Ceturtdiena, 30.maijs

redeem Lolita, Vitolds

arrow_right_alt Vakara Ziņas

Jaunieši dodas uz mācību iestādēm nogalināt

© Scanpix

Erfurte (2002), Beslana (2004), Vinendene (2009), Ņūtauna (2012) – tās ir pilsētas, kuras piedzīvojušas asinsstindzinošus notikumus – nežēlīgus un asiņainus slaktiņus skolās.

Apkopo aculiecinieku stāstus

Dzīve turpinās arī tajās pilsētās un skolās, kuras piedzīvojušas prātam neaptveramus notikumus – asinspirtis skolās. Tā ir Erfurte, Gūtenberga ģimnāzija, kurā 2002. gadā 19 gadus vecais Roberts Šteinhoizers, atriebjoties par neseno izslēgšanu no skolas, nogalināja 16 cilvēkus un pēc tam izdarīja pašnāvību. Tā ir Beslana, kurā 2004. gadābruņoti čečenu un ingušu kaujinieki saņēma gūstā 1100 cilvēkus un nogalināja 385 ķīlniekus. Tā ir Vinendene, Albertvilles reālskola Vācijā, kurā asinspirti sarīkoja Tims Krečmers, nogalinot 15 cilvēkus. Tā ir Konektikutas pavalsts Ņūtaunas pilsētas pamatskola, kurā 2012. gada decembrī 20 gadus vecs vīrietis sarīkoja apšaudi un nogalināja 20 bērnus un septiņus pieaugušos.

Dzīve turpinās, taču notikušo nevar tā vienkārši izdzēst no atmiņas, par to nedrīkst arī klusēt – par to ir jārunā. Par to ir pārliecināti arī Albertvilles skolā notikušā slaktiņa liecinieki. Pēc četriem gadiem klajā ir nākusi grāmata «Vinendenes skolēni. Mūsu dzīve pēc terorakta» («Die Schüler von Winnenden. Unser Leben nach dem Amoklauf») – piecu skolēnu un vienas skolotājas liecība un atmiņas par notikušo.

Izlēma Dieva vietā

2009. gada martā Vācijas dienvidrietumu mazpilsētiņā Vinendenē 17 gadus vecs jaunietis ar tēvam piederošu 9 mm kalibra pistoli «Beretta» nošāva 12 cilvēkus Albertvilles reālskolā, bēgot nošāva vēl trīs cilvēkus un vēlāk nošāvās arī pats. Apšaudes laikā uzbrucējs izdarījis vairāk nekā simt šāvienu.

Beidzot par pārdzīvoto un piedzīvoto ir gatavi runāt notikuma klātesošie, kuri liktenīgajā dienā zaudēja savus mīļos tuviniekus vai savus labākos draugus. Līdz šim neviens slaktiņa upuris nebija tik atklāti runājis par savu likteni. «Kāds jucis jauneklis izpostīja mūsu dzīvi,» secina nu jau bijusī skolniece Dženija. Dzīvi palikušie dzīvo ar pārmetumu, kāpēc ne viņi, bet gan viņu draugi ir gājuši bojā. «Kurš gan drīkst izlemt, kuram dzīvot un kuram ne?» jautā Dženija. «Patiesībā to vajadzētu izlemt tikai Dievam.» Viņa stāvējusi aiz ķīmijas skolotājas muguras tajā brīdī, kad Tima Krečmera raidītā lode izšāvusies cauri durvīm un nogalinājusi skolotāju. Savukārt Marija tajā dienā bija samainījusies vietām ar savu draudzeni Janu, kuru arī ķēra Tima lode. Draudzene tika smagi ievainota un slimnīcā mira. Pēc asiņainā slaktiņa vēl ilgāku laiku neviens skolēns vairs nebija spējīgs domāt par mācībām. «Tas, kurš piedzīvojis to, ko mēs piedzīvojām, nespēj vairs domāt par Ņūtona binoma formulu,» stāsta aculiecinieki.

