Raimonds Pauls zelta kāzas nosvinējis dziļos laukos

Lai arī zelta kāzu īstais datums ir vēl tikai pēc trim nedēļām, Maestro Raimonds Pauls (76) un viņa kundze Lana (72) savu 50. kāzu jubileju jau nosvinējuši: ar kadiljaku nebrauca, pie Brīvības pieminekļa ar ziediem negāja un atslēgu ar sirsniņu pie kanāla tiltiņa nepieslēdza, tomēr neliela ballīte bijusi gan.

Svinību pāragrais starts

Par to, ka zelta kāzas jau nosvinētas, publiskajā sociālo tīklu telpā pirmais izpļāpājās Guntars Račs, apsveicot Maestro «tviterī». «Vissirsnīgākie sveicieni Raimondam Paulam un Lanai 50. kāzu jubilejā! Zelta kāzas, tas nav nekāds joks mūsu laikos. Tiekamies ballītē!» viņš rakstīja 5. augustā. Nākamajā dienā par šo zīmīgo notikumu no Dzintaru koncertzāles skatuves ziņoja arī mūziķis Intars Busulis, to pavēstot visiem sava vasaras koncerta apmeklētājiem.

«Jā, mēs uztaisījām nelielu ballīti jau tagad, jo mēs nevaram iekļauties īstajā datumā – 31. augustā. Mazmeitām diemžēl drīz jābrauc prom, viņas mācās ārzemēs,» sarunā ar »VZ« pastāstīja Raimonds Pauls, atklājot, ka vecākā mazmeita Annemarija turpinās mācības Amerikā, bet jaunākā mazmeitiņa Monika pošas uz skolu Itālijā. Apaļā kāzu gadadiena atzīmēta bez publicitātes, bez šika un vēriena, ko iepriekš medijiem tika solījis pats komponists – ka to atzīmēs tikpat krāšņi, kā tika svinētas prinča Viljama kāzas. «Bijām kopā tikai ar draugiem un pašiem tuvākajiem. Ar cilvēkiem, kurus es cienu, uzticos, ar kuriem rēķinos. Daudz viņu nav,» Maestro ir atklāts. «Es gan neuzskatu to par kaut kādu svinēšanu – tās bija vienkārši latviskas pusdienas dziļos laukos. Manā lauku īpašumā «Līčos», pie Salacas,» »VZ« pastāstīja Pauls.

Kāzas par rubli un 39 kapeikām

Intervijā žurnālam «Santa» maestro kundze Lana atminas, kāda bijusi abu kāzu diena pirms 50 gadiem: «Mēs aizgājām uz reģistrāciju Pārdaugavā. Divatā. Un reģistratore prasīja, kur mūsu liecinieki. Nav. Vajagot divus. Labi, pasauca sētnieku, un pati tad būšot otrā. Parakstījāmies. Iznācām ārā, saskaitījām naudu, nemūžam neaizmirsīšu – rublis trīsdesmit deviņas kapeikas. Mazākā, divsimt piecdesmit gramu, kortelīša cena – rublis četrdesmit deviņas. Kinobiļete maksāja piecdesmit kapeikas, nopirkām divas. Dzirnavu un Suvorova ielas stūrī varēja dabūt eļļā ceptus pončikus: trīs kapeikas maksāja tukšie, piecas – ar «povidlu». Tāds mums bija tas 31. augusts pirms piecdesmit gadiem. Varbūt tāpēc Raimondam tagad gribas kaut kādu traku balagānu. Viņš paņemšot to stulbo limuzīnu, baloniņus piesiešot... Mēs iešot pie Brīvības pieminekļa ar ziediem, tad uz tiltiņa pieslēgs atslēgu ar sirdi... Vai Pauls tiešām domā, ka es iešu tā ākstīties? Cerams, viņš tikai joko.»

«Protams, tas bija joks,» taujāts par limuzīnu un atslēgu pie tiltiņa, sarunā ar »VZ« Maestro tagad sirsnīgi smej. «Es taču ākstījos, nu dabīgi! Ciest to nevaru – tādu apkarināšanos ar baloniem un lellītēm...»

Lanas «medījums»

Jau pagājuši vairāk nekā 50 gadi, kopš no dzimtās pilsētas Odesas Lana pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Iepazinušies Paula viesizrāžu laikā, abi pāris gadus sarakstījās. Lanai tolaik bija nepilni 20 gadi, viņa studēja, līdztekus strādāja par gidi «Intūristā», uz Latviju braukt negrasījās. Ar Raimondu Paulu viņu iepazīstināja kopīgs paziņa, kas viņu atcerējās no «REO» laikiem: šo orķestri tolaik zināja tālu aiz Latvijas robežām, jo viņi bija ļoti avangardiski, atļāvās spēlēt džezu.

Lana pēc horoskopa ir Strēlnieks, bet Pauls − tā viņa ikdienā ieradusi saukt savu dzīvesbiedru − ir Mežāzis jeb mežacūka. «Tātad «upuris», mans medījums. Un pie tā, ka esam kopā, viņam nekādu nopelnu nav,» pirms vairākiem gadiem intervijā »VZ« stāstīja Lana. «Atceros: tai koncertā viņš spēlēja pavadījumu kaut kādiem iluzionistu un dejotāju priekšnesumiem, zālē bija patumšs, es viņu neredzēju, tikai dzirdēju. Zināt, kā viņš kādreiz var nospēlēt – tā, ka šermuļi pār kauliem iet! Šad tad mājās iznāk dzirdēt, kā viņš spēlē. Līdz asarām! Pati sevi apskaužu dažreiz... Bet Pauls man tādos brīžos jautā: ilgi es tev spēlēšu par velti?»

