Konflikts, kas nu jau krietnu laiku pārsniedz parasta ģimenes strīda apmērus, izcēlies starp bijušo Rīgas domes Attīstības departamenta direktoru Aivaru Lekuzi un viņa meitu, jauno mākslinieci Unu Lekuzi, kā arī mākslinieku Kārli Dobrāju.
Policijā abas puses iesniegušas vairākus iesniegumus, un Rīgas centrā pat laista darbā pistole.
Pārvākšanās ar slimnīcu un šaušanu
Una Lekuze (22), kas vērsās »VZ« pēc palīdzības, kopš septembra beigām vairs nedzīvo kopā ar vecākiem, bet gan mākslinieka Kārļa Dobrāja (70) darbnīcā Baznīcas ielā. Cik noprotams no iesaistīto pušu stāstītā, konflikts pamazām vēršas arvien dziļāks, taču notikumu pārstāsts abām pusēm ir radikāli atšķirīgs.
Pievēršoties priekšvēsturei, Una Lekuze gadiem ilgi mācījusies zīmēt pie Kārļa Dobrāja un arī pēc iestāšanās Latvijas Mākslas akadēmijā pie viņa turpinājusi vingrināties gleznošanā. Šķēršļi no vecāku puses tam nav likti. Strīds starp Unu un vecākiem izcēlies 27. septembrī, kā stāsta Lekuze – laikā, kad vecāki lietojuši alkoholu. Vēlēdamās atturēt tēvu no dzeršanas, viņa esot atņēmusi alus pudeli. Lai to atdabūtu, tēvs viņai esot izgriezis roku. «No rīta devos uz Rīgas 1. slimnīcas traumpunktu, kur konstatēja augšdelma divgalvainā muskuļa saspiedumu. Tēvs neuzskatīja, ka būtu pie kaut kā vainojams,» pauž Lekuze. Pēc šā incidenta viņa nolēmusi atstāt mājas un pagaidām mitināties mākslinieku darbnīcā, ko vecāki nav vēlējušies pieļaut. Sākusies zvanīšana un īsziņas, kuru saturs svārstījies no mēģinājumiem izlīgt, līdz atklātiem draudiem. Šo nepatikšanu dēļ saasinājusies jaunās mākslinieces sirds slimība, un oktobra sākumu viņa pavadījusi slimnīcā. Turpinot mitināties Dobrāja darbnīcā, viņa nolēmusi izvairīties no jelkāda kontakta ar ģimeni, taču tās galva ieradies Baznīcas ielā, kur viņam izdevies sastapt mākslinieku Dobrāju. Acīmredzot saruna nav izdevusies, jo vecais vīrs laidis darbā pistoli, proti, izšāvis gaisā no gāzes pistoles trokšņa patronas. Tomēr punktu uz «i» uzlicis incidents 6. novembrī, kad Aivars Lekuzis ieradies akadēmijā, kur meitai tobrīd bijušas nodarbības. «Ieradies tēvs centās mani pārliecināt par to, ka esmu psihiski slima un man nav vajadzības turpināt studijas akadēmijā, jo mani darbi ir slikti. Viņš arī pateica, ka tas viss jau ilgi nevilksies. Dobrājs ilgi nedzīvošot un vispār sēdēšot cietumā. Tāpat arī apmeloja mani, sakot, ka pati negleznoju savus darbus, ka tieku zāļota. Pēc tam kursabiedru pavadībā veicu analīzes E. Gulbja laboratorijā uz psihotropajām vielām, lai varētu izvairīties no iespējamām darbībām, lai pierādītu to, ka tieku zāļota,» tā Lekuze.
Noliedz amorālu dzīvesveidu
«Godīgi sakot, gan es, gan visi mani paziņas par notikušo ir neizpratnē,» turpina Lekuze. «Mums bija domstarpības par to, ka vēlos studēt Mākslas akadēmijā. Ne visi vecāki atbalsta šādu bērnu izvēli, un mani vecāki pieder pie tiem, jo bija man iecerējuši citus mācību plānus. Tomēr šķita, ka viņi ar to ir samierinājušies, pat vēl vairāk – priecājās par pirmajiem panākumiem, kad parādījās pirmās izstādes un pirmie pasūtījumi, par kuriem saņēmu naudu. Pašlaik viņu rīcība ir neizprotama, vienubrīd viņi draud, nākamajā sauc par «mincīti, pelīti». Mana dzīve ir apgriezusies kājām gaisā. Esmu vēlējusies viņiem palīdzēt. Pēc slimnīcas atgriezos mājās, jo domāju, ka varēs sarunāt un samierināties, bet vecāku uzvedība bija tik dīvaina, ka bija jāšaubās, vai viņiem nav dzēruma psihoze,» saka jaunā māksliniece.
