Armands Simsons: Ledus aukstais ūdens ir milzīgs bonuss mentālajai veselībai

© NO PERSONISKĀ ARHĪVA

Peldēšanās ziemā, ko ne katrs spēj un kas ne katram arī ir vajadzīgs, pēdējo gadu laikā kļūst arvien populārāka. Kāds, sekojot «modes kliedzienam», uzskata to par vienu no dzīves lielajiem izaicinājumiem, ko gribas pārvarēt, bet citam tā šķiet neiespējamā misija. Kas mudina cilvēku sevi pārvarēt un iziet no komforta zonas, izģērbties kailam ziemas spelgonī un iegremdēties ledusaukstā ūdenī, »Vakara Ziņām« stāsta TV raidījumu un pasākumu vadītājs Armands Simsons, aktieris Edgars Pujāts un basketbolists Kristaps Dārgais.  

Ir pastiprināta vēlme pēc seksa

Foto no Armanda SIMSONA personiskā arhīva

Armands SIMSONS, TV raidījumu un pasākumu vadītājs:

Sāksim ar to, ka ziemas peldēšana ļoti atšķiras no tā, ko mēs saucam par ziemas peldēšanu, kas reāli ir sporta veids. Tas, ar ko nodarbojas lielākā daļa, kuri sociālajos tīklos atrāda sevi āliņģī, ir ziemas mērcēšanās. Un tai ir mazliet cita filozofija - tā ir vairāk meditatīva aukstuma rūdīšanās prakse, kurā meditatīvais aspekts ir visai nozīmīgs. Es uzskatu, ka iegremdēties aukstā ūdenī var jebkurš, jautājums tikai, vai tev tas ir vajadzīgs vai - tu vēlies kādam parādīt, ka tu to vari? Jo viss ir galvā.

Nav tā, ka tiem, kuri to dara, ir cita āda vai biezāks tauku slānis. Visiem ir auksti. Ir sasodīti auksti!

Tas bija rudenī pirms četriem gadiem Jūrmalā, Kauguros, kad kopā ar ģimeni braucām pastaigāties un es «fana pēc» jau mājās uzvilku peldbikses un paķēru līdzi dvieli - jo biju redzējis, kā viens mans čoms lien aukstajā ūdenī, un es arī gribēju pamēģināt, kā tas ir. Protams, man bija nenormāli bail, bet - man tās sajūtas uzreiz patika! Tā sildošā, dedzinošā sajūta, kad ķermeni pārklāj tādi kā nātres pērieni…

Foto no Armanda SIMSONA personiskā arhīva

Tā tas aizgāja. Protams, iespaidojoties no citiem, daudzas muļķības tika darītas, mēģinot pārbaudīt, cik ilgi varu nosēdēt tai aukstajā ūdenī, bet ar savu šodienas pieredzi varu teikt, ka āliņģis nav tā vieta, kur «mērīties ar krāniņiem», jo tur jau reāli nav ar ko mērīties - aukstumā viss saraujas, tā tas vienkārši ir. Tāpēc nav jēgas uzstādīt kaut kādus rekordus, ar ko dižoties sociālajos tīklos. Protams, mēs dzīvojam digitālajā gadsimtā un arī caur šādām nodarbēm viens otru iedvesmojam, un tomēr vajadzētu iztikt bez pārgalvībām! Katram pašam jāizvērtē, cik tālu viņš šajā ziņā ir gatavs iet, un savu varēšanu nevajag salīdzināt ar citu cilvēku spējām un izturību.

Daudzi profesionāli sportisti pēc lielas slodzes sēž ledus vannās, jo ledusauksts ūdens atjauno sadzītos muskuļus - asins cirkulācija palielinās, attiecīgi visi muskuļi un locītavas tiek aktīvāk apasiņoti, un ķermenis ātrāk atjaunojas.

