Ezotēriķis Ivo Puriņš: ar nāvi nekas nebeidzas

Šovasar TV3 laida ēterā jaunu raidījumu ciklu «Brīnumu paralēles», kurā savas prasmes demonstrēja dažādi vietējie šamaņi, burvji, pesteļotāji un pareģotāji. Izrādās, ka Latvijā viņu ir aplam daudz – teju ik uz stūra.

»VZ« ievērību jaunā raidījuma cikla iepazīstināšanas vakarā raisīja Ivo Puriņš, kas savu pareģošanas spēju pierādīšanai lietā lika Taro kārtis, bet, visinteresantākais, it kā garāmejot spēja diezgan precīzi nolasīt sanākušo domas un diagnosticēt rūpes. Intervija ar Ivo Puriņu, un jāpiebilst, ka tās laikā viņš atkal visai precīzi spēja noteikt, kas darās »VZ« žurnālista un arī fotogrāfa galvā. Tā ka –

nevajadzētu viņa spējas novērtēt par zemu.

– Kā jūs īsti dēvēt – astrologs, dziednieks, pareģis, ezotēriķis, paranormālo parādību pētnieks?

– Grūti to tā noteikt, un vai tas arī vajadzīgs. Man ir pilnīgi vienalga, vai mani sauc par šamani, dziednieku vai astrologu – esmu viens no retajiem cilvēkiem Eiropā, kurš pārzina maiju astroloģiju. Šīs zināšanas nav tik primitīvas, kā tas varētu šķist no pirmā acu uzmetiena. Tās ir ļoti komplicētas un ietver sevī gan to, kā mēs ienākam šajā pasaulē, gan to, kā veidojas mūsu likteņi. Mācoties dzīvi un atrodoties tajā kā visi cilvēki, man šajā skolā ir kaut kā izdevies no pasaules uzbūves saprast mazliet vairāk. Piemēram, ar nāvi nekas nebeidzas, tas ir fakts. Visas mūsu vēlmes, kas paliek nerealizētas šajā dzīvē, nosaka to, ko darīsim nākamajā. Strādā vienkāršas patiesības. Es meitai nopirku grāmatu, kur ir dažādi sakāmvārdi un to tulkojumi – ja cilvēki saprastu, ko vēsta šie sakāmvārdi, nebūtu nemaz jāmācās visas šīs ezotēriskās lietas. Daudzas atbildes cilvēkiem ir acu priekšā, jāprot tikai tās saskatīt. Cenšos cilvēkiem palīdzēt saskatīt šīs lietas, un, ja man tas izdodas, tad par savu darbu izjūtu milzīgu gandarījumu.

– Jūs teicāt, ka pēc nāves nekas nebeidzas. Kas tad notiek ar mums pēc nāves?

– To zināja jau senie latvieši. Ir trīs līmeņi: šī pasaule, veļu pasaule un garu pasaule. Pēc nāves mēs nonākam veļu pasaulē. Ja neesam uz savas dvēseles paņēmuši pārāk daudz nevajadzīgu lietu – nosacīti tos varētu dēvēt arī par grēkiem –, tad četrdesmit dienas uzkavējamies šajā veļu pasaulē. Tur notiek sevis darītā un nedarītā objektīvs izvērtējums, kā vidusskolas izlaidumā. Indiāņi to sauc par pēdējo karavīra deju, kad dvēsele klejo pa zemi un savāc spēku vietās, kur dzīvojot to ir atstājusi. Šajās dienās vari pabūt vietās, kur esi bijis laimīgs, kur bijuši kādi pārdzīvojumi – notiek it kā dzīves kopsavilkums. Veļu pasaule ir kā priekštelpa uz garu pasauli: kad gaišreģi kontaktējas ar gariem no tās pasaules, viņi ieiet šajā priekštelpā un izsauc viņus no tās pasaules –

tur viņi «tusējas». Nav arī noslēpums, ka pašnāvnieki uzkavējas šajā priekštelpā tik ilgi, līdz beidzas laiks, kas viņiem bija uz šīs pasaules atvēlēts. Starp citu, šī priekštelpa katram indivīdam var būt ļoti dažāda –

viss atkarīgs no apziņas stāvokļa nomiršanas brīdī. Vienam tā liksies kā šķīstītava, citam – kā dzīves filmas skatīšanās, kādam –

nepadarīto darbu pabeigšana. Šī priekštelpa katram būs kaut kas cits. Kad būsim tur, tad redzēsim, taču viens ir skaidrs – ja dzīvē dari kaut ko labu, tad labs pie tevis atgriežas, ja dari sliktu, – atgriežas slikts. Tik primitīvi? Jā, tik primitīvi.

