«Savā dzimšanas dienā neko īpašu nebiju plānojis. Jo tas, kā man vislabāk patīk, ir būt kopā ar Madaru un Zemgu. Un, ja man šai dienā ir jāizvēlas, ko darīt, mana izvēle ir – vienkārši būt kopā,» saka režisors Regnārs Vaivars. 22. decembrī viņš svinēja savu 50. dzimšanas dienu.
Regnārs stāsta, ka dzīves laikā dzimšanas dienu svinēšanas paradumi mainījušies pa desmitgadēm un diezgan radikāli - no svinēšanas līdz ļoti lielai svinēšanai un nesvinēšanai vispār.
«Domāju, ļoti lielā mērā tas saistīts ar to, kā pats esmu mainījies, kā mainījušās manas intereses, vēlmes, ieradumi un patikšanas,» viņš saka.
Regnāram atmiņā palikusi viņa 10. dzimšanas diena, bet arī tikai tāpēc, ka viņš nolēma to atcerēties - jo, iespējams, kāds teicis, ka šo apaļo jubileju viņš noteikti atcerēsies. «Domāju, arī pārējās dzimšanas dienās bērnībā bija tieši tādas pašas - ar vecākiem un vecāku draugiem, tikai es nebiju nolēmis tās atcerēties,» viņš nosaka.
Regnārs atklāj, ka bērnībā viņš diezgan daudz laika pavadīja viens pats, jo vecāki daudz strādāja. Arī vasarās, ko viņš lielākoties pavadīja pie vecvecākiem no tēva puses, no kurienes viņam ir arī seši brālēni un māsīcas, viņš vienalga bija viens. Bet ne vientuļš.
«Es ļoti ātri iemācījos justies tā, lai man pašam ar sevi ir interesanti. Un apmēram 16-18 gadu vecumā es jau sāku justies vecs. Iespējams, izklausās savādi, bet tā tiešām bija, un tā nav koķetērija.»
«Es mācījos Rīgas 77. vidusskolā (vēlāk tā bija Kārļa Videnieka Rīgas 77. vidusskola, kopš 2013. gada - Rīgas Avotu pamatskola) Avotu un Stabu ielas stūrī. Tā bija bandītu skola, tas nav nekāds noslēpums, jo rajons tāds un attiecīgi arī kontingents. Neko sliktu nesaku, bet cilvēki, kuri šajā rajonā dzīvo jau trešajā paaudzē, kaut kādu apstākļu dēļ ir tādi, kādi ir. Tolaik dzīvoju Frunzes (tagad - Firsa Sadovņikova) ielā un gāju uz skolu apmēram 20-30 minūtes cauri vienam no visnelabvēlīgākajiem rajoniem. Lielāki un diezgan apšaubāma izskata čaļi nāca klāt un teica, lai palēkāju - ja kabatās kas džinkstēja, tātad bija nauda… Tā bija ikdiena, un tas bija «normāli»,» režisors pakavējas skolas laika atmiņās.
Skolā viņš bija labākais - ne tikai visos sporta veidos, bet arī mācībās. Līdz apmēram 7. klasei principā teicamnieks.
Ne tikai klasē no čaļiem labākais, bet visā skolā Regnārs bija autoritāte.
Un, lai arī 16-18 gadu vecumā parādījās dažādas citas intereses un sekmes krietni pasliktinājās, eksāmenus viņš nokārtoja perfekti.
«Kad topošajā neatkarīgajā Latvijā paradījās pirmā literatūra no ārzemēm par mākslu 20. gadsimtā, par radikāliem popmūzikas un rokmūzikas virzieniem, skolā sāku izdot avīzi ar nosaukumu «Nozodz šo avīzi!», ko, starp citu, tirgoja arī citās Rīgas skolās - jo tas bija kaut kas absolūti neordinārs. Es rakstīju par dažādām mākslas tendencēm, lai gan, dzīvojot Padomju savienībā, pats neko no tā nebiju redzējis, tikai bildes. Lielākā daļa manu skolasbiedru vispār nesaprata, par ko es rakstu, bet es rakstīju diezgan interesanti, un, ņemot vērā manu autoritāti, viņi pieņēma, ka tas ir «kruta».