«Man pārmet amorālu dzīvesveidu – it kā man būtu intīmas attiecības ar Dobrāju, bet tas ir absurds. Dzīvoju Dobrāja darbnīcā tāpēc, ka man tas ir ļoti izdevīgi. Tas ir netālu no akadēmijas, un var sarunāt cilvēkus, kas palīdz nogādāt darbus akadēmijā, ja ir nepieciešamība. Varu šeit ilgāk strādāt. Esmu visādi mēģinājusi kliedēt vecāku bažas, ka man ar Dobrāju nav intīmas attiecības. Protams, mums ir tuvākas attiecības nekā varbūt vairākumam studentu, taču viņam ir 70 gadu un viņam ir jau divi mazbērni. Drīzāk uzskatu viņu kā kaut ko līdzīgu vectēvam.» Patlaban Lekuze un Dobrājs policijā vērsušies ar trim iesniegumiem: pirmais ir par vardarbību mājās, otrais – par uzbrukumu Dobrājam, bet trešais – par uzbrukumu akadēmijā. «Es pret vecākiem neko negribu uzsākt – negribu tiesāties, negribu naudu. Vienīgais, ko gribu, lai liek mierā mani un mākslinieku Dobrāju – neaizsargātu vecu cilvēku,» teic Lekuze.
Tēvs stāsta par šaušalīgiem atklājumiem
Pēc meitenes tēva Aivara Lekuža stāstītā, Unai nekad nekā nav trūcis – ne materiāli, ne garīgi. Visur tikusi vesta, visur laista, par studijām tika maksāts. Kopā ar tēvu viņa pat pabijusi Ķīnā, kur grasījusies iestāties Pekinas universitātē, tomēr izvēlējusies mākslu. «Viņa tiešām bija labs bērns. Vienmēr bijusi arī pietiekami apzinīga uz mācībām un ar labu galvu. Sajūta ir tāda, ka esam zaudējuši meitu, un uzmācas domas, ka jāpārdod īpašumi un jābrauc prom no šejienes, kur viss par viņu atgādina. Mēs pat nevēlamies panākt, lai viņa atgriežas mājās. Kaut kādā brīdī jau bērniem jāsāk dzīvot atsevišķi, un viņai šādas iespējas vienmēr ir bijušas. Taču ne pie septiņdesmitgadīga vīrieša darbnīcā. Ja viņa nevēlējās dzīvot mājā, varēja mitināties pie vectēva, lielā trīsistabu dzīvoklī. Tagad šis dzīvoklis ir brīvs un pieejams. Bet viņa grib dzīvot tieši darbnīcā! Kāpēc? Pats pēdējais, ko mēs pieļaujam, ir tas, ka viņai ir intīmas attiecības ar viņu. Varbūt vilina bohēmiska vide un attiecības, lielākas iespējas smēķēt un lietot alkoholu. Mēs vēlamies pārliecināties, ka viņai viss ir kārtībā. Ja viņa vēlas, lai viņu liek mierā, tad mēs viņu varam likt mierā. Mēs jau mēnesi viņai nezvanām un nesūtām īsziņas, un tā ir viņa, kas ir vērsusies pie preses. Problēma ir tāda, ka Una ir pilngadīga un viņu nevar ar varu aizvest un piespiest dzīvot citur. No otras puses – ja tā ir slimība un viņa tiek ietekmēta ar medikamentiem vai kā citādi, viņa ir jāglābj un viņai var visu piedot. Krīzes centrā «Skalbes» atšķirībā no policijas arī piekrīt šim viedoklim un iesaka neapstāties. Ja ir kāda iespēja viņai palīdzēt, ir jāpalīdz. Pašlaik mēģinām panākt, lai Dobrājam nav iespējas turēt pie sevis jauniešus. Viņa darbnīca atrodas Latvijas Universitātei piederošās telpās, un viņam nav derīga īres līguma. Mēģināsim likvidēt šo perēkli. Mums ir aizdomas arī par narkotiku lietošanu. Kad tīrījām Unas istabu, atradām daudz dīvainu lietu. Ar okultismu saistītus priekšmetus, pēdas no matrača dedzināšanas mēģinājumiem. Atradām arī dienasgrāmatu, kurā bija pilns ar pašnāvību scenāriju aprakstiem: vēnu griešanu, medikamentu lietošanu, narkotiku pārdozēšanu.»
