Latvijas ekstrasenss Anspoks kļūs pazīstams visā bijušajā Padomju Savienībā

Par ekstrasensu Sindijs Anspoks sevi uzskata aptuveni mēnesi – tas ir laiks, kopš viņš kameru un reportieru priekšā pierādījis savas spējas šova «Ekstrasensu cīņas» Baltijas atlasē, kas viņam garantē iekļūšanu šovā, kas martā norisināsies Maskavā.

Sevi viņš uzskata par atšķirīgu no citiem ekstrasensiem un strikti norobežojas no dziedniekiem, kas sola brīnumus, izkrāpjot lielas naudas summas.

Pārvāksies uz Maskavu

Pirmais iespaids par ekstrasensu Sindiju Anspoku ir... varētu teikt – nekāds. Parasts puisis neuzkrītošā apģērbā ar manāmu latgaliešu akcentu. Mazrunīgs. Neatstāj sajūta, ka viņš sargās pateikt ko vairāk nekā nepieciešams, lai jautājumu varētu uzskatīt par atbildētu, izņemot brīžus, kad aizsvilstas. «Lai saprastu, kas es par cilvēku, mani ir jāpazīst ilgi,» viņš jau uz intervijas beigām »VZ« saka. «Pārsvarā apzināti radu maldīgu iespaidu, lai cilvēki mani neizmantotu.»

Anspoks dzimis Preiļos, kur arī nodzīvojis savas dzīves pirmos 18 gadus – pabeidzis pamatskolu un Preiļu valsts ģimnāziju. Tālākais ceļš vedis uz Rīgu, kur viņš iestājies Rīgas Tehniskajā universitātē. Nu arī šis mācību posms jau aiz muguras. Kādu laiku studentu apmaiņas ietvaros izdevies padzīvot arī Zviedrijā, tomēr apgūtā profesija Sindiju nevilina – savu nākotni viņš saista tieši ar savām spējām. «Jau tagad cilvēku pieņemšana ir mans pamatdarbs. Jautājumi visbiežāk ir par attiecībām, par bērniem, nākotni un veselību. Dziednieks neesmu, tomēr dažkārt varu pateikt vainu. Mans hobijs ir arī anatomija, tāpēc aptuveni varu pateikt, ar ko problēma saistīta. Mani interesētu darbs, kur es varētu izmantot savas spējas. Tas varētu būt abpusēji izdevīgi man un darba devējam. Esmu strādājis klientu apkalpošanas sfērā, bankā. Ir bijušas darba pārrunas uz nopietniem amatiem, kur esmu ticis pat līdz ceturtajai kārtai, bet laikam jau viss notiek tā, kā tam jānotiek. Iespējams, ja strādātu, nepiedalītos atlasē un nebrauktu uz Maskavu,» pauž Anspoks, neslēpjot, ka pēc šova, visticamāk, paliks Maskavā. «Tur tomēr ir 10 miljoni iedzīvotāju. Tie ir pavisam citi mērogi un apgriezieni,» ir pārliecināts ekstrasenss.

Bez stirnas kājas un kraukļa

Patlaban Anspoks kopā ar draudzeni mitinās īrētā dzīvoklī Imantā. Par savu ģimeni jaunais ekstrasenss uzskata vecvecākus, mammu un mammas māsu ar ģimeni. «Mamma par manām spējām neko nezināja, līdz pateicu, ka braukšu uz atlasi, uzvarēšu un tad piezvanīšu. Pasmējāmies, un viņa arī īpaši manu zvanu negaidīja. Zvanīju septiņos, kad viņa vēl gulēja, un sagādāju šoku,» pasmaida Sindijs.