– Kas notiek šajā priekštelpā?

– Aiz [šīs dzīves] durvīm ir vairāki līmeņi. Jau šajā dzīvē mūsu dzīves kvalitāti nosaka mūsu apziņa – kā mēs domājam, tādus cilvēkus sev apkārt pulcējam. Ja kādam uzbrūk laupītāji, viņš to ir pelnījis, nevar teikt – vai, kā tad tas notika?! Ja tā notika, tātad tajā mirklī to biji pelnījis. Ja kāds bankrotē, tad viņš to ir pelnījis, ja kādam ir slimība, tad viņš to ir pelnījis. Nonākot priekštelpā, mūsu apziņa nosaka to pasauli, kurā nonākam – ir bezgalīgi daudz pasauļu. Vai tur būs jauki vai briesmīgi, to visu noteiks tas, kādi mēs būsim uz to brīdi. Bieži esmu pieredzējis tādus gadījumus, ka cilvēkam problēmu nav, bet viņš pats tās veido. Savulaik Džons Lenons teicis, precīzi citēt gan nevarēšu, ka dzīve ir tas, kas paiet, kamēr cilvēki skraida, ķerstot savus tarakānus.

– Kad pie jums atnāk problēmu mocīti cilvēki, ko jūs viņiem stāstāt? To, ka viņi ķersta tarakānus un laiž garām savas iespējas? Vai jūs varat pateikt, ko viņi dara nepareizi, vai varat ielūkoties nākotnē un no kaut kā brīdināt?

– Nav divu vienādu atbilžu: ir cilvēki, ar kuriem kopā es raudu, ir cilvēki, ar kuriem kopā smejos. Ir cilvēki, kurus man nākas pārliecināt par to, ka nevar būt vilks paēdis un kaza dzīva, ka ir par kaut ko jāizšķiras. Ir bijušas situācijas, kad tīri tehniski jāpasaka – šajā dienā līgumu neslēdz, ar šo cilvēku nesadarbojies. Lielākā problēma, ar ko cilvēki pie manis vēršas, ir personīgās attiecības. Iespēju robežās cenšos stāstīt cilvēkiem, ka jebkuras attiecības – starp sievieti un vīrieti, taču ir arī citi varianti – ir atbildība, tas ir darbs. Parasti cilvēks atnāk un grib pieņemt kādus lēmumus būtībā par citu. Tad saku, lai pēc kāda laika atnāk kopā ar otru pusi, jo pa šo laiku būs iespēja iepazīstināt partneri ar šādu lēmumu. Redziet, kas par lietu – tā personīgā dzīve bieži vien ir darbs. Atcerieties multfilmu par [runci] Leopoldu un divām pelēm? Galvenais moto –

dzīvosim draudzīgi! Bet es bieži vien ieraugu tādu bildi, ka vīram ar sievu pats galvenais ir noskaidrot, kurš kuram uzkāpis uz kājas. Bet vajadzētu pateikt – dzīvosim draudzīgi, jo nav jau kur likties, dzīve kaut kādu iemeslu dēļ viņus sasaistījusi. Katrs taču var piekāpties par kādiem 50%, tas nav nekas neiespējams! Iespējams, ka esmu palīdzējis saglabāt ļoti daudz ģimeņu un palīdzējis nākt pasaulē jaunām dvēselēm, jo arī te ir interesanti: kārtīs vīrietim uzrādās, ka viņa dzīvē ienāk jauna meitene. Taču var būt dažādi – varbūt šī meitene ienāks [viņa dzīvē] kā mīļākā, bet varbūt kā meita. To vajadzētu palīdzēt saprast, tas no viņa atkarīgs, ko viņš izvēlēsies.

– Kad jūs pirmoreiz apzinājāties, ka redzat kaut ko vairāk nekā citi?

