Kaut gan sākotnējā ažiotāža ap 2012. gada 21. decembri, kad, beidzoties maiju kalendāram, tiek prognozēts pasaules gals, ir mazliet noplakusi, aptaujas rāda, ka nepilni 10% planētas iedzīvotāju vienalga uzskata, ka šajā datumā Zemi piemeklēs līdz šim nebijusi katastrofa.
Vēsture gan liecina, ka «absolūti precīzu» pasaules gala datumu dažādi gudrinieki izskaitļojuši tūkstošiem reižu un neviena no šīm aplēsēm nav bijusi pareiza. Pagaidām...
Pārpratums ar maiju kalendāru
Pašreizējo traci ap «liktenīgā» 21. decembra gaidīšanu citādi kā par pārpratumu ir grūti nosaukt, kaut gan speciālisti mēdz izmantot krietni neitrālāku jēdzienu – «2012. gada fenomens». Pietiek tīmeklī painteresēties par maijiem un 2012. gadu, lai tas izspļautu atsauksmes uz miljoniem avīžrakstu, tūkstošiem interneta mājaslapu, simtiem grāmatu un filmu, zinātniskiem un pseidozinātniskiem darbiem, spriedzes filmām, romāniem, komiksiem un pat kompānijām, kas apņemas uzbūvēt no pasaules gala pasargājošu bunkuru vai, gluži otrādi, organizēt speciāli jums paredzētu neaizmirstamu pasaules gala sagaidīšanas pasākumu.
No visas šīs informācijas gūzmas pat grūti saprast, kurā brīdī maiju kalendārs (1,9 metrus augsta un 90 centimetru plata, ar simboliem aprakstīta akmens plāksne, kas netālu no Tortugero pilsētiņas Meksikas dienvidos tika atrasta vēl 1958. gadā) izpelnījies tik biedējošu slavu. Šķiet, tas noticis ap 2003. gadu, kad sazvērestības teoriju pārstāvji, sabēdājušies, ka gaidīto katastrofu tā arī nav sagādājis «mileniums» (tolaik prognozēja, ka, iestājoties 2000. gadam, visi datori sajuks prātā, radot neiedomājamu haosu), aktualizējuši jaunu datumu. Jau pēc pāris gadiem par maiju kalendāru rakstīja dzeltenā prese, bet līdz 2009. gadam režisors Rolands Emerihs bija paspējis uzņemt filmu «2012» ar neslēptām norādēm uz viedajiem un zinošajiem Centrālamerikas seniedzīvotājiem.
Maldoties skaitļu loģikā
Nevar noliegt, ka zināmu vielu pārdomām maiju kalendārs dod. Zinātnieki sarēķinājuši, ka tā sākums datēts ar 3114. gada pirms mūsu ēras 11. augustu (mūsu laika skaitīšanas sistēmā), bet beidzas 2012. gada 21. decembrī. Šis datums maiju pierakstā apzīmēts ar kristietības tradīcijās audzinātiem cilvēkiem itin biedējošiem skaitļiem – 13.0.0.0.0. Ņemot vērā, ka tas ir pēdējais datums, kas pieminēts uz Tortugero atrastās akmens plāksnes, arī izteiktas pirmās aizdomas, ka tas varētu nozīmēt kalendāra beigas un līdz ar to pasaules gala iestāšanos. Nopietni Mezoamerikas vēstures pētnieki gan par šādu traktējumu pasmejas. «Pēc šīs loģikas, arī mūsu kalendāri liecina, ka 31. decembris ir pēdējā planētas pastāvēšanas diena. Taču mēs visi saprotam, ka ar jauna gada iestāšanos stājas spēkā jauns kalendārs, un tāpat bija arī maijiem – vienkārši viņu cikli ir krietni garāki par mums ierastajām 365 dienām,» uzsver Krievijas valsts humanitārās universitātes vēsturniece profesore Gaļina Jeršova. Viņa skaidro, ka kopš 1958. gada atrasti arī citi maiju artefakti, kas skaidri apliecina, ka senie Meksikas iedzīvotāji aizdomājušies arī tālāk par datumu, kas tiek apzīmēts ar «13.0.0.0.0.», kam nebūtu nekādas jēgas, ja viņi patiešām uzskatītu, ka pasaule šajā dienā ies bojā.
Un kā tad ar briesmīgo dievību, vārdā «Bolon Jokte», kas 21. decembrī sarīkos ja ne grēku plūdus, tad vismaz noorganizēs neiedomājami spēcīgu zemestrīci? Arī tās ir kārtējās muļķības – ar vārdu salikumu «Bolon Jokte» maiji saprata Marsu tā redzamajā fāzē, un tā pieminēšana attiecībā uz 21. decembri nozīmē tikai to, ka Sarkanā planēta izzudīs no redzamības. «Maiju reliģija, kosmoloģija vispār neparedz katastrofiskas Zemes pastāvēšanas beigas. Viņiem tikai mainās kalendāra periodi un dievi, kas šajos periodos valda,» stāsta Jeršova.
