Greiz­sir­dis gan­drīz pie­kā­vis bur­vju māk­sli­nie­ku Pecol­li

Lat­vi­jā pa­zīs­ta­mā­ko ilu­zi­onis­tu pār­is Da­ce un En­ri­ko Pe­col­li pat­la­ban dar­ba pil­nas ro­kas, jo jau pēc mē­ne­ša – 27. un 28. mai­jā – Rī­gas Kon­gre­su na­mā no­tiks vi­ņu or­ga­ni­zē­tais 3. starp­tau­tis­kais ilu­zi­onis­tu šovs «Ab­ra Ka­dab­ra». Ne vien­mēr uz ska­tu­ves viss no­tiek tik glu­di, kā iz­ska­tās no ma­las: da­žā­du ku­ri­ozu ga­dī­ju­mu un mi­sēk­ļu bi­jis ne ma­zums.

Mē­ģi­na ap­ēst rek­vi­zī­tus

«Pro­tams, da­žā­di ku­ri­ozi ga­dās, lai arī ne kat­ru iz­rā­di,» sa­ru­nā ar »VZ« at­zīst Da­ce Pe­col­li. «Tas ir nor­mā­li – tā ga­dās jeb­ku­ram. Kā sa­ka En­ri­ko – nav mi­sēk­ļu, ir ti­kai ne­pro­fe­si­onāls ilu­zi­onists. Arī pro­fe­si­onā­ļiem ga­dās ne­pa­re­dzē­ti ga­dī­ju­mi, bet at­šķi­rī­ba ir tā, ka viņš no šīs si­tu­āci­jas iz­ies tā, ka ne­viens to pat ne­pa­ma­nīs, – pie­mek­lēs kā­du ci­tu tri­ka no­bei­gu­mu vai ko ci­tu,» klās­ta ilu­zi­onis­ta sie­va un gal­ve­nā pa­lī­dze. Pēc vi­ņas vār­diem, ilu­zi­onis­tam jā­strā­dā ātr­i ne ti­kai ar ro­kām, bet arī sma­dze­nēm, tur­klāt ar pē­dē­jām pat ātr­āk. Rei­zēm, kad kāds iz­jauc kār­šu tri­ku, ilu­zi­onis­tam ātr­i jā­pā­riet uz ci­tu, un pro­fe­si­ona­li­tā­te slēp­jas ta­jā, lai ne­viens to ne­pa­ma­nī­tu.

Lie­lā­kā ie­spē­ja, ka kaut kas no­ies grei­zi, ir ga­dī­ju­mos, kad pa­sā­ku­mā ir pār­mē­ru ie­rei­bu­ši vie­si. «At­ce­ros, reiz uz­stā­jā­mies Meln­gal­vju na­mā, augst­ākās sa­bied­rī­bas priekš­ā, kur bū­tī­bā lo­ģis­ki ne­bū­tu gai­dā­mi ne­kā­di pār­stei­gu­mi. En­ri­ko vei­ca kla­sis­ko tri­ku ar po­ro­lo­na bum­bi­ņām. Pa­ras­tā ga­dī­ju­mā kā­dam no pub­li­kas ie­liek plauk­stā bum­bi­ņu, viņš to sa­spiež, pats uz­pūš, un, ro­ku at­ve­rot, vi­ņam plauk­stā jau ir di­vas bum­bi­ņas. Brīv­prā­tī­gā iz­ska­tī­jās tā­da so­lī­da dā­ma va­kar­klei­tā, bet, kad En­ri­ko ie­li­ka vi­ņai šo bum­bi­ņu ro­kā, vi­ņa ņē­ma un ie­stū­ķē­ja to mu­tē, pēc tam vi­siem rā­dot sa­vas tuk­šās ro­kas, it kā nu­pat bū­tu vei­ku­si tri­ku! Mums nā­ca smiek­li, un rei­zē ne­zi­nā­jām ko da­rīt, jo plest va­ļā dā­mai mu­ti it kā ne­bū­tu la­bais to­nis. No si­tu­āci­jas iz­gā­jām, uz­do­dot jau­tā­ju­mu, uz ku­ru at­bil­dot dā­mai nā­cās no mu­tes bum­bi­ņu iz­vilkt. Pēc tam vi­ņa pa­ti sev par lie­lu pār­stei­gu­mu no mu­tes iz­vil­ka arī ot­ru bum­bi­ņu. Vi­si smē­jās, un bei­gu bei­gās triks sa­nā­ca vēl la­bāks,» at­ce­ras Da­ce.

