Dukura sieva gandrīz pati kļuvusi par skeletonisti

«Ziemā Tomasam ir sacensības, vasarā man daudz darba. Sanāk, ka satiekamies tikai pavasaros un rudeņos. Tā kā jūrnieku ģimenē,» jokojot par savu ģimeni stāsta skeletonista Tomasa Dukura sieva, uzņēmēja Karīna Makare. Sarunas laikā viņa vēl nezināja, ka Tomass olimpiskajās spēlēs izcīnīs augsto ceturto vietu.

Ar skeletonista Tomasa Dukura sievu Karīnu »VZ« tikās Siguldas kamaniņu trases augstceltnē. Izrādās, ar trasi saistīts viņas ziemas perioda bizness, proti, ja kāds vēlas nošļūkt pa trasi ar bobu vai tā saucamo vučko, jāvēršas tieši pie Karīnas. «Tas tā – lai ir ko darīt, kamēr vīrs projām. Ir jau jūtams, ka laiki grūtāki un tūristu mazāk.»

Brāļus Dukurus atgriežamies no olimpiskajām spēlēm viņa lidostā nesagaidīs, jo dienu pēc viņu atgriešanās pati pārradīsies no Itālijas slēpošanas trasēm. «Galvenais saziņas līdzeklis olimpiādes laikā mums ir «Skype» un «draugiem.lv», kur apmaināmies vēstulēm. Laika starpība tomēr ir ievērojama,» atzīst Karīna. Tas gan nav šķērslis, lai skatītos sacensības nedz Karīnai, nedz abu sešgadīgajam dēlam Darelam. «Vakarā paprasīju viņam: «Celsies skatīties?» Viņš teica – jā. Uzliku modinātāju un nospriedu: ja dzirdēs, tad dzirdēs. Uz pirmo braucienu viņš pamosties nespēja, bet uz otro gan pats piecēlās, apsēdās pie televizora un skatījās,» atceras Karīna. Jautāta, vai rezultāti – brāļa Martina labākais sniegums – drusku nekremt, Karīna atklāti saka: «Protams, man gribētos, lai Tomass brauc ātrāk, jo tas taču ir mans vīrs. Bet arī Martins, protams, ir malacis.»

Attiecības ar pauzēm

Ar Tomasu Karīna iepazinusies jau skolas laikā, četrpadsmit piecpadsmit gadu vecumā. «Skolā viņš spēlēja volejbolu, un tā caur sportu arī iepazināmies,» atminas Karīna. Vēlāk abu attiecībās gan iestājusies ilgāka pauze. «Mēs skaitījāmies pašķīrušies, jo es aizbraucu mācīties vidusskolā – vispirms uz ASV, pēc tam – uz Kanādu. Manai mammai bija firma, kas organizēja skolēnu apmaiņu starp skolām, un es biju tāds kā izmēģinājuma trusītis. Lai būtu kāds, kurš pastāsta, kā tur īsti ir,» pusnopietni stāsta Karīna.

Kad viņa atgriezusies no Kanādas, abi pamazām, pamazām atkal sagājuši kopā un nu jau dzīvo trijatā. «Protams, mums dzīves režīms ir citāds. Man darbs saistīts ar sezonu. Ziemā – trase, vasarā – iznomājam plostus braucieniem pa Gauju. Agrāk arī Tomass iesaistījās. Viņš ir garš, un tas ir ļoti izdevīgi, ja plosts jāliek uz automašīnas jumta. Kādu laiku viņš arī mašīnas tirgoja, bet tad arvien vairāk un vairāk laika aizgāja sportam,» stāsta Karīna. Jautāta, kā to uztver abu dēls, Karīna nosmej, ka «viņš jau nezina, ka var būt arī citādi».

Pret skeletonu nav pretenziju

Arī pašai Karīnai skeletons nav gluži svešs. «Atceros, kad pirmo reizi braucu ar skeletonu. Mani ielika 13. virāžā, palaida, un tad es sapratu, kāpēc to sauc tieši «skeletons». Viss notiek ar mugurkaulu. Vēlāk jau braucu arī no junioru, tad no dāmu starta. Vienubrīd pat aizdomājos, vai nesākt ar to nopietni nodarboties. Man bija kādi 25 gadi, kad pamēģināju startu uz estakādes, un tas izrādījās labāks nekā tām, kuras trenējas katru dienu. Sajutu zināmu lepnumu, ka bez ikdienas sporta aktivitātēm kaut ko tādu varu. Tomēr nē. Par skeletonisti nekļuvu un kļūt negrasos. Nespēju saprast kaut vai to grozīšanos salā vienā triko,» ironiski nobeidz Karīna, piebilstot, ka kamaniņām vispār virsū nevēlas skatīties, jo, braucot ar tām no junioru starta, pieredze nav bijusi nekāda patīkamā.

Interesanti, ka arī dēls Darels interesējas par ziemas sporta veidiem. Viņš ne tikai kopā ar tēvu jau braucis pa trasi ar skeletonu, bet arī piedalās kalnu slēpošanas sacensībās. «Pieradis, ka skeletonā skaita sekundes desmitdaļas, viņš gan nespēj pierast, ka slēpošanā var atpalikt par sekundi,» smaida Karīna, gan atzīstot, ka nekādus dižos rezultātus šajā jomā no dēla nākotnē negaida.