«Šķiet, ka atzīt sevī tieksmi visu kontrolēt jau ir liels solis. Tāpat kā atteikties no kontroles vismaz dažās situācijās,» saka televīzijas personība, dzīvesstila konsultante Dana Gulbe, kuru plašāka publika iepazinusi, pateicoties viņas zīmolam «Dana ar kasti».
«Mums nav kafijas automāta, kas nozīmē, ka beigu rezultāts ir ļoti stipri atkarīgs no daudziem sīkiem faktoriem - cik karsts ūdens, cik daudz kafijas, cik daudz piena, kāda krūze, kad samaisīts utt. Un neviens, nu neviens nevar pagatavot tieši tā, kā man garšo. Tikai es pati varu uztaisīt tādu kafiju, kas man no sirds un līdz pēdējam malciņam garšo,» viņa raksta savā «Instagram» profilā.
Dana atzīst, ka ir jauki, ja kāds uztaisa brokastis, bet dzert kafiju, kas ne līdz galam patīk, ir muļķīgi. «Un tad ir dažādas taktikas. Izliecies, ka garšo, bet īstenībā noliec malā un vēlāk uztaisi jaunu. Pasaki uzreiz, ka nav garšīga, bet samazini iespēju, ka nākamreiz tev tā tiks taisīta. Stāvi blakus un diriģē katru pagatavošanas soli: «jā, tik daudz kafijas, nē, mazliet mazāk, jā, tas der». Bet vislabāk strādā - es pati,» viņa sapratusi.
Jo kas ir vieglāk - samierināties ar rezultātu, kas nepatīk, vai vienkārši uztaisīt pašai? Protams, ka otrais, tāpēc viņa ceļas agrāk, taisa brokastis, vāra kafiju.
«Alternatīva? No sieviešu kursiem samācītais mākslīgais smaids un «paldies, dārgais» katra teikuma galā, kaut tu vispār tā nejūties un tā kafija vispār nav garšīga? Vai tiešām pretējais kontrolei ir bezgalīga samierināšanās? Tomēr būt kontrolējošai «mammai» arī nav nekas seksīgs un attiecībām par labu nenāk,» viņa domā.
Dana saka, ka šis jau nav stāsts tikai par kafiju, bet arī par to, kā tiek sakrāmēta trauku mašīna, kā tiek apģērbts bērns («Kurš velk šo bodiju ar tām biksēm!»), kā veikalā tiek maisiņā salikti pirkumi. «Pēdējais ir īpaši smieklīgs, jo taču saproti, ka pēc 15 minūtēm maisiņš mājās tiks atkal izkrāmēts, bet nē, vajag kā tādai vistai stāvēt blakus un kontrolēt, ko liek pirmo un ko - pēdējo.
Mani mēdz kaitināt, kā vīrs saloka drēbes, dīvāna spilvenus saliek nesaderīgos krāsu pāros. Protams, lielākoties neko nepasaku, bet gandrīz vienmēr pa kluso pēc tam izdaru pa savam,» viņa vaļsirdīgi atzīstas.
Dana apzinās, ka te vajadzētu sekot padomiem, bet - viņa nezina. «Šķiet, ka atzīt sevī tieksmi visu kontrolēt jau ir liels solis. Tāpat kā atteikties no kontroles vismaz dažās situācijās, bet atstāt to tur, kur pagaidām vēl gribi pa savam. Man tā būs kafija, kuru iešu sev uztaisīt. Pati.»
Dana secina: kopš ir aizrāvusies un citus velk līdzi kārtošanas pasaulē, ir viena atziņa, kura viņu pārsteigusi visvairāk: jo vairāk uzmanības pievērs priekšmetiem, jo mazāk uzmanības pievērs priekšmetiem.
«Kad patiesi uzņemamies atbildību par vidi sev apkārt un ieviešam sistēmu, kura strādā, mēs kļūstam nevis apsēsti ar mantām un to vērtību, kā varētu šķist, bet arvien vairāk apzināmies, ka augstāk tomēr stāv citas vērtības - attiecības, miers ģimenē, atpūta, mīlestība. Vai pie šīm atziņām un vērtībām var nonākt arī nekārtīgā, nepatīkamā vidē? Tas atkarīgs no cilvēka un viņa pasaules uztveres. Es ticu, ka kāds var. Es nevaru,» viņa sapratusi. Skaista, harmoniska vide viņu nomierina, iedvesmo, atpūtina.
«Es varu īslaicīgi pievērt acis uz izmētātām drēbēm vai nenovāktiem traukiem (kopš ģimenē ir divi bērni, drēbju daudzums ir desmitkāršojies), bet ne ilgstoši. Sistēma un priekšmeti, kas palīdz šo sistēmu uzturēt, ir vajadzīgi.»