Pasakas, spoku stāsti, it kā reāli atgadījumi iz dzīves– tas viss un vēl vairāk mūsdienās tiek apvienots zem kopēja nosaukuma– urbānās jeb pilsētas leģendas. Tie ir stāsti no sērijas «gribi– tici, negribi– netici», un arī Latvijā šādu leģendu nav mazums.
Pīķa dāma– vai tā pati Mērija?
Apzīmējums «Pilsētu leģendas» eksistē no 1968.gada, un kā pirmie to izmantoja Amerikas un britu zinātnieki, kuri nodarbojās ar mūsdienu folkloras pētniecību. Latvijā šis apzīmējums kļuva populārs 80.gadu beigās– 90.gadu sākumā, kad krita dzelzs priekškars un radās iespēja piekļūt ārzemju preses materiāliem. Tas gan nenozīmē, ka pašu leģendu Latvijā pirms tam nebija. Piemēram, jau kopš seniem laikiem Latvijā pusaudžu vidū ir populāra leģenda par Pīķa dāmu. Interesantākais, ka šīs leģendas pamatā nav stāsta par to, kas ir šī noslēpumainā kundze. Zināms vien tas, ka dāma ir gars, kuru var izsaukt, uzzīmējot uz spoguļa trepes, iededzot sveces un simtreiz uzaicinot Pīķa dāmu parādīties, tādējādi iedzīvojoties lielās ziepēs– izbīlī, traumās un nedabiskā nāvē. Šā iemesla dēļ neviens iepriekš pieminēto garu neizsauc, bet gandrīz katram ir kāds paziņa, kura paziņas draugs mistiskās darbības veicis un tikai laimīgas sakritības rezultātā palicis pie dzīvības. Spogulis un izsaukšanas veids nedaudz atgādina ārzemēs populāro leģendu par Asiņaino Mēriju– meiteni, kurai sakropļota seja, un kuru ieraugot, tā metusies iekšā spogulī, lai atrastu savu īsto atspulgu, savukārt izsaukta sagādā nepatikšanas saviem klientiem, nereti ievelkot tos līdzi spogulī. Vai Pīķa dāma ir Asiņainās Mērijas modifikācija vai atvasinājums– to diezin vai iespējams uzzināt.
Rīdziniekiem pašiem savs velns
Līdzība ar ārvalstīs esošām leģendām novērojama arī citos gadījumos. Piemēram, ārzemēs populārs ir pilsētas mīts par garo vīru («Tall Man», «Slender Man»)– nedabiski garu, melnu personu, kurš nolaupa bērnus. Pēc apraksta līdzīgs personāžs, kura kontā gan nav neviena nolaupīta bērna, par mītnes vietu izraudzījies Iļģuciemu un tiek dēvēts par Iļģuciema velnu. Interneta vietnē «aliens.lv» apkopoti vairāki stāstījumi par šo radību. Lūk, piemēram: «2007.gada ziemā devos mājās ar draugu, vārdā Kristaps. Pašam bija 16gadu un Kristapam 15. Dzīvojam abi Spilves ielā, tieši blakus Lidoņu ielai. Ārā bija tumšs un bija vēls vakars. Gandrīz nonācis pie mājām, pēkšņi sāku iet pa citu taciņu. Kristaps bija izbrīnīts: «Kāpēc tu tā ej?» viņš jautāja. Es nespēju atbildēt, jo mani bija pārņēmis šoks. Apmēram trīs metru attālumā no sevis redzēju garu un melnu siluetu.» Vai cits stāstījums: «80.gadu sākumā kādā vakarā kāda septiņus astoņus gadus veca meitene no kinoteātra «Ilga» puses pa Lidoņu ielu gājusi uz mājām Iļģuciemā. Tuvojoties parādes durvīm, meitene pie to stūra pamanīja kādu garu tumšu stāvu. Viņai palicis bail, jo stāvs bijis nedabiski garš. Meitene žigli iešmaukusi parādes durvīs un metusies uz savu dzīvokli. Vēl esot parādes durvju telpā, meitene pamanījusi siluetu, kas bija redzams cauri iemūrētajiem stikla blokiem. Pēc tam ilgus gadus meitene nav spējusi šo notikumu aizmirst.
Milzu sami un līķi alū
Ne vienmēr pilsētu leģendas saistītas ar pilsētvidi, tāpat ne vienmēr tās ir saistītas ar pārdabiskām lietām– drīzāk ar visu, kas spēj izraisīt cilvēkos bailes. Vēl joprojām šur tur kā jaunums tiek pasniegts mūžvecs stāsts par to, kā padomju laikos, peldoties Daugavā augšpus Rīgas HES, pārsteidzoši bieži sākuši slīkt cilvēki, galvenokārt bērni. Atrisinājums mistērijai esot bijis milzu sams, ko vēlāk noķēruši zvejnieki,– tam vēderā atrasti bērnu kauli un vēl šis tas, kas palicis pāri. Šo leģendu laikam varētu uzskatīt par atbildi Padomju Savienībā populārajai leģendai par Maskavas metro un kanalizācijā dzīvojošajām milzu žurkām, kas apēd remontstrādniekus.
Viena no raksturīgām pilsētu leģendu iezīmēm ir ticamības moments, ko stāstījumam piedod atsauce uz «to redzēja mana drauga draugs» vai «tas notika ar manas draudzenes paziņu». Gluži kuriozi šķiet tas, ka teju vai katrā Kurzemes ezeriņā ir noslīcis vācu tanks ar visu apkalpi (dažos pat divi vai trīs) un, ja jums reiz gadās kādā vietējā apdzīvotā vietā iedzert alu ar vietējiem darbaļaudīm, tad noteikti uzklausīsiet stāstu par vectētiņu, kurš jaunībā vietējā Sivēnu, Ežu vai Raudu ezerā sēdējis uz «Tiger» torņa un makšķerējis. To jaunībā darījuši teju visi vectētiņi. Gribi– tici, negribi– netici.
****
Vai ticat paranormālām parādībām, spējām un lietām?
Daļēji. Ieklausos horoskopos un pievēršu uzmanību ticējumiem, zīmēm 6%
Jā. Ticu dziednieku un ekstrasensu spējām 15%
Ticu gaišreģiem, taro kāršu licējiem 3%
Man vistuvākā ir austrumu filozofija, ticu fenšui lietu kartībai 2%
Ticu ārpuszemes dzīvībai, NLO, paralēlajām pasaulēm 13%
Uzskatu, ka dziļa taisnība ir mūsu senču zināšanām, teikām un tradīcijām 26%
Es ticu Dievam, un viss pārējais ir muļķības 19%
Es neticu nekam, tikai pats sev 16%
