Aktrise Aija Dzērve izjaukusi ģimeni

Šā gada sākumā medijos parādījās ziņas, ka skaista mīlestība uzplaukusi starp ģitāristu Ēriku Upenieku un aktrisi Aiju Dzērvi. Izrādās, Upenieks joprojām ir precējies un izrāda maz entuziasma šķirties no iepriekšējās sievas, ar kuru kopā ģimenes kopdzīves laikā iekrājušies lieli parādi.

Piedzīvota mānīšanās un meli

Solveiga un Ēriks Upenieki iepazinās pirms septiņiem gadiem – 27. decembrī –, un abiem ir kopīgs bērns – sešus gadus vecs dēls. Abi pašķīrušies pirms četriem mēnešiem, zīmīgi, atkal 27. decembrī. «Ģimenē bija iestājusies krīze. Tā jau reizēm gadās – ir labāki un sliktāki laiki. 27. decembrī viņš vienkārši aizgāja no mājām, mēģinot pasniegt, ka es viņu esmu izmetusi, bet tā īsti nebija. Vēlāk, kad viņam zvanīju un jautāju, kad viņš nāks mājās, viņš sacīja, ka mājās nenāks un dzīvojot pie drauga. Vēlāk vīramāte vērsa uzmanību tam, ka Ērikam un [aktrisei] Aijai Dzērvei zem fotogrāfijām ir vienādi paraksti. Kad jautāju – sākumā atkal bija meli, tomēr beigās Ēriks atklāja, ka dzīvojot kopā ar Aiju,» sarunā ar »VZ« atceras Solveiga Upeniece.

Sieva lūgusi aktrisi likt vīru mierā

Vēl nepatīkamāk lietas iegrozījušās pēc Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālās atlases šā gada sākumā, kad kādā žurnālā parādījās raksts, ka Upeniekam ir jaunas skaistas attiecības. «Tur bija gan Ērika, gan Aijas fotogrāfijas un apraksts, kādas abi jūtas lolo viens pret otru... Es uzskatu, ka ir jābūt kādai cieņai un pieklājībai. Mēs vēl neesam izšķīrušies. Arī bērniem ir nepatīkami – visi jautā, kas notiek. Es uzskatu, ka Ēriku vēl mīlu, bet no viņa puses tā ir liela bezkaunība – nedomāt par tuvākajiem cilvēkiem. Vai tiešām viņam nav nekādu cilvēcisku jūtu?!» retoriski vaicā Upeniece. Meklējot risinājumus, viņa vērsusies pat pie Dzērves, lūdzot, lai liek Ēriku mierā, ļauj padzīvot vienam un saprast, kas ar pašu notiek, taču bez rezultātiem. «Izskatās, ka viņai ir pilnīgi citāds skatījums uz dzīvi. Es, protams, saprotu Ēriku. Tagad, kad viņam ir jaunās, skaistās attiecības, tad sieva ir ragana, kas asociējas ar visu slikto: strīdiem, rēķinu maksāšanu, problēmām. Nesalīdzināmi vienkāršāk ir aiziet pie cilvēka, kuram pagaidām no tevis neko nevajag, un sākt visu no sākuma. Viss kārtībā!»

Neskatoties uz visu, gatava piedot

Patlaban Upenieka attiecības ar iepriekšējo ģimeni ir diezgan dīvainā fāzē. «Nav jau tā, ka viņš ar mani nekontaktējas! Kontaktējas tad, kad var just, ka viņam ir slikti. Viņš zvana, brauc pie mums ciemos, bet tajā pašā laikā viņš dzīvo citur un sāpina savu bērnu. Šobrīd situācija ir tāda, ka viņš vēlas tikties ar bērnu, un to es neliedzu. Tomēr es aizliedzu viņu vest uz jaunajām mājām. Nedomāju, ka mans bērns ir jāieved ģimenē, kas savā starpā ir pazīstami tikai četrus mēnešus. Galu galā Dzērve man pati rakstīja, ka joprojām uztur tuvas attiecības ar Ģirtu Ķesteri, un es nedomāju, ka mans bērns būtu jāiepazīstina ar šādu dzīvesveidu,» uzskata Solveiga.

Vīrs kļuvis kā apmāts

Solveiga Upeniece neizprot, kas īsti notiek ar viņas vīru. «Kad Ērikam uznāk jūtu uzplūdi, tad viņš man raksta burvīgas īsziņas – ka esmu pati jaukākā un pati skaistākā, bet tad pēkšņi atkal otrādi – raksta, ka esmu pati sliktākā. Es vairs nesaprotu, kas notiek, un nevaru mierīgi dzīvot! Vienu dienu viņš saka – laikam jānāk mājās, precēsimies vēlreiz, uz ko es atbildēju, ka mēs vēl neesam izšķīrušies. Lai cik man tas viss būtu sāpīgi, es viņam faktiski esmu gatava visu piedot un ģimenes dēļ pieņemt atpakaļ, lai gan uz to maz cerību. Kad parādījās pirmie foto un raksts, tad mana pirmā reakcija bija – šķirsimies, un pēc tam vari iet sabiedrībā kopā ar šo... sievieti un darīt, ko gribi. Tad varbūt man nebūtu jāpiedzīvo brīži, kad zvana cilvēki un saka: redz, tavs vīrs ar Aiju redzēti tur un tur! Viņš taču joprojām skaitās mans vīrs! Tas sāp un ir pazemojoši. Bet, kad runas sākas par šķiršanos, viņš saka – man naudas nav, tāpēc nevaram izšķirties. Man vienai par to visu jādomā un jādara. Es labprāt to darītu, taču, ņemot vērā, ka visi ģimenes tēriņi tagad ir uz maniem pleciem, tas nav tik vienkārši.»

