Šajā vasaras sezonā Rīgā ir par kādu interesantu izklaides vietu vairāk – Līvu laukumā darbojas vasaras kafejnīca «Rockabilly House», kurā par muzikālo noformējumu lielākoties rūpējas leģendārais rokenrola meistars Pits Andersons.
Tas ir, nevis rokenrola, bet «rockabilly» meistars – par stila dēvēšanas pareizību Pits stāv kā klints.
Šonedēļ Pits Andersons ar dzīvesbiedri Annu un visu savu grupu «The Swamp Shakers» jau devušies uz Britu salām, kur no 13. – 17. jūnijam risinās leģendārais «The Rockabilly Rave» - abi uz turieni dodoties jau astoto gadu pēc kārtas, šis pasākums «rockabilly» skatuvei ir viens no diviem nozīmīgākajiem visas pasaules mērogā. Taču pēc tam arī šeit Pitam Andersonam būs kaut kas interesants, ko piedāvāt – 21. jūnijā jau minētajā «Rockabilly House» uzstāsies slavenā grupa «The Bellfuries», kura te, protams, nebūtu ieradusies bez Pita ziņas. Par to un vēl daudz ko citu - »VZ« intervijā ar pašu Pitu Andersonu.
Ja nemaldos, tad Rīgā līdz šim nekas tāds nav bijis -, ka vasaras kafejnīca savā muzikālajā virzībā balstās uz «rockabilly»?
Jā. No 2000. – 2002. gadam gan bija rokenrola klubs «Aligators» - dzelzceļnieku namā, tur, kur tagad ir Maskavas nams. Ideja par šāda vasaras dārza izveidi radās ļoti pakāpeniski – laikam jau Raimondam («Rockabilly House» īpašniekam Raimondam Unguram – aut.) pa šiem gadiem bija izkristalizējusies doma, kura mūzika vislabāk iet pie dūšas vidusmēra cilvēkiem, arī ārzemniekiem. Šī mūzika būtībā ir vispozitīvākā no visiem iespējamajiem veidiem – dzīvespriecīga, jauka, gaiša, silta. Acīmredzot tas viņu arī noveda pie šīs domas – realizēt «rockabilly» konceptu iespējami pilnīgākā apjomā.
Man gan liekas, ka rokenrols nemaz neiederas vasaras dārza koncepcijai – to taču ir jāklausās, tā nav fona mūzika, pa to laiku alus atveldzēsies un steiks atdzisīs!
Es vēroju cilvēkus – viņi iet garām pa Kaļķu ielu, izdzird mūziku, apstājas un paklausās, tad piesēžas pie galdiņa un pasūta alu vai kādu citu dzērienu, ēdienu. Un tā arī beigās nosēž pie galdiņa līdz pat kafejnīcas slēgšanai, turklāt daži vēl zvana uz viesnīcu, kur mitinās viņu draugi, un aicina pie mums, lai nāk šurp! Atnāk vēl daži draugi no viņu tūristu grupas, pēc tam tie pastāsta tālāk par redzēto un dzirdēto, aizbrauc uz savām mājām Vācijā vai Zviedrijā, un tā tās runas cirkulē tālāk. Un pēc tam, kad viņu draugi brauc uz šejieni, viņi jau zina, uz kurieni nākt. Jā, bieži pēc koncertiem nāk klāt, prasa vizītkarti, vaicā, vai mēs te bieži spēlējam un tamlīdzīgi.
Muļķīgs jautājums, taču – man šķiet, ka tikai pēdējos gados Latvijā ir iedzīvojies «rockabilly» jēdziens, līdz šim šāda veida mūzika bija pazīstama kā rokenrols. Kur ir atšķirība?
Tas nemaz nav muļķīgs jautājums! Jāatzīst, ka «rockabilly» šeit lielā mērā kļuvis zināms pateicoties man – es ļoti slimīgi izturos pret paviršu un nepareizu terminoloģijas lietošanu. Stila tīrība man ir ļoti svarīga. Pirms pāris gadiem tiešām šāds vārdiņš nevienam nebija zināms, bet tagad, skatos, teju uz katra stūra ir «rockabilly». Populāri paskaidrojot - «rockabilly» ir pati agrīnākā rokenrola forma, no kuras vēlāk attīstījās rokenrols tā tagadējā izpratnē. Obligāts atribūts ir kontrabass, kuru spēlē tikai «rockabilly» piemītošā tehnikā – kad atvelc stīgu, tā atsitas pret grifu un rada tādu kā perkusijas efektu. «Rockabilly» parasti spēlē trijatā vai četratā, tā pirmsākumi meklējami «Sun Records» studijā, Memfisā, kur savulaik arī Elviss [Preslijs] ierakstīja savas agrīnās dziesmas.
Tātad Elviss Preslijs nemaz nav rokenrola, bet gan «rockabilly» karalis?
Viņš ir stāvējis pie «rockabilly» pamatiem, jā. Protams, tolaik paralēli radās arī citādāka mūzika – lielākoties to radīja bijušie kantrīmūziķi, kuri gribēja spēlēt kaut ko roķīgāku, niknāku. Starp citu, kādreiz «rockabilly» spēlēja tikai trijatā – bez bungām. Kas šobrīd šajā jomā notiek Latvijā? Līdz tam, lai šādi ieraksti parādītos Latvijas Mūzikas ierakstu «Gada balvas» žūrijas vērtēšanas apcirkņos vēl jānodzīvo – tīrs «rockabilly» ieraksts man radies tikai nupat. Aizvakar (pagājušajā ceturtdienā – aut.) atbraucām no Vācijas – visa mūsu grupa – rakstījāmies vienā no labākajām Berlīnes studijām, ierakstījām 15 dziesmas. Esmu ļoti lepns par to, kas mums izdevies.
Par 21. jūnija koncertu – pastāsti mazliet sīkāk!
«The Bellfuries» ir pasaulslavena grupa, pastāv no 1998. gada. Tā ir no Teksasas, no Ostinas – Ostina ir pasaules «dzīvās» mūzikas galvaspilsēta. Tur ir ap 300 mūzikas klubiņiem, ej no vienas ielas puses uz otru un visur spēlē fantastisku mūziku. Nevarētu gan teikt, ka «The Bellfuries» ir tīra «rockabilly» grupa – šo stilu sauc par «americana», kas ietver sevī visas tradicionālās amerikāņu mūzikas kategorijas. Uz šejieni viņus dabūjām caur draugu draugiem un paziņu paziņām – visi taču viens otru zinām. Es pazīstu viņu tagadējo menedžeri, tā arī nodibinājām kontaktus. Šobrīd viņiem ir Eiropas tūre trīs vai četru mēnešu garumā un pirmoreiz šajā grafikā iekļauta arī Latvija.
Ko tu varētu teikt cilvēkiem, kas lasīs šo publikāciju – kāpēc šī grupa ir jāredz?
Kāpēc viņi ir jāredz... Hmm. Lūk, bukletiņš – braucam ceturtdien uz Angliju, kur notiek festivāls ««The Rockabilly Rave» - arī tur ar viņiem tiksimies. Šajā bukletiņā par katru grupu ir neliels un ļoti koncentrēts apraksts. Par «The Bellfuries» ir uzrakstīts tā: šī ir grupa, kas jums liks smieties, raudāt un dziedāt līdzi – pasaule būtu daudz bālāka, ja viņu nebūtu starp mums. Manuprāt, ļoti labi pateikts.
