Dana Reizniece-Ozola: Šahs māca atrisināt konfliktus
«Šahā iemācās, ka līdz galam neizdomātas domas noved pie paviršiem lēmumiem un sāpīgiem zaudējumiem,» saka politiķe un šaha lielmeistare Dana Reizniece-Ozola.
Grāmatu izdevējs «Vincent» sērijā «Ievērojamu Latvijas cilvēku biogrāfijas» izdevis grāmatu «Lielmeistares atklātnes - Dana Reizniece-Ozola». Grāmatas autore - Linda Apse.
Pasaules mēroga personība
Kādreiz Latvijai bija savs šaha karalis - pasaules čempions Mihails Tāls. Tagad mums ir arī sava šaha karaliene - četrkārtējā Latvijas sieviešu čempione, savulaik Eiropas jauniešu čempione Dana Reizniece-Ozola, kura šobrīd ieņem prestižo FIDE rīkotājdirektores amatu un vada pasaules šaha saimniecību.
Danas dzīvesstāsts ir tikpat aizraujošs cik šahs, ar kuru viņa ir savijusi savu inteliģento dzīvesveidu.
Šī grāmata ir par šahu, nedaudz par politiku varas gaiteņos un visvairāk par to, kā Dana, šahu spēlējot, ir kļuvusi par pasaules mēroga personību.
«Laikmetā, kad teju viss šķiet iespējams, ir viegli pazaudēt mēra izjūtu. Šahs māca, ka vēlmes ir jāsalāgo ar laiku, kura vienmēr būs mazāk nekā gribētos.
Gribu apgalvot, ka šahs ir aizraujošākais veids, kā mācīties skaisti domāt jebkurā vecumā un bez pretenzijām uz tituliem,» saka grāmatas autore Linda Apse.
«Droši vien tādēļ, ka uz šaha galdiņa var izspēlēt visas kara mākslas - uzbrukumu, upurus, aizsardzību - un piedzīvot daudz spilgtu emociju - izmisumu, gandarījumu, rūgtus zaudējumus un saldas uzvaras -, Romas pāvests Pāvils VI ieteica bērnu kara rotaļlietas aizstāt ar šahu, jo tad pasaulē būšot mazāk karu un vairāk miera. Es teiktu: vairāk miera un mērenības. Vairāk miera, jo šahs māca konfliktus atrisināt. Vairāk mērenības, tāpēc, ka šahs māca domāt lēni, izsvērti un secīgi,» saka Dana Reizniece-Ozola.
Apzinās savas spējas un iespējas
«Pirmkārt, es gribēju rakstīt grāmatu par sievieti. Otrkārt - par sievieti sportisti. Dana bija ideāla kandidāte, turklāt tāpat kā es - pēc izglītības valodniece. Mums ir ļoti daudz kopīga,» sarunā ar »Vakara Ziņām« saka grāmatas autore Linda Apse, uzsverot, ka tāpat kā savās iepriekšējās grāmatās viņai bija svarīgi salāgot kontekstu ar personību.
«Rakstot par Mārtiņu Rītiņu («De Profundis. Mārtiņš Rītiņš», 2021), tā bija pavārmāksla, dzīve emigrācijā, viņa «citādums». Rakstot par Māri Verpakovski («Manas [ie]spējas. Māris Verpakovskis», 2022), tā bija aizraujošā futbola pasaule un sportistu psiholoģija. Domājot par Danu, zināju, ka gribēšu atklāt, kā šahs veido cilvēka raksturu.»
Linda Apse atklāj, ka grāmatu par Danu rakstījusi gandrīz gadu. Neklātienē viņa pazīst viņu vismaz gadus divdesmit, kopš seko Danas panākumiem šahā un vēlāk arī politikā.
«Kad Dana ienāca politikā, nodomāju, ka viņa būtu izcila izglītības ministre. Izrādās, Dana pati bija rotaļājusies ar ideju kļūt par izglītības ministri.»
Rakstot grāmatu, Linda Danu iepazinusi kā daudzšķautņainu un ļoti apdāvinātu personību. «Sievieti, kura apzinās savas spējas un iespējas. Viņai piemīt apbrīnojamas darba spējas, veselīga godkāre, taisnīguma izjūta un milzīga labestība.»
Modelis idealizētai dzīvei
Grāmatas autore atzīst, ka, strādājot pie šīs grāmatas, viņa ļoti daudz uzzināja par šaha vēsturi, par leģendāriem šahistiem - viņu talantiem un vājībām, par to, kā šaha pasaule vienmēr ir pielāgojusies laikmetam un tehnoloģijām, tāpēc ne mirkli nav zaudējusi savu pievilcību.
«Šahu spēlē visās pasaules valstīs - gan jauni, gan veci, gan parkos, gan cietumos. Starp citu, šahs aizvien ir «neatrisināta» galda spēle, proti, neviena programma vēl nav izskaitļojusi visas iespējamās gājienu kombinācijas,» stāsta Linda Apse, piebilstot, ka daudzkārtējais pasaules čempions Garijs Kasparovs ir uzrakstījis grāmatu ar nosaukumu «Kā dzīve imitē šahu». Viņa teiktu, ka šahs ir modelis idealizētai dzīvei.
Bet Linda pati ir «svētdienas šahiste». Šahu savulaik iemācījās spēlēt, skatīdamās, kā spēlē vectētiņš ar vecmāmiņu. «Man datorā ir šaha programma - kad gribu atpūtināt prātu no rakstīšanas, dodos šaha pasaulē.
Šahs ir skaists, jo pretinieki savas attiecības risina ar smalkiem intelektuāliem paņēmieniem. Nav jaudīgākas un augstvērtīgākas diplomātijas, kā likt pretiniekam cieņpilni zaudēt.
Tā kā šaha spēlē atklājas daudz cilvēcisku un cilvēcīgu patiesību, šahs der jebkuram - tas der visiem laikmetiem, visām varām un kultūrām. Karalis vienmēr baidīsies zaudēt savu karalieni, un katra karaliene aizsargās savu karali.»