«Man patīk svinēt dzimšanas dienu un uzņemt viesus, un tas vienmēr notiek mazliet gastronomiski. Bet šoreiz tas gāja secen, jo tieši pēc nedēļas tika atklāta mana personālizstāde,» saka pazīstamais grafiķis Roberts Koļcovs. 24. novembrī viņam 57. dzimšanas diena.
«Savā dzimšanas dienā parasti cenšos neaizmirst vārda dienā apsveikt Veltu Čebotarenoku un arī citas Veltas. Ir svarīgi neizmirst arī mammu, lai neuzmet lūpu, un tad jau arī mani svētki var sākties!» smaidot saka jubilārs, atklājot, ka viņa dzimšanas diena ir svinēta ļoti dažādi - atkarībā no vecuma, veselības stāvokļa un iespējām.
Jaunībā tās, protams, bija «neprātīgas alkohola straumes», un katra jubileja bija notikumiem un piedzīvojumiem bagāta, tāpēc jubilārs nemēģina kādu īpaši izcelt.
«Man, protams, ir atmiņas par jaunības gadu dzimšanas dienām, bet - manas smadzenes grib noliegt visu, kas notika padomju laikā, jo Padomju savienība bija pilnīgs murgs…»
Savukārt šoreiz nekāda svinēšana īsti nesanāca, jo, tuvojoties personālizstādei, mākslinieks nevis kavēja pabeigt darbus, bet bija sev uzlicis tādus uzdevumus, kuru paveikšanai bija nepieciešama arī vēl pēdējā nedēļa pirms izstādes atklāšanas. Un tieši izstāde jubilāram bija vislielākā dāvana dzimšanas dienā.
Izstāde «Botāniķis un vienradzis» 1. decembrī tika atklāta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāvā un mākslinieks tajā turpina attīstīt viņam būtisku tēmu par dabas un cilvēku neatdalāmu līdzāspastāvēšanu.
«Darbu ir daudz, vairāk nekā trīsdesmit pieci - lieli un mazi, gleznas, grafikas un skulptūras, vienradži un vienradžu sabiedrotie. To galvenā tēma ir jūtas, kuras var saprast gan kā cilvēka emocionālā stāvokļa izpausmi, gan kā jutekliskumu, kas meklē garīgam stāvoklim atbilstošu formu,» stāsta grafiķis, piebilstot, ka darbi tapuši pēdējo divu gadu laikā.
Mākslinieka darbos jutekliskums izpaužas ne tikai tēlos, bet arī formās, faktūrās, līnijās, darbu kopējā kompozīcijā un noskaņā. Tāpēc caur iedziļināšanos mākslas darba niansēs skatītājs ir aicināts doties tālāk jūtu un gara virzienā.
Tomēr līdztekus estētiskajām spēlēm mākslinieks piešķir saviem darbiem mitoloģisku dimensiju. Tēli, kas nereti atkārtojas, vienmēr nes divējādu simbolisku nozīmi. Spēks un slaida grācija, ideāli seju ovāli un grieķu profili. Līnijas ir elegantas, taču būtnes, ko radījusi šī plastika, ir monstrozas. Skaisti un nežēlīgi, cēli un zemiski kā Olimpa dievi. Vienradzis šajā gadījumā izvēlēts kā šī nenosakāmā duālisma spilgts arhetips, kuru gribas apbrīnot un sagūstīt vienlaicīgi, kurš neeksistē, bet motivē cilvēkus dzīties pakaļ sapņiem. Izstāde būs aplūkojama līdz 2024. gada 18. februārim.
Piedzimis gada vistumšākajā laikā, kad cilvēki jau pamazām kļūst tumsas nomākti, Roberts šajā laikā ir enerģijas un spēka pilns un apgalvo, ka viņam pietiek optimisma.
«Paldies dievam, es acīmredzot esmu radīts absolūtā mīlestībā. Bet vispār man šķiet, ka cilvēki, kuri spēj izturēt Latvijas rudeni, ir kā leģionāri - gatavi jebkam, var doties jebkur,» viņš saka, piebilstot, ka vēl tikai Somijā, kur pusgads paiet tumsā, varētu būt vēl trakāk, bet tā jau ir «klīnika».
