Daugavpilī izstādītas gleznas, kas maksā krietni vairāk nekā viss pilsētas budžets

Līdz šim pie mums, tikai garāmejot, medijos parādījusies informācija par mākslā investēto naudu un arī tad tikai tajos gadījumos, ja pats investors to ir vēlējies. Daugavpils cietoksnī atklātais Marka Rotko mākslas centrs, vienīgā vieta Austrumeiropā, kur aplūkojami pasaulslavenā mākslinieka darbu oriģināli, liek par šo tēmu aizdomāties nopietnāk: šeit esošo gleznu vērtība mērojama simtiem(!) miljonos dolāru.

Gleznas dārgākas nekā Daugavpils

Pašlaik renovētajā kādreizējā Arsenāla ēkā apmeklētāji var savām acīm skatīt sešas Marka Rotko gleznas, kuras centram dāvinājuši viņa bērni. Daugavpilī– toreizējā Dvinskā– dzimušā mākslinieka darbi neesot arī nevienā Austrumeiropas privātkolekcijā, pat Rietumeiropā Rotko gleznu oriģināli ir uz roku pirkstiem saskaitāmi. Četri no šiem Daugavpilī aplūkojamajiem darbiem, piemēram, «Ifigēnijas upurēšana», «Māte un bērns», ir no mākslinieka daiļrades agrīnā darbības perioda, bet divi ir vēlāk tapušie darbi no «Runājošā tukšuma» sērijas. Pēc mākslinieka meitas Keitas RotkoPrizelas domām, tieši šie seši darbi vislabāk iederas eksponēšanai tēva dzimtenē un harmoniski iekļaujas Arsenāla ēkas sienu dizainā.

»VZ« aptaujāja mākslas ekspertus, lai noskaidrotu, cik šādi darbi varētu maksāt, un atklājās šokējošas summas.

Proti, pati centrālā no šajā ekspozīcijā izstādītajām gleznām varētu maksāt ap 60miljoni dolāru, pārējās– ap 20miljonu. Jāatgādina, ka Rotko darbi nezināmu iemeslu dēļ (parastam garāmgājējam viņa ziedu laiku gleznas asociēsies ar prastu smērējumu trijās krāsās) ir ārkārtīgi dārgi: lai gan vēl līdz 2003.gadam pati dārgākā viņa glezna kotējās 3,19 miljonu dolāru vērtībā, 2011.gadā abstrakcionisma stilā ieturētā «Oranžs, sarkans, dzeltens» tika pārdota par 86,9 miljoniem dolāru, bet «Baltais centrs»– par 72,84 miljoniem dolāru. Kāpēc tik milzīgas summas? »VZ« aptaujātais eksperts atmeta ar roku: lai to saprastu, nepieciešama liela informācijas gūzma – kad šis darbs radies, kādos apstākļos utt., taču galvenais ir tas, ka mākslas darbi lētāki nepaliks– tā ir droša investīcija.

Jāuzsver, ka Daugavpils pašvaldības budžets šogad ir 51,6 miljonu latu.

Atklāj ar krāšņu «zīmēšanos»

Rotko centrs tika atklāts ar krāšņu uzvedumu Daugavils teātra baleta trupas sniegumā, ar deju un krāsu valodu uzsverot radoša cilvēka kaislības un mokas mākslas darba radīšanas brīdī. Gods pārgriezt simbolisko lenti tika uzticēts svētku īpašajiem viesiem– mākslinieka bērniem Keitai un Kristoferam Rotko, kā arī Saeimas spīkerei Solvitai Āboltiņai, kultūras ministrei Žanetai JaunzemeiGrendei un Daugavpils domes priekšsēdētājai Žannai Kulakovai. Interesantākais, ka arī šajā brīdī pasākumos «zīmētieskārajai» Āboltiņai atradās kaut kas sakāms, lai gan bija pilnīgi skaidrs, ka spīkere no Rotko gleznām saprot tikpat daudz kā... kanārijputniņš no aviācijas. «Neesmu mākslas eksperte, tomēr varu atzīt, ka mani Rotko māksla aizkustina ar īpašu starojumu, kas dod nojausmu par augstākām patiesībām. Tā ir kā meditācija, ielūkošanās pašam sevī un piepildīta klusuma atklāšana,» teica Āboltiņa. «Rotko ir ievadījis jaunu laikmetu Rietumu mākslā, un līdz ar abstrakto ekspresionismu un Ņujorkas skolu ASV kļuva par pasaules laikmetīgās mākslas centru. Mēs to sakām ar lielu lepnumu, jo Marka Rotko vārds ir cieši saistīts arī ar mūsu valsti– ar Latviju.»

Jāpiebilst, ka ne jau tikai Āboltiņa vēlējās šā centra atklāšanā uzsvērt savu piederību augstās kultūras saimei– te bija daudzi augsti viesi, piemēram, eksprezidents Valdis Zatlers ar dzīvesbiedri, EK pārstāvniecības vadītāja Latvijā Inna Šteinbuka, Saeimas deputāti, pašvaldību vadītāji, mākslinieki un mākslas zinātnieki, kā arī daudzi citi.