Ar ie­rei­bu­ša­jiem grū­ti strā­dāt

Ne vien­mēr ie­rei­bu­šo pie­sais­tī­ša­na at­rak­ci­jām gan no­ri­tot tik jaut­ri. Reiz pa­sā­ku­mā tri­kā ar po­ro­lo­na bum­bi­ņu ie­sais­tī­ta arī vie­na no augst­āka­jām, lai ne­teik­tu pa­ti augst­ākā, valsts amat­per­so­na val­stī, ku­ra to­brīd arī bi­ju­si kriet­nā rei­bu­mā. Vai­rā­ku bum­bi­ņu brī­nu­mai­nā pa­rā­dī­ša­nās sau­jā vi­ņam nav ra­dī­ju­si ne­kā­das emo­ci­jas, jo Dievs vien zi­na, cik īs­ti bum­bi­ņas viņš to­va­kar ro­kā re­dzē­ja... «Pro­tams, katrs jau var at­pūs­ties, kā grib, diem­žēl Lat­vi­jā vie­si bie­ži vien jau uz pa­sā­ku­mu ie­ro­das «pā­lī». Ci­tās val­stīs tas kaut kā nav no­vē­ro­jams, un En­ri­ko jo­pro­jām pie tā grū­ti pie­rast. Viņš al­ko­ho­lu ne­lie­to vis­pār. Itā­li­jā jeb­ku­rā kro­dzi­ņā ir gal­da spē­les, ko viņš ar drau­giem lab­prāt spē­lē, un vi­ņiem ir jaut­ri arī bez al­ko­ho­la, diem­žēl Lat­vi­jā dau­dziem cil­vē­kiem bez al­ko­ho­la at­pūs­ties grū­ti,» se­ci­na Da­ce. Reiz En­ri­ko pa­sā­ku­ma lai­kā gan­drīz pat pie­kauts. Brī­dī, kad viņš kā­dai dā­mai it kā iz­bū­ris krūš­tu­ri no de­kol­tē, vir­sū me­ties kāds ie­rei­bis un ļo­ti greiz­sir­dīgs vīrs, ku­ru nā­cies sa­val­dīt ci­tiem, ne tik ie­rei­bu­šiem ska­tī­tā­jiem. «Tā nu sa­nāk, ka bur­vju māk­sli­nie­ku pro­fe­si­ja ir diez­gan bīs­ta­ma. Mā­co­ties no sa­vām kļū­dām, ne­kad ne­uz­stā­ja­mies pēc pulk­sten div­pa­dsmi­tiem nak­tī un ne­uz­stā­ja­mies tad, kad tiek pa­sniegts ēdiens. Ne­uz­ti­ca­mies arī at­se­viš­ķiem va­ka­ra va­dī­tā­jiem,» no­rā­da Pe­col­li.