Tas, ar ko pats reāli saskāros, ka aukstais ūdens man ļoti palīdzēja laikā, kad bija problēmas ar mentālo veselību - gatavošanās un sēdēšana ledusaukstajā ūdenī ļāva apturēt un atslēgt visas domas, ne par ko nedomāt.

Tas attiecīgi ļāva kontrolēt domas, kļūt imūnam pret ārējiem kairinātajiem, un tas bija milzīgs bonuss manai garīgajai veselībai.

Šodien es jūtos labi gan mentāli, gan fiziski un jūtu, ka regulāra ziemas mērcēšanās - divas trīs reizes nedēļā - nāk par labu arī manai imunitātei.

Kad 2017. gadā sāku intensīvāk nodarboties ar skriešanu, jo man bija mērķis noskriet pusmaratonu un pēc tam maratonu, mana sieva Iveta, kuru aicināju skriet kopā ar mani, atteica, lai «eju ieskrieties»… Līdz pienāca brīdis, kad viņa uzmeta lūpu, ka eju skriet ar kaimiņu Artūru, bez viņas… Ar ziemas peldēšanu bija tas pats. Sākumā sūtīja mani «dillēs», teica, ka tas nu gan nav viņai. Un tagad jau mērcējamies kopā…

Un cepures galvā liekam ne jau smukumam - jā, arī smukumam, bet galvenokārt tāpēc, lai saglabātu ķermeņa temperatūru un neļautu tam atdzist. Lai neļautu ķermeņa siltumam iziet ārā caur galvu.

Foto no Armanda SIMSONA personiskā arhīva

Sākumā, ejot ūdenī plikām rokām un kājām, bija neizturamas sāpes no aukstuma - šķita, ka plaukstas un pēdas, kur ir visplānākā āda un vistuvāk nervu gali, burtiski griež ar žileti… Šausmīgi sāpīga ir aukstuma sajūta. Pagājusī ziema bija pirmā, kad gāju aukstajā ūdenī jau nosacīti «pa pliko» - bez hidro zābakiem kājās. Bet tas nenotika vienā dienā, sāku mierīgi - ar dažām sekundēm. Un tas, ka tagad tā daru, nav mērīšanās - ja jums ir komfortablāk ar zābakiem, dariet tā. Galvenais, lai nav diskomforta no sāpēm, lai var ilgāk pasēdēt un pakaifot. Jo, ja ir sāpes no aukstuma, par kādu koncentrēšanos, par kādu meditāciju var būt runa!

Foto no Armanda SIMSONA personiskā arhīva

Esmu jau par to stāstījis, un es no tā nekautrējos, ka pēc aukstuma peldēm man ir pastiprināta vēlme pēc mīlēšanās, pēc seksa. Un tas arī ir pilnīgi normāli, fizioloģiski tā pat vajadzētu būt, ka, ķermenim sasilstot, tu sāc reāli dzīvot.

Asinis sāk cirkulēt, apasiņošana notiek arī starp cirkšņiem, un tu veries vaļā kā lotosa zieds… Un tad sasildīties divatā ir ļoti superīgi.

Katram sava laimes formula

Foto no Edgara PUJĀTA personiskā arhīva

Edgars PUJĀTS, aktieris:

Precīzi neatceros, tas bija pirms trim vai četriem gadiem, kad Liepājas «roņi» mani uzaicināja vadīt pasākumu. Jau pirms tam mazliet biju interesējies par ziemas peldēšanu, jo kaut kas man tajā visā patika, bet nebiju pārliecināts, ka es to varu. Biju, protams, pēc pirts iegremdējies aukstā ūdenī, bet to jau katrs ir pamēģinājis - pēc izkarsēšanās pirtī ielēkt dīķī vai pavārtīties sniegā. Bet, dodoties uz šo pasākumu, nolēmu pamēģināt ieiet tai aukstajā ūdenī, un tai pasākuma vadīšanas dullumā arī nometu savu halātu un iegāju! Nepateikšu, cik sekundes biju ūdenī, bet, iznākot ārā, es, absolūti neliekuļojot, varu teikt, ka sajutu baigo kaifu…

