"Prāta vētra" koncerttūrei iztērējusi teju miljonu, vai nauda vējā?
17. augustā, ar koncertu «Skonto» stadionā latvju supergrupa «Prāta vētra» noslēgs savu sešu koncertu ilgo tūri pa Latvijas pilsētām. Pēc neoficiālas informācijas, šī tūre tās rīkotājiem izmaksājusi pat vairāk nekā 800 000 latu – to apstiprināja arī grupas menedžmenta pārstāvji. Pirms tūres noslēguma koncerta šo rindu autors uzdeva dažus jautājumus grupas ģitāristam JĀNIM JUBALTAM.
– Izskanēja
– Pirms koncerta Valmierā saņēmāt arī platīna disku par pārdotajām 9000 jaunā diska kopijām. Latvijas apstākļiem, manuprāt, tas bija milzīgs cipars, vai nebiji uz pakaļas, to uzzinot?
– Uz pakaļas – tas pat nebūtu īstais vārds! Mēs taču domājām, ka cilvēki vispār vairs nepērk albumus! Kopš visiem ir pieeja internetam un visu var par velti «nokačāt», albumu tirdzniecība ir nonākusi tādā kā kolekcionāru līmenī, vai arī tos pērk cilvēki, kas tiešām no sirds mīl mūziku. Es varu teikt tikai lielu paldies tiem, kuri ir nopirkuši mūsu albumu, jo tas veicina to, ka varēsim strādāt tālāk un ierakstīt vēl kādu albumu. Šo finansiālo apstākli parasti nosedzam ar saviem un arī kādu labvēļu spēkiem, taču, ja cilvēki ir nopirkuši šo albumu, tas tikai apliecina to, ka varam turpināt darboties un kaut kad saņemties, lai ierakstītu vēl kādu. Jo mūsu albumi tomēr izrādās vajadzīgi! Tas nav mazsvarīgi!
– Valmieras koncertā bija ieradies arī jūsu producents Deivids Fīlds – viņš laikam pirmoreiz redzēja jūs dzīvajā lielas auditorijas priekšā?
– Nebūs taisnība, jo Deivids mūs redzēja arī «Arēnā Rīga» – viņš taču ir arī [izraēliešu dziesminieka] Yoav (koncerta toreizējā iesildītāja – S. V.) menedžeris, bet uz brīvās skatuves viņš tiešām mūs redzēja pirmoreiz. Bija ļoti iespaidots, tāpat kā iepriekš daudzi mūsu ārzemju draugi, kas saka, ka šāda mēroga tūres, ko mēs rīkojam Latvijā, viņi organizē pasaulē vai vismaz Eiropā. Mēs priecājamies, ka izdevās kopā paveikt tik daudz lietu, un ar Deivida uzmundrinājumiem un uzdevumiem «Prāta vētra» ir tikusi uz priekšu. Domāju, ka pašu spēkiem vien mēs galā nebūtu tikuši. Tā ka – liels paldies Deividam!
informācija, ka «Prāta vētrai» tūre izmaksājusi aptuveni 800 000 latu. Tagad nevaru saprast, vai izteikt līdzjūtību par to, ka šobrīd jūs visi staigājat pliki un nabagi, jo visa nauda ieguldīta tūrē, vai arī apsveikt, ka pēc tās brauksiet, kā minimums, «Prombron» bruņudžipos...
– Nē, nē, tādos diez vai (smejas)! Jā, tā ir taisnība: šī summa ir iespaidīga, un es pat domāju, ka tā varētu būt pat lielāka [par nosaukto]. Nu, ko lai te saka: mums vienmēr ir bijis tāds teiciens – ja «pa nullītēm» izlīdīsim, tad būsim laimīgi. Vai izlīdīsim? Nu... Es ceru. Par finansiālo pusi labāk gan komentēt Aijai [grupas menedžere Aija Auškāpa – S. V.], taču – koncerta sagatavošanas darbos iesaistīti 300 cilvēki, aparatūru ved divdesmit fūres, turklāt ir vēl arī daudz lietas, ko no malas pat neredz. Latvijā mēs ik pa četriem gadiem kā tādā olimpiādē cenšamies parādīt visu, ko varam, un domāju, ka arī šoreiz tas ir izdevies. Mums nav tādu ambīciju, ka tagad noteikti vajag parādīt pašu lielāko skatuvi vai pašu spožāko aprīkojumu, tā nav tāda mērīšanās ar... Pats zini, ar ko. Gribas, lai tie ir svētki, un, ja beigās tā arī sanāk, tad... Nu, tad ir laime pilnīga!
– Vai koncettūres laikā bijušas arī kādas likstas, kuriozi?
– Ventspils – ļoti patīkama pilsēta, taču man koncerti tajā vienmēr saistījušies ar kādu tehniska rakstura ķibeli – tā laikam mani ņem pretī tikai tad, kad šī ķibele ir atrisināta. Atceros, kad iepriekšējā reizē tūrē braucām uz koncertu Ventspilī, uz turieni devos no Andrea Bočelli koncerta Lietuvā. Liepājā man benzīntankā pēkšņi apstājās mašīna. Un viss, lai gan ielēju benzīnu, to vairs iedarbināt nevarēja! Zvanīju draugiem, viņi atbrauca un iedeva man savu mašīnu – brauc, gan mēs tiksim ar to tavu lūzni galā! Un šogad bija līdzīga situācija. Dzīvoju Pāvilostā, tur bija burāšanas seminārs un nometne. Pirms braukšanas uz Ventspils koncertu iekāpju mašīnā, bet kaut kas sāk nenormāli «sisties». Izrādās, salūzis kardāns. No Pāvilostas uz Ventspili braucu ar kādiem 50 km/h un pie sevis domāju – nu, kā tas ir iespējams, kā jābrauc uz Ventspili, visu laiku notiek kaut kādas mistiskas ķibeles?! Protams, viss atrisinājās: nokļuvu Ventspilī, kur nospēlējām ļoti fantastisku koncertu Reņķa dārzā.
– Kad savulaik braukājāt tūrēs, pirms koncertiem mēdzāt uzspēlēt futbolu, bet pārbraucienos – šahu. Kā tagad, esat kļuvuši vecāki un pirms koncertiem guļat vai spēlējat ričuraču?
– Futbols mums joprojām ir aktuāls. Tikko noslēdzās «Mītava Open», kurā gan paši nedabūjām tā kārtīgi uzspēlēt – Jelgavā noslēdzās amatieru futbola čempionāts, bet mums tas tieši iekrita starp diviem koncertiem, un izdomājām labāk neriskēt, kas zina, kāds vēl dabūs traumu... Šoreiz pirms koncertiem arī nesanāk uzspēlēt, bet, kamēr mēģinām, tehniķi gan dzenā bumbu pa stadionu. Mums ir intervijas, šoreiz diezgan blīvs grafiks. Bet es tev varu teikt, ka uz «Skonto» mēs gan noteikti paņemsim bumbu līdzi, jo mēs tur uzkavēsimies diezgan ilgu laiku. Nē, es tev pat varu apsolīt, ka tur gan mēs uzspēlēsim futeni!