaus­mī­gi ko­mis­ki, un ne­viens pat ne­ie­do­mā­jās, ka to va­ja­dzē­tu at­tīs­tīt. Zē­nu ko­rī dzie­dāt at­tei­cās, jo tur esot stul­bas dzies­mas, un tā arī viss bei­dzās. Tā ka An­dris sa­vu ce­ļu mū­zi­kā ir iz­lau­zis pats. Drus­ku at­bal­stīts viņš ir, bet nav bi­jis tā, ka kāds teiktu – tu va­ri, ej un iz­da­ri! Vi­su viņš ir sa­snie­dzis pats, ener­ģi­jas lā­diņš vi­ņam ir mil­zīgs.