Kiviča meitene drauga pa­gāt­nei ne­pie­vērš uz­ma­nī­bu

«Es teik­šu tā: [būt ar An­dri Ki­vi­ču] nav vieg­li, ta­ču es ne­teik­tu arī, ka ir grū­ti. Gal­ve­nais – ir ļo­ti, ļo­ti in­te­re­san­ti! Ne­kad nav gar­lai­cī­gi. Mēs viens ot­ru kaut kā ļo­ti for­ši kom­pen­sē­jam, viens ot­ram pa­lī­dzam,» »VZ« tei­ca mū­zi­ķa mī­ļo­tā mei­te­ne Ag­ne­se Kar­po­vi­ča (21).

Ba­ri­to­nis­te Ag­ne­se Kar­po­vi­ča sā­kot­nē­ji no mū­zi­ķa pat vai­rī­ju­sies. «Es zi­nā­ju tā­dus «Z-Scars», ta­ču ne­teik­sim, ka tā man bū­tu bi­ju­si mī­ļā­kā gru­pa. Kad mēs reiz kā­dā klu­bā ar ma­nu la­bā­ko drau­dze­ni Gin­tu La­pi­ņu (starp ci­tu, «Lat­vi­jas Sti­la un mo­des ga­da bal­vu» pa­snieg­ša­nas ce­re­mo­ni­jā vi­ņa at­zī­ta par ga­da top­mo­deli – aut.) ie­gā­jām un ie­rau­dzī­jām tur An­dri, tad... Tei­cu – ejam ot­rā pus­ē, jo tur ir An­dris! Nu ne­bi­ja viņš man īpa­ši sim­pā­tisks! Ta­ču, kad An­dri ie­pa­zi­nu ne­vis no žur­nā­los la­sī­tā, bet kā cil­vē­ku, sa­pra­tu, ka viņš ir ļo­ti labs un tie­ši tas cil­vēks, ko es ne­gri­bu pa­zau­dēt.»

Bi­ju­si pa­cie­tī­ga

Kurš ku­ru vai­rāk at­bal­sta prie­kos un bē­dās? «Grū­ti pa­teikt, ir piec­des­mit uz piec­des­mit. Ja man ir va­ja­dzī­ga pa­lī­dzī­ba, tad An­dris vien­mēr ir ļo­ti at­sau­cīgs, it īpa­ši mū­zi­kas zi­ņā. Ja ir va­ja­dzī­ga pa­lī­dzī­ba An­drim, es pa­lī­dzu vi­ņam. Šīs pē­dē­jās di­vas ne­dē­ļas [pirms dis­ka pre­zen­tā­ci­jas] es bi­ju tā, kas bi­ja ļo­ti pa­cie­tī­ga. Pa­ras­ti simt­pro­cen­tī­gi vi­sas brīv­die­nas pa­va­dām ko­pā, bet šo­reiz de­vu vi­ņam mie­ri­ņu un at­ļā­vu se­vi re­ali­zēt ša­jā vi­sā.»

No­velc lī­ni­ju un ej uz augš­u!

Nav no­slē­pums, ka An­drim Ki­vi­čam ir skan­dā­lis­ta sla­va, viņš bi­jis div­reiz pre­cē­jies un šķī­ries (ar bi­ju­šo bas­ket­bo­lis­ti Il­zi Ie­vi­ņu un mo­de­li Elī­nu Strau­mi), mū­zi­ķim ir dēls Kris­to­fers no tre­ša­jām no­piet­na­jām at­tie­cī­bām (ar sti­lis­ti Da­nu Dom­brov­sku), ta­ču tas viss Ag­ne­si ne­bie­dē. «Ma­ni ne­bie­dē ne­kas, go­da vārds! Es ne­kad, ne­kad mū­žā ne­pie­vēr­šu uz­ma­nī­bu pa­gāt­nei, ne­kad ne­jau­tā­ju, kas tev ir bi­jis ie­priekš. No­velc sev kā­du lī­ni­ju un no tās dzī­vo tā­lāk, uz augš­u. Ja ej uz le­ju, tad arī pats krī­ti kā kaut kā­dā pa­gra­bā.