Rūdolfs Plēpis par aklumu: Kas tik nav izmēģināts, nekas nepalīdz
«Man ir diezgan garlaicīgi, nu, loģiski. Neko neredzu, tikai klausos, pamatā – Latvijas Radio 2. Palūdzu, lai man pārslēdz prom no Latvijas Radio 1, jo vairs nespēju klausīties ziņu pārraides – to ārprātu, kas notiek pasaulē, tostarp Ukrainā, Austrumu zemēs, manas smadzenes nespēj aptvert. Tā taču ir sātana agonija!» domā tautā mīlētais aktieris Rūdolfs Plēpis (73).
Starptautiskajā Teātra dienā, 27. martā, »Vakara Ziņām« bija ekskluzīva iespēja satikties ar aktieri, apsveikt viņu profesionālajos svētkos un gan pakavēties atmiņās par radošajā mūžā paveikto, gan uzzināt, kā skatuves mākslinieks vada savas dienas, kas jau četrus gadus, kopš zaudēts acu gaišums, tītas biedējoši pelēkā miglā.
Dzīvo viens savā dzīvoklī
«Pie akluma nevar pierast,» viņš saka, sagaidot, panācis pretim līdz nama ārdurvīm. Ar taustes palīdzību Rūdolfs Plēpis atrod ceļu atpakaļ uz savu vienistabas dzīvoklīti otrajā stāvā un, laipni ieaicinājis iekšā, jautā, vai redzu, kur ienākt - vai gaisma ir ieslēgta. Pat to viņš neredz. «Nē, absolūti neko neredzu, jo redzes nervs ir atmiris. Dienā man ir pelēka migla, naktī - melna.»
Jau apmēram pusgadu aktieris dzīvo viens savā nelielajā dzīvoklītī klusajā centrā, Jura Alunāna ielā, kas viņam savulaik tika piešķirts par nopelniem radošajā darbībā. Tur pie viņa ik rītu atnāk aprūpētāja Iveta, atnes pārtiku, uzvāra kafiju, sataisa maizītes, pat zupiņu kādreiz uzvāra un sakopj, kas sakopjams. Palīdz visu, kas vajadzīgs un ko aktieris pats sava neredzīguma dēļ nevar.
«Man neko vairāk nevajag. Nu, cik tad ilgi es dzīvošu meitai uz kakla? Viņai taču arī ir grūti, ka slims cilvēks mājās, kuram visu laiku kaut kas jāpalīdz… Man jāļauj viņai savu dzīvi dzīvot,» saka divu meitu - Astras un Viktorijas - tētis, uzsverot, ka šādi, dzīvojot savās mājās, viņš tagad jūtas daudz labāk.
Visas rūpes par tēti, kopš viņš pilnībā zaudējis redzi, ir uzņēmusies jaunākā meita - dziedātāja Viktorija Plēpe, kura audzina meitiņu Mariju Grietu (16). Šodien meita un mazmeita regulāri ar viņu sazinās, kad vien ir iespēja, apciemo, tāpēc vientuļš un pamests viņš nejūtas itin nemaz.
Varbūt nātru vainadziņš jānēsā
«Vispirms labā acs pēkšņi aptumšojās, tad kādu gadu redzēju vēl ar kreiso aci, un tad arī otra acs aptumšojās,» Rūdolfs Plēpis stāsta, kā kļuvis neredzīgs. Pēc acu operācijas viņš divus gadus dzīvoja pie Viktorijas viņas dzīvoklī Ķengaragā. «Viņa par visu rūpējās. Viksītis gan kārtoja visas formalitātes, gan vadāja mani pie visiem iespējamiem ārstiem, meklējot un izmantojot katru iespēju, kā man palīdzēt. Tagad taču bez piecdesmit eiro neviena ārsta durvis nemaz nevar atvērt! Bet ārsts tik noplāta rokas un saka, ka nekā man nevar palīdzēt. Nu, tad atdodiet naudu, ja nevarat palīdzēt! Par ko tad jūs ņemat to naudu?! Es jau gan viņiem tā, protams, neteicu, bet, nu, tas ir līdz absurdam,» Rūdolfs Plēpis dalās savā pieredzē.
«Esmu izmēģinājis arī netradicionālo medicīnu, bijis arī pie homeopāta un naturopātes, ir bijušas izrakstītas dažādas injekcijas un pilieni. Kursabiedrene Inta Bankoviča no Indijas atveda kaut kādus pilienus, arī tos izpilināju. Kas tik nav izmēģināts, nekas nepalīdz. Kāds saka, ka nātru vainadziņš jānēsā… Nu, ko vēl pamēģināt, nu, kam lai tic?! Tagad dzeru linsēklu eļļu un ēdu kadiķogas, jo acs nervs esot jāpabaro… Cerību atgriezt redzi jau neesmu atmetis, visu ko esmu gatavs izmēģināt, jo mēģināts nav zaudēts. Bet - nav jau kam ar mani noņemties. Visi aizņemti - strādā, mācās, katram sava dzīve. Es nevaru čīkstēt, bāzties virsū un bojāt nervus ar savām problēmām, ja cerību īsti nav, ja viss ir tikai «varbūt» līmenī… Pilnīgu redzes atgūšanu neviens nesola.»
Rūdolfs Plēpis stāsta: Viktorija bija noskaidrojusi, ka tikai divās vietās pasaulē veic acu operācijas, kāda būtu nepieciešama viņas tētim - Krievijā un Frankfurtē pie Mainas, Vācijā. Un tās izmaksas svārstās no 30 līdz 50 tūkstošiem eiro.
«Kad stāstīju to savam acu dakterim, viņš teica, ka nevajag uz to uzķerties, ka «mironi nevar atdzīvināt» - šai operācijai esot placebo efekts. Politiķim Valdim Birkavam tā pati vaina, kas man, un viņš bija aizbraucis uz operāciju Frankfurtē pie Mainas. It kā mēnesi pēc tam kaut ko redzējis, bet pēc tam atkal tumša bilde… Viksītis pat sazinājās ar klīniku Vācijā, vēlāk viņi man zvanīja un jautāja, vai braukšu. Protams, viņi ir ļoti ieinteresēti tai naudā, bet mans dakteris saka, ka nav vērts. Un viņi jau arī negarantē, ka operācija būs veiksmīga un redze atjaunosies…»