Starp citu, nesen izdevies noskaidrot, kurš bijis pirmais, kas kontekstā ar maiju kalendāru pieminējis vārdu savienojumu «pasaules gals». Izrādās, tas bijis Jeilas universitātes antropologs un arheologs Maikls Ko, kurš tagad gan taisnojas, ka tas bijis tikai profesionāls jociņš, kas adresēts maiju vēstures pazinējiem. Kādā zinātniskā konferencē, jau 60. gadu sākumā, viņš izteicies: «2012. gads pēc maiju kalendāra nozīmēs uzreiz divu laika ciklu beigas – beigsies 13. četrsimtgade un milzīgais 5126 gadu cikls. Sanāk, ka gaidāms tāds pasaules gals maiju gaumē.» Par ko šis jociņš transformējies, ikviens tagad var spriest pats.
Gaidīt beigas – sena tradīcija
Daudzu tautu mītos un leģendās ir pieminēta diena, kad pasaulei pienāks beigas. Piemēram, skandināvu sāgas vēsta par "«Ragnarjoku» jeb dienu, kad ies bojā dievi. Šajā dienā tiek prognozēta Saules aptumšošanās, milzīgi plūdi un, domājams, vulkānu izraisīti ugunsgrēki. Savukārt senie šumeri, kuri veica itin pieklājīgus astronomiskos atklājumus, bija pārliecināti, ka ik pa laikam Saules sistēmā ieklīst noslēpumainā planēta Nibiru, kuras sadursme ar Zemi reiz beigsies ar lielu katastrofu. Savs pasaules gala scenārijs ir arī citām tautām, apokalipses tēma skarta gan kristiešu, gan musulmaņu svētajās grāmatās.
No šīm sāgām, mītiem, leģendām un nostāstiem gan nav iespējams izlobīt precīzu pasaules gala iestāšanās datumu, bet «homo sapiens» ir gana ziņkārīga un zinātkāra būtne, kuru ļoti interesē, kad tad paredzētā katastrofa notiks. Un, kur ir pieprasījums, tur parādās arī piedāvājums – pēdējos gadu tūkstošos ne reizi vien uzradušies «speciālisti», kuri apgalvojuši, ka viņiem ir dotas spējas interpretēt senos pareģojumus un skaidri noteikt, kad pienāks pasaules gals. Senlaikos viņiem izdevās pārliecināt desmitus, iespējams, simtus sekotāju, taču mūsu globālajā informācijas laikmetā pasaules gala sludinātājiem ir iespējams vienlaikus uzrunāt ne tikai simtu miljonus, bet arī miljardus. Un viņi arī nekavējas to darīt – piemēram, 1999. gadā vien eshatoloģijas jeb zinātnes par pasaules bojāeju piekritēji savos kalendāros ar sarkanu flomāsteru varēja apvilkt 13 datumus, kad bija prognozēta pasaules gala iestāšanās.
Aktīvi ar pasaules gala sludināšanu pašā mūsu ēras sākumā nodarbojās pravieša Montāna piekritēji. Kad 156. gadā solītā katastrofa tā arī nenotika, viņi savas prognozes sāka pārskatīt, vēlāk atliekot pasaules gala iestāšanos ik pa simts gadiem. Diezgan liela panika Eiropā valdīja arī 1492. gadā, kad pēc dažām aplēsēm apritēja precīzi 7000 gadu kopš pasaules radīšanas, kas draudēja ar nepieredzētiem grēku plūdiem. Viena no leģendām pat vēsta, ka šā gada 3. oktobrī trīs Kristofora Kolumba kuģi Veco pasauli pameta tādēļ, lai izbēgtu no katastrofas, – šis ceļojums beidzās ar Amerikas atklāšanu. Arī pats Kolumbs ticēja pasaules galam, vēlāk prognozējot, ka tas pienāks 1656. gadā. XVI gadsimtā par lokāla mēroga slavenību kļuva vācu matemātiķis un astrologs Johaness Štofers, kurš bija sarēķinājis, ka plūdi notiks 1524. gadā, bet, kad prognoze nepiepildījās, pārcēla tos uz 1525. gadu.
Pasaules galus sludinājuši gan adventisti, gan «Jehovas liecinieku» priekšteči, gan bahai ticības piekritēji, gan dienvidkorejiešu tami baznīca, gan Nostradama un Vangas pareģojumu tulkotāji, gan pat izglītoti vīri. Meteorologs Alberts Ports 1919. gada 17. decembrī biedēja līdzpilsoņus ar «planētu parādi», bet ārsts Čārls Logheds pasaules galu prognozēja 1954. gada 20. decembrī. Ja ir interese, diezgan prāvs solīto, bet nepienākušo pasaules galu apkopojums ir atrodams interneta mājaslapā «http://www.bible.ca/pre-date-setters.htm».
