Baiba Broka: Man tā ir laime, ka dzimšanas dienā ir izrāde

© Ģirts Ozoliņš/MN

«Dzimšanas dienas, kas tiek svinētas teātrī un organizējas spontāni, vienmēr ir ar potenciālu pāraugt ļoti jautrā ballītē,» saka Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktrise Baiba Broka. Viņai dzimšanas diena 7. janvārī, un viņa to svinēja teātrī.

Kopā ar mīļajiem kolēģiem

«Man tiešām patīk, ja dzimšanas dienā ir iespēja būt uz skatuves kopā ar kolēģiem. Tad pēc izrādes svinības notiek absolūti organiski - nekas nav obligāti, neviens nav īpaši jāaicina, jo visi tāpat ir klāt. Un man patīk tā svinēt,» atzīst Baiba Broka.

Svētdien, savā dzimšanas dienā, aktrise kopā ar saviem mīļajiem kolēģiem Gunu Zariņu, Kasparu Znotiņu, Vili Daudziņu, Andri Keišu, Ģirtu Krūmiņu un Jēkabu Nīmani spēlēja režisora Alvja Hermaņa 2006. gadā iestudēto «Latviešu mīlestību», kas veidota pēc reāliem notikumiem un pašu aktieru fantāzijām un ir šobrīd visilgāk spēlētā izrāde JRT repertuārā.

«Mēs kopā esam jau «simt gadu», un kas var būt jaukāks kā savā dzimšanas dienā atkal satikties, izdzīvot vēl vienu «Latviešu mīlestību» un priecīgi nosvinēt mūsu kopā būšanu. Es to novērtēju arvien vairāk,» atzīst jubilāre.

«Atceros, kā reiz kāda mana radiniece, kura nav aktrise, teica: «Kā tad tā, tev dzimšanas dienas ir jāstrādā…» Patiesībā teātra cilvēki to tā neuztver - daudziem, tostarp man, tā ir laime, ka dzimšanas dienā ir izrāde. Un ja vēl tā ir kāda lielāka loma… Ne velti aktieru apaļajās jubilejās rīko benefices - jo aktierim tā ir iespēja savā dzimšanas dienā gan sevi parādīt, gan skatītājus iepriecināt,» stāsta skatītāju mīlētā aktrise.

Baiba Broka Veltas lomā režisora Aika Karapetjana iestudētajā Justīnes Kļavas lugā «Fēlikss, Anatolijs un Ilona». «Šis ir traģikomiskais žanrs, kurā mēs nesamazinām traģēdiju, bet - arī par traģiskām lietām drīkst runāt ar humoru, sarkasmu un ironiju. Žēl, ka daži kritiķi to tā neuztver.» / Foto: Jānis DEINATS

Izlaušanās pieaugušo pasaulē

Baiba stāsta, ka bērnībā, kas pagāja padomju laikā, bērnu jubilejas nebija ģimenē lielākie svētki. Dāvaniņas, protams, bija, bet nekad netika rīkotas tādas balles, kā to dara mūsdienās - ar baloniem, «escape room» un tamlīdzīgām «anturāžām». Tas noteikti bija arī finansiāls jautājums, jo padomju bērnībā jau arī nebija tādu resursu.

Tāpēc Baibai atmiņā palikusi viņas 18. dzimšanas diena, ko īpaši nosvinēt viņa izlēma pati. «Tā kā jau sešpadsmit gadu vecumā biju nofilmējusies savā pirmajā filmā «Valsis mūža garumā» (1990) pie režisores Dzidras Ritenbergas (par Veltas lomu Baiba saņēma «Lielo Kristapu») un saņēmusi tāāādu honorāru - es vairs neatceros, kādu, bet tolaik pēc manām sajūtām tā bija ļoti liela nauda -, sapratu, ka to vajadzēja izlietot tā, lai tas paliktu atmiņā. Un, redz, kā - es joprojām to arī atceros. Es biju uzaicinājusi visus savus draugus - gan no skolas, gan no Kinoaktieru studijas, un mēs visi kopā aizbraucām uz Inčukalnu jāt ar zirgiem. Neatceros, kā radās tāda ideja, bet es zināju, ka tur ir iespēja jāt ne tikai tiem, kuri to prot, bet arī pilnīgiem iesācējiem.

Tā mēs ar draugiem sniegotā 7. janvāra dienā gājām pastaigā ar zirgiem pa Inčukalna mežu,» stāsta jubilāre.

Bet pēc pastaigas jubilāre kopā ar draugiem devās pusdienās uz turpat netālu esošo restorānu «Sēnīte», kas padomju laikos, starp citu, bija viena no ekskluzīvākajām vietām.

«Man manos astoņpadsmit gados nebija ne mazākās nojausmas, kas ir restorāns un ko tur dara…» Baiba sirsnīgi pasmaida, piebilstot, ka viņa arī vēl jutās kā bērns, bet pašas organizētā ballīte ar pusdienām restorānā bija viņas pirmais solis jeb izlaušanās pieaugušo pasaulē.

Baibai un Gundaram - 115

Aktrise stāsta, ka studiju laikā aktuālākas bija vārda dienas - Baibas svin 4. decembrī, un vārda dienās sveicēji var nākt neaicināti.

«Vairākus gadus ir bijušas tādas vārda dienas ballītes, kad draugi nāca un gāja, kaut ko apēda, kaut ko iedzēra un devās tālāk, un, kad pēc tam paskaitīju, sanāca, ka sveicēju bijis ap četrdesmit.»