– Man nemaz nebija citu iespēju. Kādā brīdī sabruka visa mana iepriekšējā dzīve – es neskaidrošu nianses –, un nācās visu sākt no jauna. Kaut kāda saprašana egoistiskā līmenī man [par ezotēriskām lietām] bija, dzīvē biju saskāries ar visai neparastiem cilvēkiem un biju piedzīvojis tādu kā «déjà vu» – kaut kādas neizskaidrojamas atmiņas, kas piepildās. Taču es nekad nebūtu pie tā ķēries, bet dzīve nolika tādā situācijā, ka nekas cits neatlika: iegāju zīlēšanas salonā un administratorei, kas iznāca mani sagaidīt un jautāja, vai man pazīlēt, vienkārši atbildēju, ka esmu atnācis strādāt. Viņi saprata. Tolaik gāja grūti – ir nācies strādāt gan ar bandītiem, gan prostitūtām, gan psihopātiem. Nāca cilvēki, kas savu dzīvi nesarežģīja ar lieku prātošanu. Taču tāpēc nevajadzētu iedomāties, ka kaut kas tika darīts nenopietni, sak, tie taču muļķīši, vari iestāstīt, ko gribi! Nē, tā nav! Par vārdiem jāatbild, turklāt – ja kļūdīsies sarunās ar šādiem cilvēkiem, atbrauks pakaļ mašīna un aizvedīs uz mežu. Tā bija laba dzīves skola. Iespējams, ka tā bija pat labāk – apzinies, ka nepieciešams strādāt profesionāli kaut vai tāpēc, ka jebkura kļūme burtiskā nozīmē atsauksies nevis uz tavu reputāciju, bet veselību. Vai ne reizi nekļūdījos? Nu, bet es taču te sēžu, vai ne?! Protams, man bija visai bieži bail, ka kāds izvēlējies sava likteņa noteikšanā tieši mani. Tad es gāju pie spoguļa un metu krustus – nē, ne jau par sevi, lai man Dievs neļauj kļūdīties, bet lai man neļauj tam cilvēkam nodarīt [ar saviem pareģojumiem] kaut ko sliktu vai iedot informāciju, kas viņam varētu kaut kādā veidā kaitēt. Un tad vienkārši ļāvos plūsmai.

– Jūs bieži piesaucat Dievu, bet vai šī pasaules izzināšanas māksla nav pretrunā ar reliģiskajām pamatvērtībām?

– Šī izzināšana bez ticības Dievam būtu ļoti sarežģīta. Ja bez tās iesi tālāk un vēl mēģināsi palīdzēt cilvēkiem, tad tas var beigties tikai ar vēzi. Jā, burtiskā nozīmē, tikai tā! Citu variantu nav! Kāds reiz pie manis atnāca un teica – jūs tāds labsirdīgs, garīgs. Bet nav citu variantu, tādam ir jābūt! Mani dzīve bieži ir mācījusi kā lāci cirkā dejot, noliekot uz karstas pannas, lai ķepas kustas ritmā, un, ja viņš grib klupt virsū dresētājam, tad viņam dod ar koku pa ķepām. Un viņam nav variantu, un arī man nav! Ja kādā brīdī man sāk likties, ka esmu šajā dzīvē kaut ko sasniedzis un varu sākt it kā būt neatkarīgs, atpūsties un pabaudīt sava darba augļus, tad dzīve man atkal iedod ar koku pa ķepām vai spērienu pa pakaļu – ko tu te esi izlaidies, domā, esi baigi gudrais un daudz iemācījies?! Uz priekšu! Bet varbūt es te vēl mazliet pasēdēšu? Tu kaut ko vēl nesaprati?! Sapratu, sapratu, es jau eju! (Smejas.) Tu vari būt dižs ezotēriķis, bet tev vienalga līdz pat mūža beigām vēl ir jāmācās, kā saprasties ar personīgo sievu, kā attiekties pret savu bērnu, kā cienīt vecākus – it kā elementāras lietas.

– Kur slēpjas panākumu atslēga?

– Ir viens moments: jebkurš cilvēks, kurš savā dzīvē ir veiksmīgs un gūst panākumus, iet tādā kā vilkmē vai straumē, un viņš no tās nevar izkļūt. Dod Dievs, lai tā būtu baltā, nevis melnā straume, jo no tās izkļūt nevar. Patiesībā viss ir ļoti vienkārši – ir balts vai melns, dari labi vai slikti. Ja kāds saka, ka esot neitrāls, tad man nāk smiekli – nevari būt pelēks, tā nenotiek! Vai nu peldi pa balto straumi vai melno, nav pelēkās, un tas ir pats sarežģītākais. Tāpēc arī jābūt ticībai Dievam, jo ir tas viens procents starp balto un melno, kad esi kā uz naža asmens. Neliels solis uz vienu vai otru pusi, un esi jau attiecīgajā straumē, no kuras grūti izkļūt. Iespējams, ir kādas profesijas, kurās pastāv šī pelēkā zona, taču tādā gadījumā nav iespējama jebkāda mijiedarbība ar citu cilvēku likteņiem. Pat grūti iedomāties, kur tā varētu būt.

– Kāpēc jūs izmantojat tieši Taro kārtis?