Ierodoties Latvijā, Lanai bija nepilni 20 gadi, bet 22 gadu vecumā jau piedzima abu meita Anete. «Pēc Paula vēstulēm, ko viņš man rakstīja, kad vēl nebijām kopā, intuitīvi jutu, ka prom no Latvijas viņš nekad nebrauks. Tikai pēc daudziem gadiem es sapratu, kāpēc: viņam svarīgi ir tikai tas, kas notiek Latvijā, no Liepājas līdz Daugavpilij. Ticiet vai nē!»

Mēdz būt nežēlīgs

Taujāta, kā uz meitas lēmumu doties prom no mājām reaģējuši viņas vecāki, Lana šai pašā intervijā »VZ« stāstīja: «Man bija problēma tādā ziņā, ka Pauls toreiz dzēra, un to visi zināja. Mana mamma tikai noteica: tu taču nezini, uz ko ej, tu nezini, kas tas ir... Bet vai tad deviņpadsmit gados ar cilvēku var kaut ko normāli sarunāt? Vējš galvā, un prātiņa maz. Bet par to es dabūju smagi samaksāt...»

Kad piedzima Anete, jaunajiem vecākiem pat nebija kur dzīvot, viņi palika praktiski uz ielas. Tad Lanas mamma uzdāvināja meitai pusi sava dzīvokļa un pati bija ar mieru iet uz komunālo. «Mēs to samainījām pret dzīvokli Rīgā − no šejienes aizbrauca vesela ģimene, un mūsu pirmās mājas bija Kalnciema ielā 104, kinoteātra «Imanta» sētā. Mūsu tualetei bija viena siena ar kinoteātra tualeti, un, kad tur sēdēja, varēja dzirdēt, kas notiek otrā pusē...» Tikai pēc vairākiem gadiem Raimondam Paulam iedeva divistabu dzīvokli ar darbnīcu Pērnavas ielā, tad Baznīcas ielā, bet nu jau vairākus gadus viņi dzīvo Basteja bulvārī. Lana tolaik stāstīja, ka Pauls ir nežēlīgs: gan pret citiem, bet vēl vairāk pret sevi. «Iedomājieties, viņš ir galīgi slims, galva sāp, klepo un šķauda, acis piepampušas, neko neredz, bet viņš sēžas pie stūres un brauc uz televīziju filmēt raidījumu. Kad saku viņam, ka tevi taču pat nevar pazīt, viņš tikai noteic: var taču grimu uzlikt... Nu jā, tas ir Pauls.»

Paula lielākā nelaime

Zināt, kāda ir Paula lielākā nelaime? Lana to savulaik atklāja: tas, ka viņš nekad nav falšs. «Un ne jau tāpēc, ka viņš ir šausmīgi taisnīgs un kristāltīrs, bet viņam vienkārši ir slinkums tērēt savu laiku kaut kam citam, viņš ir par slinku, lai izdomātu kaut kādus melus. Viņš var neatbildēt, bet viņš nemelos.» Pat vēstulītes, ko viņš sūtījis Lanai uz Odesu, rakstītas ar milzu piepūli. Tur drīzāk lielāks nopelns bijis viņa māsai Edītei, kura ar latviešu-krievu valodas vārdnīcu palīdzējusi brālim tās uzrakstīt. «Tur parasti bija četri teikumi, un tie paši, varēja just, rakstīti ar lielu piepūli. Kādas mīlestības vēstules? Raimonds un mīlestības vēstules? Smieklīgi! Viņam ir tikai viena mīlestība − mūzika... Nav tāda jēdziena Raimonds un vārdi, ir tikai − Raimonds un mūzika.»

Vai abi kādreiz mēdz pabaudīt divvientulību, vienkārši pasēžot Baltezera krastā? «Nu nenotiek tā! Mēs arī nekad neko neapspriežam, tikai divos vārdos, plus mīnus, tā globāli... Kādreiz sēžam divatā, es viņam kaut ko stāstu, bet viņš neviena vārda neatbild. Noklausās, pieceļas un aiziet pie klavierēm. Kad saucu pakaļ: «Pauls!», viņš tikai nosaka: «Ko tu bļauj? Domā, ka es nedzirdu...» Taču strīdu un skandālu Paula ģimenē neesot. Ne tāpēc, ka tie, kā saka Lana, neko neatrisina, bet tie cilvēku pazemo. «Protams, ka pie šādas dzīves viņam kādreiz pasprūk kāds asāks vārds, bet es tādos brīžos vienkārši pagriežu muguru un eju prom. Nekad neatbildu.»

Vienīgi saskarsmē ar mazmeitām Pauls pārvēršas – viņu sabiedrībā komponists nekautrējas izrādīt emocijas. Un, ja jau tieši mazmeitu dēļ zelta gadadiena nosvinēta agtrāk, gribas teikt, ka bez jēdziena «Raimonds un mūzika» ir vēl viens – «Raimonds un mazmeitas».