Lai sevi turētu fiziskā formā, esmu savulaik gan uz sporta zāli gājis, gan mēģinājis skriet, bet - tas nav mans. Savukārt ziemas peldēšana mani «paņēma» ar pirmo reizi, un pēc šī pasākuma sapratu, ka vēlos to turpināt. Nevis tādēļ, lai kādam kaut ko pierādītu, bet tāpēc, ka man patiešām iepatikās tā sajūta. Tas ir mans! Nopeldējies aukstā ūdenī, es jūtos ļoti labi, esmu absolūtā relaksācijā.

Foto no Edgara PUJĀTA personiskā arhīva

Protams, tās ir tikai sekundes, ko pavadu ūdenī, varbūt pusminūte, bet tā ir mana laimes formula - izdalās adrenalīns, asinis sāk straujāk riņķot. Ne pēc treniņa trenažieru zālē, ne pēc skriešanas tādu kaifu neesmu izjutis.

Ar to es gribēju pateikt, ka katram ir sava laimes formula - viens kāpj kalnos, cits skrien, vēl kāds lasa grāmatas vai skatās kino.

Es neievēroju nekādus baigos principus, man nav grafiku, nekas nav obligāti, bet es mēģinu to darīt vienreiz nedēļā. Nu, ja nesanāk, nekas, citā nedēļā sanāk divreiz. Piemēram, šodien, kad elektrības tarifi ir augšā, kas nozīmē, ka mājās darīt neko nevar, ņemšu savu «Husqvarna», iešu uz dīķi, izzāģēšu āliņģi un papeldēšu!

Sākotnēji nebiju pārliecināts, ka mana sieva arī gribētu peldēt aukstajā ūdenī, bet nu jau apmēram gadu viņa to dara biežāk nekā es, praktiski katru dienu. Viņai ir iedzimta veselības problēma - migrēna, bet, kopš viņa praktizē ziemas peldēšanu, tā viņu piemeklē daudz retāk. Es nestrīdos ar mediķiem, apgalvojot, ka tas ir no aukstajām peldēm, bet tā esmu novērojis.

Foto no Edgara PUJĀTA personiskā arhīva

Bet es pats viennozīmīgi varu apgalvot: kopš praktizēju ziemas peldes, slimoju daudz, daudz retāk. Neatceros, kad man pēdējoreiz būtu bijušas problēmas ar elpceļiem, temperatūra vai galvassāpes. Arī no kovida ir izdevies izvairīties. Gadās, ka kādreiz pazūd balss, bet tas ir no pārpūles, un tas ir kaut kas cits.

Un pat ja iepriekšējā dienā ir bijis mazliet par daudz «vaļības», tad rīta pelde saved tevi kārtībā. Aktivizējas asinsrite, galva kļūst skaidra, un - viss notiek!

Absolūts miers divu minūšu garumā

Foto no Kristapa DĀRGĀ personiskā arhīva

Kristaps DĀRGAIS, basketbolists (Latvijas Basketbola līgas (LBL) klubs BK «Ogre»);

Tas bija 2018. gada decembris vai 2019. gada janvāris, kad mums bija komandas saliedēšanas pasākums, un mēs visa komanda ielīdām aukstā ūdenī… Tā bija mana pirmā pieredze. Jāatzīst, ka bija diezgan auksti, bet vienlaikus - arī interesanti. Pēc tam bija pāris nedēļu pauzīte, un es ļoti precīzi atceros, kad bija nākamā reize. Mēs Igaunijā zaudējām spēli, un es aizrakstīju mūsu komanda kapelānam Elmāram Pļaviņam: «Aizlaižam nopeldēties!» Viņš jau aktīvi ar to nodarbojās. Un tā tas sākās.