Mainījusies visa dzīve

Joprojām daudzi skolēni satrūkstas, dzirdot bliukšķus vai līdzīgas skaņas, citi savukārt var iemigt tikai pie gaismas un atvērtām durvīm. Skolotāju, kura pa šo laiku ir devusies pensijā, joprojām moka vēdera sāpes, sirds pārsitieni un miega traucējumi. «Atmiņas metas man virsū kā plēsīgs zvērs,» savu stāvokli apraksta Dženija.

Šaušalīgā notikuma aculieciniekiem un upuru piederīgajiem un draugiem piedāvāja psihologu palīdzību. Jaunieši grāmatā atzīst, ka šo palīdzību nav varējuši izmantot, jo tā vienkārši tajā brīdī nebija piemērota. Ir grūti par pārdzīvoto runāt ar svešu cilvēku. Lielāku mierinājumu esot devušas sarunas ar draugiem. Kritiski viņi vērtē arī ar vērienu organizēto sēru mītiņu ar prominentu personību piedalīšanos, kas bijis pilnīgi nevajadzīgi un vairāk atgādinājis tādu kā «sēru cirku». Kopš asinspirts Vinendenē ir pagājuši četri gadi, taču notikuma klātesošajiem joprojām ir jāsadzīvo ar tā sekām. Dženija stāsta, ka, par spīti savām teicamajām sekmēm, viņa nevarot iegūt mācekles vietu: pēc tam, kad komisijas pārstāvji intervijas laikā meitenes liecībā pamanījuši Albertvilles skolas nosaukumu, viņi sākuši viņu sīki izprašņāt. Tā kā Dženija esot piedzīvojusi tādu slaktiņu, divus gadus viņa nevarot saņemt mācekles vietu. «Ļoti žēl, bet mēs nevaram jūs pieņemt,» ar sāpēm un nožēlu meitenei nācās uzklausīt komisijas lēmumu.

Noguris no dzīves

Tikai šā gada 1. februārī tiesa piesprieda nosacītu 18 mēnešu cietumsodu Tima tēvam, uzņēmējam Jergam Krečmeram, ar kura pistoli jauneklis pastrādājis noziegumu. Tiesa Štutgartē atzina 54 gadus veco Krečmeru par vainīgu netīšā slepkavībā un ieroču likumu pārkāpšanā. Starp citu, jauneklis internetā iepriekš bija brīdinājis par saviem asiņainajiem nodomiem. Viņš sacīja, ka esot «noguris no dzīves, tādēļ kādam par to ir jāsamaksā». «Man pietiek. Man piegriezusies šī drausmīgā dzīve. Visu laiku viens un tas pats,» kādam paziņam rakstījis Krečmers juniors. «Cilvēki par mani smejas. Neviens neredz manu potenciālu. Esmu nobijies, man ir ieroči, un es rīt došos uz savu bijušo skolu un sakuršu īstu uguni. Atcerieties vietas nosaukumu – Vinendene.»

Štatos tas notiek bieži

Amerikā asinspirtis skolās diemžēl notiek bieži, un katrs šāds gadījums izraisa sāpju un ciešanu jūru. Tā pagājušā gada nogalē, citējot slepkavu no Vācijas, «īstu uguni sakūra» arī 20 gadus vecais Adams Lanca, kurš Ņūtaunas Sendijas Hukas pamatskolā nogalināja 20 bērnus un septiņus pieaugušos. Uzbrucējs rīkojās ļoti metodiski, un viņa šāvieni bija ļoti precīzi – bija tikai viens cietušais, kura ievainojumi nebija nāvējoši. Kā stāstīja skolasbiedri, Adams Lanca bijis kautrīgs, bet gudrs cilvēks, kas vidusskolā ģērbies daudz formālāk nekā pārējie skolēni. Savu brīvo laiku viņš pavadījis, spēlējot videospēles skolas televīzijas stacijas studijā. Cik zināms, māte ļoti spiedusi jauno puisi mācīties rūpīgāk un smagāk strādāt, lai sasniegtu rezultātus. Māte tad arī esot bijusi pirmā, kuru puisis nogalinājis...

Visu rakstu lasiet žurnālā "VZ+ Krimināli"