Izsaka aizdomas par sektu
«Mēs mājās nedzeram un nekaujamies. Una visā savā mūžā no manis pērienu nav dabūjusi ne reizes, un varbūt tā ir problēma, ka esam viņu par daudz lutinājuši. Protams, viņai ir mākslinieciskas dotības, un mākslinieki bieži ir nedaudz jocīgi, taču tam nevajadzēja būt tādām sekām,» uzskata Aivars Lekuzis. «Tas, kas notiek patlaban, ir mūsu bēda un nelaime. Te ir divas lietas vienkopus. Tā viena lieta ir it kā skaidra – viņa ir slima, bet otra nav tik skaidra. Viņa ir kopā ar vecu pustraku vīrieti, un pazīmes liecina, ka tas ir kaut kas līdzīgs sektai. Viņš tur viņu ieslēgtu [»VZ« gan pārliecinājās, ka tas neatbilst patiesībai]. Sektantisms Latvijā ir ļoti izplatīts, un cilvēki no tā cieš daudz vairāk, nekā varētu domāt,» ir pārliecināts Lekuzis, pieļaujot, ka pats daļēji vainīgs, jo sievas slimības dēļ meitai nav pievērsis pietiekami daudz uzmanības. «Iznākums šobrīd ir tāds, ka 27. septembrī viņa aizgāja no mājām. Daudzas lietas jau pirms tam viņa bija paņēmusi, bet tovakar paņēma pašu nepieciešamāko – pasi, ģimenes naudu un aizgāja,] saka tēvs.
Jautāts, kā īsti noritējis konflikts ar Dobrāju, Lekuzis stāsta: «10. oktobrī centos Unu satikt pusdienas pārtraukumā. Lai nelaistu mani klāt, Dobrājs izvilka pistoli un šāva uz mani. Es izsaucu policiju, bet tikmēr apkārtējie jau bija pasaukuši pašvaldības policijas patruļu, kas viņu atbruņoja.» Policija Dobrāju ievietojusi mašīnā, un patlaban vecāki cenšas panākt, lai pret viņu ierosina krimināllietu.»
Mākslinieks spiests iegādāties ieroci
«Man ir grūti komentēt kaut ko tik absurdu,» »VZ« pauda Kārlis Dobrājs. «Ar Lekužu ģimeni attiecības man bija labas. Aivars Lekuzis par simbolisku samaksu pat iegādājās divus manus darbus, un viņu meita Una ir izcili talantīga. 27. septembrī viņa ieradās pie manis ne savā ģīmī un pastāstīja, ka viņai ir konflikts ar ģimeni, – tēvs esot fiziski uzbrucis. Sirds slimības dēļ Una pabija arī slimnīcā, un pēc tam radās jautājums – ko darīt tālāk. Mājās atgriezties viņa nevēlējās, un tā nu es atļāvu palikt darbnīcā, līdz lietas nokārtojas un tiek atrasts kaut kas labāks. Tiesa, es izvirzīju noteikumu, ka par notikušo jāziņo policijai. Tad sākās zvani, apsaukāja mani par smerdeli, pārmeta, ka zāļojot meitu, draudēja. Baidoties, ka draudi var būt reāli, izlēmu iegādāties ieroci, un veikalā pārdevējs piedāvāja gāzes pistoli, iesakot to pielādēt ar pāris tukšām patronām un pārējām gāzes patronām, ja nu uzbrucējs no trokšņa nenobīstas. Tāpat ieteica arī nelaist uzbrucēju tuvāk par diviem metriem. 10. oktobrī nācu no veikala ar iepirkumu maisiņu, Una tobrīd bija studijā, kad ieraudzīju Lekuža mašīnu. Viņš no tās izlēca un man strauji tuvojās, atkal saucot mani par smerdeli. Tad izvilku revolveri un sacīju, ka lietošu to gadījumā, ja viņš spers vēl soli uz manu pusi. Kad viņš paspēra, tad arī izšāvu gaisā un teicu, lai viņš soli atkāpjas. To viņš arī izdarīja.»
Tālākais māksliniekam sagādājis pamatīgu pārsteigumu – tieši viņš patlaban tiek uzskatīts par uzbrucēju, kamēr Lekuzim policija ļāvusi notikuma vietu pamest un pēc tam atgriezties.
Jautāts, vai viņš redz kādu šā konflikta risinājumu, Dobrājs saka: «Neesmu darījis neko nelegālu, un man ir uzspļaut, ko domā citi. Unai ir 22 gadi, un viņa pati var izlemt, ko darīt. Patlaban, kad viņai jebkurā brīdī var uznākt sirdslēkme, pēc kuras būs nepieciešama kardiostimulatora ievietošanas operācija, labāk ir, ka viņa dzīvo pie manis un vecāki varētu viņu netiranizēt.»