Jubilārs labprāt atsauc atmiņā savu 50. jubileju, ko nosvinēja ar personālizstādi «Nāru portreti» Kalnciema kvartāla galerijā. Tajā varēja aplūkot viņa veidotās skulptūras, grafikas darbus, lielformāta gleznojumus un porcelāna apdruku. «Uz šo jubileju biju sarūpējis arī kalendāru, ko dāvāju saviem viesiem. Tas bija ļoti jauki un sirsnīgi, ka varēju viņiem kaut ko dot pretī,» piebilst jubilārs.
Taujāts, par kādu dāvanu viņš priecātos šajā jubilejas reizē, Roberts atteic, ka visu, kas viņam nepieciešams, pats sev ir sarūpējis - gan skaņu ierakstu atskaņošanas komplektu, gan ziemas riepas. «Ir jāsaprot, ka dāvanas dāvina līdzcilvēki, un līdzcilvēkam šodien var būt visādi, tāpēc kaut ko paģērēt man vienkārši pietrūkst bezkaunības. Jo - labi, ka tā. Labi, ka vēl esam dzīvi un varam imitēt kaut kādus svētkus. Un labi, ka 18. novembrī vairs nešauj raķetes!» nosaka mākslinieks. Viņš uzskata, ka vislabākā dāvana mums visiem būtu miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.
Mākslinieks nenoliedz, ka katrs jauns dzīves gads «notikšķ» un liek domāt par to, kas jāpaveic nākamajā. «Šis ir tāds laiks… pēc 24. februāra un pat vēl agrāk - no 2014. gada… Es viennozīmīgi esmu kļuvis nopietnāks, cenšos rāmāk izturēties pret to, ko daru, un visa gada garumā arī darbojos šīs izstādes labā. Pa vidu arī māja uzbūvēta un arī vairākas citas lietas ir notikušas.
Un no tā smagā deķa, kas uzgūlies ar to postu, kas notiek pasaulē, vienīgais glābiņš ir tas, ka es saprotu: tā vienmēr ir bijis, ka vienā sētā ir klope un viens otram galvu cērt nost, bet otrā - liela mīlestība un dzimst bērni…
Viss notiek drausmīgā dinamikā. Es nesaku, ka tas ir normāli vai nenormāli, bet tā tas notiek, un ir jāpieņem, ka tā vienkārši ir.»
«Dari, ko vari izdarīt, un necepies, kā es saku savai mazmeitai. Aurorai ir četri gadi, un viņa šobrīd ir tajā vecumā, ko «nevar izslēgt», kamēr neaizmieg. Visu laiku darbojas, un ome ar opi dabū ciest, bet - ar prieku, protams!» mīļi nosaka mākslinieks, atzīstot, ka arī mazmeitas piedzimšana ir viņu mainījusi.
«Kad jauna vīrieša dzīvē ienāk bērns, viņš kļūst par pilnīgi citu džeku. Ar mazbērniem ir tieši tas pats - vīrietis atkal būtiski «nomainās».
Kāzas, bēres, bērnu piedzimšana - tās ir tādas lietas, ko pat kariņš nespēj ietekmēt. Protams, karš nes vienīgi postu, bet dzīvības ritms ir spēcīgāks par karu. Un, ļaujoties šim ritmam, kas apliecina, ka dzīve iet uz priekšu, visu var izturēt. Un viss jau ir labi,» saka mazās Auroras opis.
«Ak dievs, viņa ir mazs cilvēks, ar kuru ir tik interesanti parunāt! Pat ja man ir ļoti jāsteidzas uz Rīgu, man vēl jāuzzīmē princese jaunajā kleitā ar kabatiņām, un, kamēr es neesmu uzzīmējis, viņai ir vienalga, ka man jāsteidzas… Es zīmēju katru rītu, un tad viņa pa dienu krāso. Mums ir jau vesela kolekcija ar šādiem zīmējumiem, un, iespējams, tie veidos manas nākamās izstādes mugurkaulu,» mākslinieks nosaka un atklāj, ka viņam jau sen ir padomā krāsojamā grāmata, tikai vēl nebija sadūšojies. Tagad būtu īstais brīdis.