Visspēcīgākās viņa spējas bijušas bērnībā. «Jau četru gadu vecumā varēju reizināt līdz tūkstotim labāk nekā tagad un atcerējos ciparu kombinācijas līdz sešdesmit skaitļiem. Visas lietas redzēju dziļāk nekā citi, bet citi to uztvēra kā murgu un nesaprata, ko es runāju. Redzēju, ka cilvēki ir kopā un izšķirsies. Redzēju, kādas kuram ir problēmas, un ļoti jutu, kad cilvēki melo. Ap gadiem divpadsmit tas sāka traucēt. Gribēju būt tāds pats kā citi – jaunietis, kas staigā uz diskotēkām, sporto un mācās. Un es tāds arī biju. Skolu pabeidzu ar augstiem rezultātiem matemātikā un ķīmijā. Labi spēlēju basketbolu, peldēju, bija labi panākumi breikā. Spējas apslāpēju un tikai divas dienas pirms atlases iegrimu tādā kā meditācijā un mēģināju dabūt visas spējas atpakaļ,» atceras Sindijs.

Kādas īsti ir šīs spējas? «Noteikti esmu atšķirīgs no daudziem ekstrasensiem. Piemēram, neuzskatu, ka manas spējas būtu saistītas ar stirnas kāju, kraukli vai rožukroņiem. Es nerunāju ar gariem, neskatu citas pasaules un nedzirdu balsis. Vienkārši sāku domāt par kaut ko konkrēti. Man prātā ir salikti tādi kā trafareti par attiecībām, veselības stāvokli un citām lietām, un tajos es cilvēku it kā ievietoju, tad skatos, vai veidojas kādas saites, kurām izsekot. Aleksejs Pahabovs no «Ekstrasensu cīņām» bija tāds pats. Strādāja bez nekādiem palīglīdzekļiem. Vienīgais, kas man labāk palīdz uztvert informāciju, ir fotoattēli. Tad es cilvēku vieglāk varu paturēt prātā un ielikt tajos trafaretos,» skaidro Sindijs.

Ejiet jūs... pie ārsta!

«Esmu karstasinīgs. Ļoti! Ātri uzliesmoju, taču tikpat ātri tas pāriet. Esmu garastāvokļa cilvēks, un man ne pārāk patīk, ka tagad katrā intervijā – gan tiešajā ēterā, gan ierakstā, gan klientiem – man vienmēr ir jāpierāda savas spējas. TV5 tiešajā ēterā man pēc e-pasta teksta vajadzēja pateikt, kāds cilvēks to ir uzrakstījis. TV3 bija jāuzmin, kas somā, un es arī redzēju, ka tur ir krūze. Dīvaini pasākumi tās pārbaudes. Savas spējas esmu pierādījis atlasē. Ja klienti to prasa – tā ir cita lieta, jo man par to maksā, bet ikdienā es to daru nelabprāt. Patiesībā jau nevis es sevi nosaucu par ekstrasensu, bet cilvēki. Es ar to nenodarbojos pirms atlases, tāpēc ļoti jocīgi šķita, ka TV tiešraidē viena tantiņa mani nosauca par šarlatānu. Viņai bija gadījies samaksāt 300 latu kādam dziedniekam, kurš nekā nepalīdzēja. Tas tā dīvaini. Par trīssimt latiem taču cilvēks var aiziet pie dažādiem ārstiem, veikt visa ķermeņa skenēšanu, nevis iet pie dziedniekiem. Kā var kaut ko pārmest man, ja cilvēks pats iet pie dziednieka, kuram ir kaut kāds Maskavā nodrukāts diploms, bet kurš atšķirībā no manis sevi nekādi nav pierādījis?! Tas aizvainoja, lai gan savaldījos un atbildēju mierīgi. Vispār nesaprotu, kā tie dziednieki var apsolīt kaut izārstēt ar domu spēku un uzņemties tādu atbildību?! Un vēl par lielu naudu! Es atšķirībā no dziedniekiem nesolu to, ko nevaru izdarīt. Varu pateikt, kāds ir cilvēks, raksturot attiecības, nosaukt notikumus un dot padomus, bet es nevaru ar skatienu bīdīt dakšiņas pa galdu vai bez ķirurģiskas iejaukšanās izņemt audzēju. Patiesībā arī ar ķirurģisku nevaru, bet dakteri to var, tāpēc arī ir medicīna. Ja kāds nāks pie manis ar veselības problēmām, vienmēr ieteikšu vispirms vērsties pie ārsta.»