Vēlāk pieslēdzās arī mans draugs, kurš dzīvo Ikšķilē, un tā mēs draudzīgā kompānijā sākām regulāri peldēt - Dubkalnu karjerā, divas reizes nedēļā. Tā ir mūsu pusē populārākā vieta, kur nāk diezgan daudz «ronīšu», tur vienmēr ir smuki izzāģēts āliņģis.

Esmu izgājis cauri dažādiem etapiem: sākumā sala kājas, tad gāju ar siltajiem zābaciņiem, bet nu jau kādu laiku peldu bez, un nav nekādas vainas! Varbūt, uzsākot šo nodarbi, tas ir svarīgi, bet šobrīd man tas vairs nav aktuāli. Salst tikai pirkstu gali. Iespējams, tie, kuri velk zābaciņus, sēž ūdenī ilgāk, man tās ir plus mīnus divas minūtes, ar ko pilnīgi pietiek, lai sasniegtu vēlamo efektu. Es nelienu aukstajā ūdenī, lai uzstādītu kādus rekordus, man tas nav aktuāli.

Protams, lai ieietu aukstajā ūdenī, ir mazliet jālauž sevi, jo tā ir izkāpšana no savas komforta zonas. Nenoliedzami, tā tas ir. Un man joprojām, jau piecas ziemas peldot, gandrīz katru reizi, aizejot uz karjeru, ir sajūta: nu kāpēc man to vajag…?

Bet, sasaistot to ar sportu un fizisko slodzi, kas ir ikdienā, tā ir lieliska iespēja, kā atjaunot organismu. Jo muskuļi, kā mēs zinām, vislabāk atjaunojas aukstumā. Ir vairāki veidi, kā to darīt, un viens no tiem ir aukstās peldes. Tā, protams, ir krīzes situācija ķermenim, kurā tas nav pieradis būt, un tas savukārt lieliski trenē spēju sevi kontrolēt sarežģītās situācijās. Tā ir vēl viena būtiska lieta, kas man ir svarīga, esot basketbola laukumā.

Jo spēlē var būt situācijas, kad jābūt mierīgam un jāspēj saglabāt vēsu prātu. Nu jau, ieejot aukstajā ūdenī, man vairs nav jādomā, kā nomierināt elpu - esmu mierīgs un izbaudu šo procesu. Jā, tā ir sava veida meditācija, kas ļauj atslēgt prātu, jo ķermenim ir salīdzinoši auksti un nav iespēju pat īsti domāt par ko citu.

Lielisks veids, kā pabūt ar sevi - absolūts miers divu minūšu garumā…

Foto no Kristapa DĀRGĀ personiskā arhīva

Nav jau tik grūti būt ūdenī, grūtāk ir iznākt ārā un saģērbties. Jo īpaši, ja ir ļoti auksts, pūš vējš. Es teiktu, ka vislabākie apstākļi ziemas peldei ir mīnus pieci grādi, sniegs, bezvējš, skaidras debesis un ideālā variantā - saule.

Bija laiks, kad komandas biedri aktīvāk pievienojās, bet tad džeki atrada iemeslus, kāpēc neiet peldēt - līst lietus, ir vējains…

Bet es to turpinu neatkarīgi no laikapstākļiem, jo, ja esmu izlēmis to darīt, es pārvaru sevi un daru. Tā ir rakstura audzināšana, un tas man noder arī basketbola laukumā.

Vakara Ziņas

«Katrā braucienā pārsteidzošākais ir cilvēki – gan tie, ar kuriem vienojošs ir ceļš, gan tie, ar kuriem šai ceļā ir lemts satikties. Tas ir neticami, cik spēcīgus, radošus un gaišus cilvēkus mēs sastopam ceļā un ikvienā vietā, kur nonākam,» saka mūziķis, dziesmu autors, Latvijas Radio 5 direktors un «Velomūzikas» idejas autors Kārlis Kazāks.

Svarīgākais