Šefs ie­sprūst gil­jo­tī­nā

Diez­gan daudz ķi­be­ļu pa­sā­ku­mu lai­kā Pe­col­li ga­dī­jies arī teh­nis­ku ie­mes­lu dēļ. «Ilu­zi­onis­mam ir ļo­ti daudz žan­ru. Ir, pie­mē­ram, ma­ni­pu­la­to­ri, ku­ri sa­vos tri­kos iz­man­to gal­ve­no­kārt ro­ku veik­lī­bas ma­ni­pu­lā­ci­jas. Arī En­ri­ko to prot, bet viņš ga­lī­gi nav tas tips, kas ar to va­rē­tu no­dar­bo­ties, jo ma­ni­pu­la­to­ri pa­ras­ti ir slai­di un skais­ti. Esam iz­vē­lē­ju­šies ko­mis­ko sti­lu, kas arī ne­iz­tiek bez ma­ni­pu­lā­ci­jām, to­mēr pa­ma­tā vi­sam ir da­žā­di «ver­ķī­ši», kas rei­zēm mēdz arī pie­vilt. Pie­mē­ram, ļo­ti il­gi rā­dī­jām kā­du tri­ku ar gil­jo­tī­nu. Bū­tī­ba ir tā­da, ka no sā­ku­ma no­de­mons­trē­jām, kā gil­jo­tī­na tiek ga­lā ar pār­is bur­kā­niem, un pēc tam pie­dā­vā­jām kā­dam no pub­li­kas ie­bāzt gil­jo­tī­nā gal­vu. Gil­jo­tī­na krīt, bet gal­va, pro­tams, pa­liek sa­vā vie­tā. Kā­dā fir­mas pa­sā­ku­mā gal­vu gil­jo­tī­nā ie­bā­za pats uz­ņē­mu­ma šefs. Viss no­strā­dā­ja, kā va­jag, bet, kad pie­nā­ca laiks še­fu at­brī­vot, iz­rā­dī­jās, ka gil­jo­tī­nas at­vēr­ša­nas me­hā­nisms ir ie­strē­dzis. Vi­si do­mā­ja, ka tas ir joks, ta­ču En­ri­ko se­ja kļu­va ar­vien no­piet­nā­ka. Prog­ram­ma bi­ja ti­kai pus­ē, iz­lē­mām tur­pi­nāt. Aizs­krē­ju pēc ķeb­lī­ša, kur še­fam ap­sēs­ties, un at­li­ku­šo prog­ram­mu viņš vē­ro­ja ar gil­jo­tī­nā ie­sprū­du­šu gal­vu. Dar­bi­nie­ki bi­ja ļo­ti sa­pro­to­ši un vi­ņam ik pēc lai­ci­ņa at­ne­sa kā­du šņa­bī­ti un gur­ķī­ti. Pa­sā­ku­ma va­dī­tā­ja Si­pe­nie­ce smē­jās un ar grū­tī­bām va­dī­ja pa­sā­ku­mu. Kad prog­ram­ma bei­dzās, vi­si pa­kla­nī­jā­mies, ie­skai­tot gil­jo­tī­nā ie­spros­to­to še­fu, un de­vā­mies uz aiz­ku­li­sēm, kur kāds iz­pa­lī­dzīgs cil­vēks sa­mek­lē­ja lauz­ni,» sme­jo­ties at­ce­ras Da­ce.

Ger­ke­na mā­tei sniegs glā­zē

Pe­col­li ir pirm­ie, kas Lat­vi­jā sā­ka šaut ka­bu­ki jeb pa­pī­ra sa­lū­tus, to­mēr arī ar šo lie­tu pirm­sā­ku­mos nav gā­jis vieg­li. «Pirms vēl ie­vie­sām šo pa­pī­ra lie­tu, šā­vām ci­tā­dus ma­te­ri­ālus. Reiz ra­dās do­ma – kā­pēc gan ne­pa­mē­ģi­nāt iz­šaut kaut ko līdz­īgu snie­gam? Vei­ka­lā no­ska­tī­jām sin­tē­tis­ku ma­te­ri­ālu, kas tie­šām iz­ska­tī­jās kā sniegs. Lā­gā ne­maz ne­iz­mē­ģi­nā­ju­ši, no­sprie­dām – gan jau būs for­ši! Tā bi­ja mil­jo­nā­ra Rai­mon­da Ger­ke­na dzim­ša­nas die­na. Vi­sus stob­rus sa­li­kām uz bal­ko­ni­ņiem, kur pa­lī­giem va­ja­dzē­ja iz­raut «tru­bām» kor­ķus un sa­celt īs­tu snieg­pu­te­ni. Pro­tams, ne­viens tos kor­ķus at­bil­dī­ga­jā brī­dī iz­vilkt ne­va­rē­ja. Ti­kai vie­nam tas iz­de­vās, bet arī tas sa­nā­ca tās ne­liels puk­šķī­tis, kā re­zul­tā­tā māk­slī­gais sniegs ie­bi­ra tie­ši Ger­ke­na mā­tes šam­pa­nie­ša glā­zē,» mi­sēk­li at­ce­ras Da­ce.

Lai arī kā­das ne­iz­do­ša­nās un mi­sēk­ļi ga­dī­tos, tas ne­kā­dā mē­rā ne­spēj ie­tek­mēt Pe­col­li at­tiek­smi pret dar­bu. «Mums tas vien­kār­ši pa­tīk. Ir bi­ju­ši ga­dī­ju­mi, kad pirms ie­ša­nas uz ska­tu­ves sa­strī­da­mies līdz nā­vei, jo esam diez­gan eks­plo­zī­vi un mē­dzam uz­sprāgt par pil­nī­giem sī­ku­miem. To­mēr uz ska­tu­ves iz­ejam, pro­fe­si­onā­li smai­dot. Strā­dā­jot tas nik­nums pār­iet, un pēc iz­rā­des mēs vairs ne­at­ce­ra­mies, par ko esam strī­dē­ju­šies,» sa­ka māk­sli­nie­ce.