Ģimenei iekrājušies parādi

Ir vēl kāds kutelīgs jautājums, par kuru Upenieki nevar vienoties, – uzturlīdzekļi bērnam. «Viņam neesot naudas. Nav, un viss! Tomēr es ar viņu esmu nodzīvojusi kopā septiņus gadus un zinu, kā mūziķiem ir ar naudu. Kurā brīdī viņiem tā ir, kurā – nav. Neuzskatu, ka bērnam būtu jāliedz tas, kas viņam pienākas. Kaut vai palīdzētu samaksāt par bērnudārzu! Ja Ēriks spēlē Kristapa Krievkalna grupā, kopā ar Ati Auzānu un Jāni Stībeli, piedalās šovos, organizē studijas, tad nepalīdzēt uzturēt savu bērnu ir nekaunība. Par viņu tiek rakstīts, ka viņš ir labs mūziķis, atvērts un jauks cilvēks, bet tajā pašā laikā man pat grūti nosaukt to, ko viņš atstāj aiz sevis. Un man visi šie mēsli ir jāizstrebj! Mums ir iekrājušies kopīgi parādi, kas visi ir uz maniem pleciem, un tā summa ir pamatīgi liela. Pēc tiesu izpildītāju pieprasījuma man katru mēnesi tiek atvilkti 30% no darba algas un iekrājušies vēl citi parādi. Ļoti cerēju, ka aizvadītajās dienās tikšos ar Ēriku un izrunāšos par bērnu, par šķiršanos, bet tas visu laiku tiek atlikts.»

Vaino bezatbildībā

Solveiga Upeniece: «Kad atskatās atpakaļ, tā nenoturība un neuzticamība, iespējams, ir bijusi visu mūsu kopdzīves laiku, tikai es uz to pievēru acis, jo visu uzmanību un spēkus veltīju ģimenei. Protams, ka arī mana vaina kaut kur ir, jo viena pagale nekad nedeg, tomēr tādu bezatbildību no viņa puses negaidīju. Negaidīju kaut vai to, ka viņš tā vienu dienu – 27. decembrī – paņems savas mantas un aizies. Precīzāk – viņš pat mantas nepaņēma, vienkārši aizgāja. Pēc tam viņš teica, ka es viņu esmu izmetusi ar visām mantām, lai gan mantas izmetu tikai 4. janvārī, kad uzzināju, ka viņš dzīvo kopā ar Aiju Dzērvi, kura pati man apliecināja, ka viņiem ir liela mīlestība un es lai meklējot kādu citu cilvēku. Vaicāju viņai – kā viņa tā var teikt! Pašai taču ir bērns (no Ģirta Ķestera – red.), bet viņa atbildēja, ka atpakaļ pagātnē neskatoties.»

Skatoties uz puiku, birst asaras

«Paliek iespaids, ka Latvijā no vīriešiem nekas netiek prasīts. Viņi aiziet un sāk jaunu, skaistu dzīvi, bet aiz viņiem paliek izjauktas ģimenes un sāpes. Skatoties uz puiku, man birst asaras, cik ļoti viņš pārdzīvo notikušo. Nesen runāju ar viņu, nospriedusi, lai arī kā es to negribētu, ļaušu viņam ar tēvu tikties, kur vien viņš vēlas. Viņš teica: «Mammīt, nelaid mani uz turieni. Man bail!» Bērns baidās, ka es viņam neatbraukšu pakaļ. Jāsaprot, ka bērns nav rotaļlieta, ko var paņemt paspēlēties un atdot atpakaļ.

Ēriks visu laiku it kā bija par ģimeni un bērnu dievināja, šausminājās par izjukušām ģimenēm un tēvus, kuri atstāj bērnus pie bijušajām sievām, sauca par svētdienas tētiem. Kad tagad viņam to atgādināju, viņš tikai atmet ar roku – viss plūst, viss mainās. Bērns paaugsies un visu sapratīs. Īstenībā es netieku skaidrībā, kas viņam galvā notiek. Vienubrīd viņš saka, ka septiņus gadus kopā ar mani mocījies un nekā laba nav bijis, nākamajā brīdī dod cerības, ka atgriezīsies mājās. Visas šīs garastāvokļa maiņas neliecina, ka viņš jūtas īpaši labi. Katra tikšanās sākas ar vārdiem – Ērik, ko darīsim, kā tālāk dzīvosim, kādi ir risinājumi? Atbilde ir – nekādi!»

Piedāvājis iet pie notāra

Pats Upenieks sarunā ar »VZ« pauda viedokli, ka presei būtu jāpublicē pozitīvas ziņas par attiecībām, bet negatīvās jāatstāj pašu cilvēku savstarpējai risināšanai. Viņš nenoliedza, ka joprojām nav šķīries no sievas. «Tas ir procesā. Cik es saprotu, viņa kaut ko kārto ar savu juristu. Es viņai piedāvāju izšķirties pie notāra, kā tas tagad ātri izdarāms, bet viņa atteicās,» pauda mūziķis. Viņš teica, ka liela loma šajos attiecību sarežģījumos esot tam, ka sieva liedzot tikties ar dēlu, un principā pauda apmierinājumu, ka iepriekšējās attiecības viņam ir «no kakla nost». «Acīmredzot viņa saprot, ka ir mani zaudējusi, tāpēc tagad ķeras pie jebkura salmiņa,» šādu pārliecību pauda Upenieks.