Šonedēļ klajā nāca kārtējā žurnālista Lato Lapsas komandas skandalozā grāmata – šoreiz par Valsts prezidentu Andri Bērziņu. Tā atklāj vairākus interesantus faktus, tostarp par viņa straujo kāpumu pa politiskās karjeras kāpnēm.
Kristāldzidrs vīrs
Pēc žurnālistu Lato Lapsas, Kristīnes Jančevskas un Irēnas Saatčianes grāmatā «Latvietis parastais» publiskotajiem faktiem, Andra Bērziņa kompartijas nomenklatūras lietā ir vairāki 80. gadu otrajā pusē sniegti raksturojumi, no kuriem vienu sniedzis arī Latvijas kompartijas CK organizatoriskā partijas un kadru darba nodaļas vadītājs Genādijs Loskutovs – kādreizējā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka Alekseja Loskutova tēvs. Tas datēts ar 1989. gada 12. jūniju un tapis pēc tam, kad pārrunas ar Bērziņu veicis pats Loskutovs un arī Latvijas kompartijas CK otrais sekretārs Vitālijs Soboļevs. Šajā dokumentā, ar kuru Bērziņš tiek apstiprināts par Valmieras rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju, atzīts: «b. Bērziņš A. V. sevi ir rekomendējis kā prasmīgu organizatoru, godprātīgu, iniciatīvas bagātu un zinošu vadītāju. Piemīt attīstīta ekonomiskā domāšana, praktiskums, izpildīga disciplīna. Pret jebkuru jautājumu risināšanu izturas nopietni un pārdomāti. Pastāvīgi papildina savas zināšanas. Pareizi saprot pārbūves galvenos uzdevumus, cenšas iedziļināties problēmu būtībā.»
Tiek uz tālām zemēm
Šādi raksturojumi (tādu, kompartijas darboņu Bērziņam veltīto, grāmatā ir vairāki) apliecina – augstāk pa tālaika padomju nomenklatūras karjeras kāpnītēm dodas cilvēks ar visnotaļ prāvu bariņu laba vadītāja īpašību. Interesanti, ka 80. gadu otrajā pusē tas nav licis Bērziņam ieslīgt kādos konkrētos rāmjos – tieši ar šo laiku tiek datēts viskuplākais līdzgaitnieku stāstu skaits par Bērziņa ārpuslaulības romantiskajām gaitām. Lapsas komanda norāda, ka tolaik sākušies arī Bērziņa pirmie braucieni uz ārzemēm, kas tiem laikiem bija izcils notikums: 1981. gadā pašreizējais Valsts prezidents vēl tika tikai uz sociālisma nometnes zemēm (VDR un Čehoslovākiju), bet 1987. gadā oficiāli jau devās uz tiem laikiem parastam padomju pilsonim nekādi neapgūtām teritorijām – Turciju, Itāliju, Spāniju, Portugāli, Franciju, Nīderlandi un VFR. Nav gan pierādījumu par viņa saitēm ar kompartiju, tāpat arī to, ka Bērziņu kāds īpaši bīdītu uz sadzīves pakalpojumu ministra vietnieka amatu, kurā viņu ar kompartijas Centrālkomitejas akceptu apstiprināja 1988. gada nogalē.
Komunisti atbalstīja
Interesantas ir Bērziņa gaitas pēc apstiprināšanas minētajā postenī – jau nieka divus mēnešus pēc tam, kā vēstīts grāmatā «Latvietis parastais», «Mazsalacas vidusskolas kolektīvs 61 cilvēka sastāvā īstā padomjlaiku vienprātībā izraugās viņu par savu deputāta kandidātu Valmieras rajona Tautas deputātu padomes vēlēšanām no Mazsalacas vēlēšanu apgabala Nr. 36». Pēc tam tādu lēmumu sapulcē pieņēma arī Mazsalacas patērētāju biedrības kolektīvs (to vadīja vēlākais Privatizācijas aģentūras vadītājs Jānis Naglis), tam pievienojās arī citu kolektīvu «darbaļaudis». Lai gan uz deputāta vietu uzradies vēl kāds kandidāts (Mazsalacas vidusskolas direktora vietnieks mācību un audzināšanas darbā Jānis Reinvalds), Valmieras rajona Tautas deputātu padomes papildu vēlēšanu biļetenā beigu galā paliek tikai viens kandidāts – Bērziņš. Grāmatas «Latvietis parastais» autori sēj aizdomas, ka «kompartijai vēl ir sava vara». Lai kā arī nebūtu, tādā veidā 1989. gada vasarā Bērziņš tika Valmieras rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja amatā, kam savu akceptu deva atkal jau Genādijs Loskutovs. «Pieņemt Latvijas PSR Ministru padomes un partijas Valmieras rajona komitejas priekšlikumu par b. Bērziņa A. V. apstiprināšanu par Valmieras rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju, atbrīvojot no šiem pienākumiem b. Dunduru J. N. sakarā ar aiziešanu pensijā,» teikts «cekas» biroja 1989. gada 20. jūnija lēmumā, ko parakstījis Soboļevs.