Bet vienlaikus tas bija laiks, kad, sastopoties ar ārējo pasauli, es sapratu, ka cilvēki ļoti daudz ko no manis nepieņem - jo esmu atšķirīgs, īpatnējs, ne tāds kā citi un pat ne tāds, kā žurnālos.
Es ģērbos atšķirīgi, bet tā nebija vēlme izcelties, «izlekt». Man nebija tādas vajadzības, jo skolā tāpat biju centrālais čalis, tā vienkārši bija mana vēlme elpot…» stāsta Regnārs, piebilstot, ka cilvēkus tas kaitināja, mulsināja, pat biedēja. Daudzi viņu sāka kritizēt, pat nezinot, ko viņš īsti dara un ko ar to domā. «Būtībā tas man sekojis līdzi līdz pat 50 gadu vecumam un, visticamāk, sekos arī turpmāk...»
Vidusskolas laikā Regnārs izveidoja savu grupu «Visādi gadījumi». Neviens nesaprata, kas tas ir.
«Tas bija pirms 35 gadiem, un es tajā apvienoju pasaules tautu mūziku un mūsdienu mūzikas radikālākās tendences. Taisījām performances, aicinājām tos, ko gribējām, un mūsu koncerts varēja notikt, piemēram, četros naktī… Mēs bijām brīvi darīt, ko vēlamies,» Regnārs atminas, piebilstot, ka, lai arī aicināti, uz koncertiem viņi īpaši nerāvās.
«Redzot, ka grupas biedriem tomēr ir uguntiņa acīs, ka viņi gribētu piedalīties kādā koncertā, vienam tādam piekritu, un tas bija tieši manā dzimšanas dienā. Būdams skeptisks par gaidāmo pasākumu, sapratu, ka vajadzētu to padarīt priecīgāku, tāpēc sazvanīju «Prāta vētras» menedžeri - grupa tikko bija kļuvusi ļoti populāra - un uzaicināju viņus uz šo koncertu… Mēs esam vienaudži, un es viņus nedaudz pazinu.
Un, kad menedžeris man jautāja, kāpēc domāju, ka viņi nāktu uz manu koncertu, atteicu, ka es taču uz viņu koncertu biju… Un viņi tiešām atnāca.»
Iestājoties Latvijas Kultūras akadēmijā, Regnāra dzīvē sākās draugu un ballīšu periods, tajā skaitā arī dzimšanas dienās. Zīmīgākā epizode, kas palikusi atmiņā, ka uz vienu dzimšanas dienu - 20. vai 21. - viņš bija uzaicinājis ne tikai jauniešus, bet arī režisorus Oļģertu Kroderu un Māru Ķimeli, kuri vienmēr bijuši gana jauneklīgi.
«Atceros, ka vienā brīdī attapos ar viņiem kopā apvienotajā vannasistabā un tualetē, mācot abiem rīkles dziedāšanu. Šodien tas, kā izglītoju abus ģeniālos režisorus, man šķiet vēl komiskāk nekā tobrīd…»
Regnārs atklāj, ka bija periods, kad kopā ar tā laika draugiem viņš savus svētkus svinēja ļoti smalkos galvaspilsētas klubos. Tostarp «La Rocca», kur savulaik ne katrs varēja iekļūt un kur bija VIP zāle divos stāvos un ar ložām, kur varēja aizvilkt aizkarus.