– Jo man kā bērnam patīk ar tām spēlēties! Ne jau no tām es lasu informāciju, tikpat labi varētu būt arī kaut kas cits. Manā pieredzē lielākās zināšanas dod maiju kalendārs –

nav nekā vērtīgāka, ko varētu saņemt no dzīves. Tieši šajās zināšanās ir paslēptas ziņas par cilvēka apziņas enerģiju. Ir divdesmit apziņas enerģijas tipi, turklāt katram cilvēkam savi, un tie arī diktē visu viņa rīcību. Astroloģija – tā ir slimības vēsture. Mēs atrodamies spoguļu refleksijas sistēmā. Ir divpadsmit spoguļi, un mēs tajos it kā lūkojamies – re, re, es izskatos šāds! Bet tā nav taisnība. Tā ir refleksija. Astroloģija ir krātiņš, kas mūs ierobežo, un man ir jāpārzina šī zinātne, lai dažkārt cilvēkam līdzētu no šī krātiņa iziet. Savukārt maiju zināšanas runā par enerģiju, kas ir krātiņā, jāpalīdz to izprast. Šī enerģija ir, vēl esot mātes vēderā. Piemēram, kāpēc mātei grūtniecības laikā pēkšņi mainās ēšanas paradumi, muzikālā gaume? Tāpēc, ka šajā laikā notiek enerģijas mijiedarbība ar bērnu. Maiju kalendārs sastāv no 260 dienu cikla, un tieši tik ilgi attīstās apziņa bērnam, esot mātes vēderā. Un katras 260 dienas ir jauns pieredzes aplis kā koka serdei, kur ik pa 260 dienām var uzaudzēt jaunu gredzenu. Līdz ar to ir cilvēki, kas nomirst kā lieli ozoli, jo katras 260 dienas bijušas pieredzes bagātas, un ir tādi, kuri šajās 260 dienās tā arī nav spējuši iekrāt pilnīgi neko. Jo cilvēks nav sapratis, ka šeit atnācis iegūt pieredzi. Labā ziņa – katrās 260 dienās var no jauna piedzimt un savu dzīvi kardināli mainīt, var paveikt jebko! Ir tāds intervāls.

– Pēdējais jautājums jums kā maiju kalendāra pārzinātājam – vai 21. decembrī būs pasaules gals vai nebūs?

– Nu, kāds vēl pasaules gals?! Pirmkārt, maiju kalendārs nevar tā vienkārši beigties. Ja gribat kādu sasmīdināt, aizbrauciet uz Meksiku vai Gvatemalu un pastāstiet viņiem, kas glabā šīs zināšanas, kaut ko par pasaules galu! Starp citu, pat maiju svētajā gadā, kas sastāv no 260 dienām, 21. decembris iekrīt šī gada 160. dienā! Kas šobrīd notiek, pamēģināšu paskaidrot. Ko mēs svinam Lieldienās? Tās būtu jāsvin 21. martā, kad ir pavasara saulgrieži. Arī Saules sistēmas galaktikā ir šāds saulgriežu ekvators, tas ir kaut kur no 2009. gada līdz 2017. gadam. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka tantiņai, kas saka, ka tūlīt nāks uz Zemes Jēzus Kristus un sodīs grēciniekus, kaut kādā mērā varētu pat būt taisnība, jo šobrīd vērojams šis astronomiskais aspekts, kas norisinās Lieldienās – Jēzus Kristus augšāmcelšanās – tikai daudz lielākā mērogā. Lai Zeme šķērsotu Saules sistēmas ekvatoru, vajag divas minūtes, bet, lai Saules sistēma šādu grandiozu galaktikas ekvatoru šķērsotu, vajadzīgi vismaz astoņi gadi. Bet 2012. gada 21. decembris – mīļie, vai tad nemanāt, ka visu laiku jūsu dzīvē notiek pārmaiņas, ka mēs šobrīd esam šajā ekvatorā?! Nemanāt, ka dzīves transformējas, jūs paši vai jums apkārtējie cilvēki ir sākuši domāt citādāk?! Mūsu iekšējais pasaules gals jau rit pilnā sparā! Šajā periodā starp 2009. un 2017. gadu var atzīmēt 21. decembri, bet cilvēku uz pasaules ir astoņi miljardi. Tātad – ir astoņi gadi, lai tu nonāktu pie sava individuālā augšāmcelšanās jeb Lieldienu laika. Pie atklāsmes par pasaules esību un savu vietu tajā. Ir cilvēki, kam tas pielec ātri, citiem nepieciešami vairāki gadi. Ir arī tādi, kuri vienkārši aiziet. Bet tas nav pasaules gals. Galvenais, atcerieties, ka dzīves pozīcija ir vienkārša – viss, kas notiek, tas notiek uz labu!