Baibai atmiņā palikusi arī viņas 31. dzimšanas diena, kas tika svinēta kopā ar kolēģi Gundaru Āboliņu, jo viņš arī dzimis 7. janvārī, vien ar 13 gadu starpību.

«Tolaik Jaunais Rīgas teātris vēl bija Lāčplēša ielā, un pilnīgi loģiski, ka ballīte ar nopietnu viesu sarakstu notika «Osirisā».

Un šī ballīte bija zīmīga ar to, ka mums kopā bija 75 gadi! Un to taču nevarēja nesvinēt!» Baiba pasmaida un pēkšņi attopas, ka arī šogad abiem sanākusi pusapaļa jubileja - 115!

«Manī ir diezgan liela miera sajūta, un šodien man vairāk gribas nevis rādīt to, kas ir ārpusē, bet skatīties iekšpusē,» saka aktrise Baiba Broka. / Foto: Ģirts OZOLIŅŠ/MN

Priecājas par priekšnesumiem

«Zinu, ka daudzi uz apaļām jubilejām grib noslēpties, kaut kur pazust, aizbraukt. Man tādas iespējas laikā, kad ir aktīva teātra sezona, nekad nav bijusi.

Bet es arī nedomāju, ka tas ir pareizais veids - savā dzimšanas dienā slēpties. Vajag drosmīgi iet pretim saviem gadiem, priecāties par dzīvi un to svinēt!» uzskata talantīgā skatuves māksliniece.

Tāpēc viņa svinēja gan savus 30 gadus, gan 40 - pat spītējot citu māņticībai, ka tos nevajag svinēt.

«Un arī pagājušogad, kad man bija apaļa jubileja, es to svinēju. Man bija brīnišķīgas piecdesmit gadu jubilejas svinības K. K. fon Stricka villā - ar tuvākajiem draugiem un kolēģiem. Protams, visus, kurus būtu gribējusi, nevarēju uzaicināt, bet tāpat bija vairāk nekā simt cilvēku,» stāsta jubilāre. Gatavojoties šai ballei, Baiba saviem viesiem bija teikusi, ka materiālu lietu viņai netrūkst, ka viņa vairāk priecātos par kādiem priekšnesumiem.

«Es vienmēr ļoti priecājos, ja sveicējam ir drosme, vēlme vai aicinājums sagatavot kādu priekšnesumu.

Bet tas nebija obligāts noteikums. Būs - būs, nebūs - nebūs. Es pati zinu, ka dažkārt burtiski laužas uz āru, kā gribas kādam ko nodziedāt, noskaitīt vai nodejot, bet dažkārt manī nav tādu resursu. Tāpēc es to ļoti respektēju. Un tieši tāpēc man bija milzīgs prieks ne tikai par skatuves kolēģu sagatavotajiem pārsteigumiem, bet arī par priekšnesumu no «Stiprajām sievām», no draudzenes Ināras Vārpas, kas bija sagatavojusi pusstundu garu priekšnesumu ar dziesmām un teatrālu rituālu pirtī iešanu. Un par to patiess prieks bija ne tikai man, bet arī visiem klātesošajiem, un tas bija brīnišķīgi!»

Ārkārtīgi negaidīts pārsteigums jubilārei bija arī no teātra administrācijas dāmām, kuras nav skatuves cilvēki. «Viņas bija izgājušas cauri manām teātra lomām, katra izvēlējusies vienu no tām, attiecīgi saģērbušās, iemācījušās manu tekstu un norunāja pa fragmentam.

Ar tādu domu, ja nu man kādreiz kas, viņas var mani aizstāt. Tas tiešām bija ļoti, ļoti sirsnīgi, asprātīgi un absolūti negaidīti. Tas bija īsts un patiesi aizkustinošs pārsteigums!»

Baiba Broka un Imants Strads režisores Unas Rozenbaumas mini komēdijseriālā «Pilna pastkaste», kas vēsta par kādas Latvijas mazpilsētas notikumiem mūsdienās, kur sižeta centrā ir notikumi vietējā pasta nodaļā. / Publicitātes foto

Diezgan liela miera sajūta

«Protams, ir jauki dzimšanas dienā saņemt arī materiālas lietas, bet, jo tālāk dzīvoju, jo mazāk jau to priekšmetu vajag,» aktrise atzīst. Tāpēc arī šajā jubilejas reizē viņa ļoti priecājās par iespēju vienkārši būt kopā.

«Ar lielu pateicību atskatos uz aizgājušo gadu, jo tieši pagājušogad daudzas lietas esmu sapratusi. Tik daudz atklāsmju viena gada laikā! Tā man pašai ir vislielākā dāvana,» Baiba secina. Tāpēc viņa šodien nealkst materiālu lietu, gluži otrādi - cik vien iespējams, vēlas atbrīvoties no visa liekā, ļaut tam plūst.

«Manī ir diezgan liela miera sajūta, un šodien man vairāk gribas nevis rādīt to, kas ir ārpusē, bet skatīties iekšpusē. Just pašai un radīt sajūtas citiem. Pozitīvas enerģijas apmaiņa starp cilvēkiem - tas man šodien ir būtiski.»

Vakara Ziņas

«Ja ziemā ķermenis un smadzenes nodarbojas tikai ar to, lai sasildītos, ja pirmajā pavasara saulītē mēs zaudējam galvu un ļaujamies lidojumam, ja vasarā tikai priecājamies un baudām, tad šķiet, ka rudens ir vienīgais laiks, kas ļauj apstāties un padomāt, kas mēs esam un kurp mēs ejam. Rudens liek mums mainīties, un varbūt tāpēc ir skumji un brīžiem nav viegli,» domā populārā dziedātāja Marija Naumova.

Svarīgākais