Apgrozās milzu vērtības

Plaši izplatīts ir viedoklis, ka bagāti cilvēki savu naudu investē akcijās un vērtspapīros, pārvērš nekustamajos īpašumos un vērtslietās, taču mākslas darbi ir vērtīgāks ieguldījums nekā viss minētais– to »VZ« apliecināja arī ekspolitiķis, mākslas pazinējs Kārlis Leiškalns. «Protams, tas ir atkarīgs no tā, kādā mākslā investē– lai cik labi būtu Latvijas mākslinieki, taču potenciālā peļņa nebūs vērta to summu, kas jāiegulda. Bet māksla, būsim reāli, jebkurā gadījumā tomēr ir peļņas avots,» »VZ« skaidroja Leiškalns. «Piemēram, 60.gados impresionistu darbi maksāja 200000–300000, bet tagad– daudzus miljonus. Nauda taču kaut kur jāiegulda, bet pat zelta cenas mēdz svārstīties, savukārt ieguldīt naudu pazīstamos māksliniekos– tas vienmēr atmaksāsies,» apgalvoja Leiškalns. Viņš gan piekrita »VZ« paustajām aizdomām, ka cena par gleznām ir pārspīlēta (šķiet, ka kaut kas vēl nedabiskāks ir tikai NBA basketbolistu algas...), taču... «Reiz kādam japānim prasījuši, kāpēc viņš ir gatavs maksāt miljoniem dolāru par vanGoga gleznu, savukārt viņš pārvaicājis, kāpēc eiropieši gatavi maksāt par Āzijā darinātajiem plastmasas niekiem... Katram savas vērtības,» norādīja Leiškalns.

Lai gan ierindas cilvēkam droši vien varētu šķist, ka Latvijā nav bijis ģeniālāku mākslinieku par Vilhelmu Purvīti vai Jani Rozentālu (protams, kaut kādā mērā šim viedoklim varētu piekrist), pēc »VZ« eksperta teiktā, pat pašu labāko šo mākslinieku gleznu vērtība nesasniedz 100000dolāru atzīmi. No latviešiem vairāk par miljonu var notirgot vien Vijas Celmiņas darbus, taču šī Amerikā dzīvojošā kundze ne pārāk afišējot to, ka dzimusi Latvijā. Ļoti labi pērkot arī Sergeja Vinogradova un Nikolaja BogdanovaBeļska darbus– labāk gan Krievijā. Līdzīgu viedokli pauda arī Leiškalns, tikai viņš bija pārliecināts, ka arī abu pēdējo pieminēto Latvijā dzimušo mākslinieku darbus varētu pārdot par miljonu. Vai arī Latvijā uzņēmēji aizraujas ar naudas investēšanu gleznās? «Nopietnākā kolekcija pieder Aināram Gulbim– tas ir vesels latviešu mākslas muzejs. Ievērojama ir arī [Gunta] Belēviča kolekcija, arī [Raimondam] Gerkenam. Ir arī vēl vesela virkne no tā sauktajiem galeristiem, kuru īpašumā ir ļoti nozīmīgi mākslas darbi,» informēts bija Leiškalns.

Vai nebriest gadsimta zādzība?

Ņemot vērā kaut vai tikai sešu Rotko centrā esošo mākslinieka darbu vērtību(pieņemsim, ka tā ir «tikai» 150miljoni dolāru), rodas jautājums, vai drīzumā Daugavpilī netiks piedzīvota kāda gadsimta zādzība– ir taču dzirdēts par bruņotiem uzbrukumiem arī tūkstošiem reižu mazāku summu dēļ. Pat atvešanas apdrošināšana izmaksāja 120000dolāru, no kuriem pusi sedza Rotko tuvinieki. Daugavpilieši dievojas, ka incidentu nebūs: ir gan videonovērošana, gan detektori, gan apsardze. Ņemts vērā arī cilvēka stulbuma faktors, piemēram, Londonā kāds krievs ar marķieri saķēpājis miljoniem vērtu Rotko gleznu, jo vienkārši vēlējies iekļūt preses slejās... Daugavpilī sola neko tādu nepieļaut.

Topošo centru aktīvi apsprieda sabiedrībā– tam bija daudz atbalstītāju un ne mazāk– pretinieku. Gan kritika, gan pozitīvās atsauksmes liecina, ka interese par objektu ir liela– apmēram 200cilvēku to apskatīja atklāšanas dienā, bet, kad 25.aprīlī centrs vēra durvis visiem interesentiem, pirmajā dienā pilsētnieki un pilsētas viesi to varēja apmeklēt par pazeminātām cenām, vēl kādi 500apmeklētāji izmantoja šo iespēju. Pretrunīgi vērtēts jautājums ir cenas, jo daudzi pauž, ka tās ir sakāpinātas. Pamata ieejas biļete četros sektoros, kur varēs apskatīt oriģināldarbus, maksā sešus latus vienai personai. Apmeklējot atsevišķi Rotko oriģināldarbu sektoru, ieejas cena ir 3,50latu un citos sektoros– divi lati. Plānots, ka gada laikā centru vajadzētu apmeklēt vismaz 90000apmeklētāju, bet vai šīm ambīcijām ir pamats, rādīs laiks.