Profesionālie sludinātāji
Lielākā daļa pasaules gala sludinātāju pēc tam, kad neveiksmīgi centušies noteikt apokalipses datumu, met šai nodarbei mieru, taču citiem izdodas atrast aizvien jaunus un jaunus lētticīgos, kuri uzskata, ka nākamreiz jau nu pareģim izdosies noteikt precīzu datumu. Piemēram, XIX gadsimtā itin populāra Vācijā un citviet Eiropā kļuva Milleristu kustība. Tās nosaukums saistīts ar baptistu mācītāja Viljama Millera vārdu. Pirmo apokalipses datumu šis vīrs noteica 1843. gadā, bet, kad šis pareģojums nepiepildījās, mēģināja vēl un vēl, un vēl.
Mūsdienās par Millera analogu uzskatāms 89 gadus vecais amerikāņu sludinātājs, reliģisko radiostaciju tīkla «Family Radio Network» prezidents un ģenerālmenedžeris Harolds Kempings. Savu pirmo pasaules galu viņš izsludināja 1994. gada 6. septembrī, taču toreiz sludinātāja uzaicinājumam sagaidīt apokalipsi viņa savrupmājā atsaucās tikai pāris desmiti cilvēku. 2000. un 2005. gadā Kempingam izdevās par gaidāmo pasaules galu pārliecināt jau pāris simtus radiostaciju klausītāju. Taču neapšaubāmi lielāko jezgu viņš sarīkoja pagājušā gada pavasarī. Jau kopš pērnā gada sākuma Kempinga kontrolē esošās radiostacijas nepārtraukti 48 valodās kladzināja, ka pasaules gals pienākšot 2011. gada 21. maijā. Kempings atsaucās uz Bībeli, kurā esot atradis šifrētu ziņojumu, ka pasaules gals iestāšoties tieši 722 500 dienu pēc Jēzus Kristus sišanas krustā, ar Bībeles palīdzību noskaidrots arī tas, ka Kristus sists krustā 33. gada 1. aprīlī. Kad prognoze par 21. maiju kā pasaules bojāejas dienu izrādījās kļūdaina, Kempings pārskatīja savas aplēses, pasludinot, ka pasaules gals ir ilgstošs process, kas jau ir sācies un turpināsies līdz pat 2011. gada 21. oktobrim. Lieki teikt, ka arī pēc šā datuma Zeme griežas, bet pats Kempings ir nogājis pagrīdē. Visticamāk, gan jau nodevies matemātiskiem aprēķiniem, lai noteiktu jaunu pasaules gala datumu...
Jau noteikti nākamie kritiskie datumi
Daudzi pasaules gala sludināšanā un ticēšanā šiem pareģojumiem nekā ļauna nesaskata, tomēr citi šajos pareģojumos redz ļaunprātīgas sazvērestības. Tā viena no mūsdienās izplatītajām konspiroloģijas teorijām vēsta – runas par pasaules galu pieņemas spēkā brīžos, kad novērojama ekonomiskā krīze, un to izplatīšanos veicina mistiskā «pasaules valdība», kas ir ieinteresēta, lai palielinātos patērētāju aktivitāte un tiktu sildīta ekonomika. Izklausās loģiski – cilvēks, kurš tic, ka pēc nedēļas (mēneša, diviem utt.) pienāks pasaules gals, taču nekrās naudu zeķē, bet centīsies to tērēt. Starp citu, ASV, kas ir pazīstama ar savu tiesāšanos māniju, pēc kārtējā nepienākušā pasaules gala allaž atrodas ļautiņi, kuri sūdz sludinātājus tiesā par maldināšanu un vēlas saņemt kompensācijas par pasaules gala gaidās notriekto mantību.
Tāpat ir zināms, ka dažādas sektas, kas sludina pastardienu, mēdz panākt, ka to piekritēju īpašumi tiek pārrakstīti uz sektas līderu vārdiem, bet sekotājiem pasaules gals sarīkots piespiedu kārtā. 1997. gadā ASV sadedzinājās (vai tika sadedzināti) 40 sektas «Debesu vārti» piekritēju, 2000. gada 17. martā Ugandā gāja bojā vairāk nekā simts sektas «Kustība par 10 Dieva baušļiem» piekritēju – tie ir tikai paši skaļākie gadījumi. Tos abus vieno aizdomas, ka sektu līderiem no pašu sludinātā pasaules gala izdevies izvairīties, turklāt, pateicoties ļaužu lētticībai, kļūt krietni bagātākiem.
Tādēļ var samērā droši sacīt, ka pasaules gals tiks sludināts līdz pat brīdim, kad tas tiešām pienāks. Ja 21. decembrī pasaule tomēr neies bojā, nākamais kritiskais datums ir 2015. gada 15. marts, kad pasaules galu paredzējis «ukraiņu Nostradams» Nikolajs Čmihovs, kurš prognozē klimatiskas kataklizmas, kas novedīs pie mūsu civilizācijas izzušanas. Globālās sasilšanas un ledāju kušanas izraisītus plūdus kaut kad 2016. gadā paredz klimatologs Džeimss Hansens, bet Nostradama tulki vēsta, ka 2018. gadā saskaņā ar viņa pareģojumiem uz mūsu planētas sāksies kodolkarš. Ja arī tas nepieliks punktu pasaules eksistencei, 2029. vai, vēlākais, 2036. gadā tiek prognozēta Zemes sadursme ar asteroīdu «Apophis».