«Tur atpūtās tā laika bandīti, jaunie biznesmeņi, tur notika erotiski šovi ar… īstu seksuālu aktu uz skatuves. Vienā savā dzimšanas dienā, ieraudzījis vairākas daiļas eskorta dāmas, sapratu, ka tieši kaut kā tāda man pietrūkst, un - es sarunāju, lai viņas nāk mums līdzi uz citu klubu. Vienojos pat ar suteneru. Varbūt izklausās pēc lielīšanās, bet tā nebija vēlme izcelties. Man vienkārši bija interesanti, ko tādas meitenes domā, par ko ar viņām var parunāt… Un jāteic, ka pilnīgi negaidīti saruna bija interesanta, pat līdz sirsnīgām asarām. Visi cilvēki jau ir sirsnīgi, ja viņiem ļauj tādiem būt…»
Un tad pienāca laiks, kad, sapratis, ka tik interesanti, kā bija, dzīvojot 90. gadu Latvijā, vairs nebūs, Regnārs pārstāja svinēt dzimšanas dienas.
«Es sapratu, ka man ir ļoti labi arī mājās, ka pietiekami labi varu izklaidēties tad, kad vēlos. Es arī sapratu, ka viss jau ir bijis, ka viss jau ir redzēts - arī pirmie nelegālie geju klubi, kas parādījās neatkarīgajā Latvijā, un visa veida izklaides, kas dažās vietās mijās pat ar izvirtībām - pasarg’, dievs, es tajās neesmu piedalījies!» stāsta jubilārs.
Un tad vienā dzimšanas dienā, zinot Regnāra nu jau skeptisko attieksmi pret svinēšanu, viņa sieva - aktrise Madara Botmane - izstrādāja viltību.
«Viņai ir draudzeņu grupa, kas pirms Ziemassvētkiem satiekas un pasvin savā starpā. Viņas visas bija sapulcējušās ārā, un Madara lūdza, lai iznāku kaut ko palīdzēt. Vārdu sakot, pēc mirkļa jau attapos klubā, ko Madara bija noīrējusi, un tur bija tikai mani draugi un paziņas. Tas bija ārkārtīgi patīkami. Es jau neesmu nekāds ņerga un rūgumķemme, kas šausmīgi pukst, ka neko negrib svinēt. Tas patiešām bija brīnišķīgs pasākums - divos stāvos, un viss pilns ar man tuviem un mīļiem cilvēkiem…»
Šis laiks Regnāram paiet Liepājā, kur Liepājas teātrī notiek mēģinājumu posms jauniestudējumam «Latviešu raķetes», kas būs dokumentāls varoņeposs ar iespēju ielūkoties latviešu bobsleja vēsturē. Režisors to veidojis, intervējot 21 bobslejam tuvu personu, veidojot savu skatījumu uz notikumiem 20. gadsimta 80. gados, kad inženieris un kamaniņu sporta treneris Rolands Upatnieks pilnīgi tukšā vietā (PSRS un Latvijā sporta veida bobsleja tad vēl nebija) izveidoja PSRS izlasi, kurā 95% bija latvieši… Pirmizrāde - 17. februārī.
Bet jubilāram novēliet turpināt attīstīties - tā, kā viņš to dara līdz šim, un vienmēr palikt jaunam - tā, kā viņš joprojām jūtas un kā tuvākie viņu arī uztver.
«Domāju, ka 95% cilvēku, kuri kaut reizi ir dzirdējuši par mani, domā, ka es visu laiku mēģinu izcelties un kaut kā iztaisīties, un tikai 5% zina, ka es tāds vienkārši esmu un negribu būt citādāks - ka es tā dzīvoju, ka es tā jūtu, ka es tā elpoju. Jā, es atzīstu savas kļūdas un mēģinu tās labot.
Es cenšos būt laipnāks un uzmanīgāks ne tikai pret pašiem tuvākajiem, pret viņiem tāds vienmēr esmu bijis, bet arī pret citiem sastaptajiem cilvēkiem. Uz nelaipnību, smīnēšanu un pirksta grozīšanu pie deniņiem vienmēr atbildu ar laipnību.
Jo nedomāju, ka kāds man vēl ļaunu, vienkārši cilvēki mani tulko pēc saviem priekšstatiem, un es uz viņiem neļaunojos. Un arvien vairāk apzinos, ka man arvien mazāk ir vajadzības kādu pārliecināt.»
