«Dažkārt esmu aizdomājies, ka labāk būtu piedzimis 17. novembrī, tad pēc svinībām vienmēr būtu brīvdiena,» saka Latvijas Nacionālā teātra aktieris Ivars Kļavinskis. Viņš savu dzimšanas dienu svin reizē ar Latviju, 18. novembrī, un nākamajā dienā, kā likums, viņam vienmēr ir jāstrādā.
Ir bijušas pāris reizes, kad aktierim bijis jāstrādā arī savā dzimšanas dienā, jo Nacionālajā teātrī, atzīmējot neatkarīgas Latvijas valsts dzimšanu 1918. gadā, ir notikuši svinīgi svētku pasākumi - 2018. gadā, piedaloties īpašā koncertuzvedumā «Dzimšanas diena nakts», bet 2019. gadā - svētku koncertā par godu Latvijas republikas proklamēšanas 101. gadadienai.
Šoreiz tā sagadījies, ka jubilāram bija trīs brīvas dienas, un tās tika pavadītas kopā ar ģimeni.
«Kā par brīnumu, man bija pēkšņi ir garākas brīvdienas, tās tika pakārtotas abu bērnu - Ralfa (9) un Adriana (4) - interesēm. Jo sezonas laikā, kad aktierim darbu ir ļoti daudz, kopīgām aktivitātēm ar puikām laika ir tik, cik ir.
«Protams, vasaras atvaļinājumā cenšamies izbraukt kopā kaut kur uz vairākām dienām, bet nesezonā ir «baigi jārēķina», kurp doties, lai bērniem nebūtu garlaicīgi. Viņiem ir piecu gadu starpība, un, lai arī ikdienā viņi sadzīvo labi, izbraucienā ir jādomā, lai abiem ir interesanti un forši.»
Un tas, ka viņš pats tādējādi paliek «fonā», Ivaru nemaz neuztrauc, jo, kā viņš pats saka, ja bērniem ir labi, arī viņam ir labi.
Jubilārs stāsta, ka savulaik viņš savai dzimšanas dienai vairāk pievērsa uzmanību, studiju gados svinēja kopā ar draugiem, visi kopā devās skatīties arī svētku salūtu, bet pēdējos 6-7 gadus aktieris vairs neaizraujas ar svinēšanu, izvēloties pavadīt šo dienu šaurā ģimenes lokā. Jo nākamajā dienā vienmēr ir darbs. Vien šoreiz būs brīvs.
Un brīvs no mēģinājumiem talantīgajam skatuves māksliniekam būs laiks līdz pat gada beigām, jo tikko noslēdzies darbs pie divām jaunām lomām.
Ivars spēlē Bīgleru, aizstāvi Ferdinanda fon Šīraha drāmā «Terors», kas ir izrāde - fiktīva tiesas sēde un ko Aktieru zālē iestudējis režisors Valters Sīlis. Nākamās izrādes: 19. un 20. decembrī.
Un otra šosezon jaunā loma ir Zahars Regnāra Vaivara drāmā «Suņu ciema Nelaimes lācis», kas savu pirmizrādi piedzīvoja 26. oktobrī. Nākamā izrāde: 27. decembrī.
Darbs pie jauniestudējumiem Ivaram atsāksies sezonas otrajā pusē, pēc Jaungada. Tikmēr aktieris turpina filmēties - godīgā policista Morica lomā TV skatītāju augstu novērtētajā seriālā «Nemīlētie». Un paralēli repertuāra izrādēm Nacionālajā teātrī spēlē arī «Pannas teātrī» - dramaturga Artūra Dīča nāvīgajā komēdijā «Garāža», ko iestudējis režisors Juris Rijnieks.
«Man nav tik traki kā Līgām un Jāņiem, kurus vasaras saulgriežu laikā nereti aizmirst apsveikt. Patiesībā man ir tieši otrādi - manu dzimšanas dienu zina ļoti daudzi. Jo zīmīgs datums. Man šad tad mēdz būt neērti, ka sarunu partneris zina manu dzimšanas dienu, bet es nezinu viņa. Es jau saprotu, ka viņš to atceras tāpēc, ka tas ir tik zīmīgs datums, bet es neatceros, jo viņam nav tik zīmīgs… Protams, tagad ir sociālie tīkli, kas atgādina par draugu dzimšanas dienām, bet pat tad, kad to vēl nebija, mani atcerējās diezgan daudzi,» stāsta jubilārs.
Bet bērnībā, kas pagāja vēl padomju laikā, kad 18. novembri nedrīkstēja atzīmēt, svinības mājās kopā ar vecākiem tomēr bija. Ne sarkanbaltsarkanas, bet bērna ballīte - jo tas bija «oficiāls» iemesls svinībām.
Ivars atminas, ka uz gada jubileju ome viņam uzdāvināja mīļlācīti, kas nodzīvoja diezgan garu mūžu. «Vienmēr zināju, ka viņš ir gadu jaunāks par mani. Man varēja būt kādi 25-27 gadi, kad viņu pēdējoreiz redzēju, bet nu viņš ir kaut kur pazudis. Iespējams, tā bija kāda izrāde, kur mēs rādījām savas mīļmantiņas, un tas varēja būt teātrī «Skatuve». Nezinu. Nav jau tā, ka es pēc viņa baigi ilgotos, vienkārši atcerējos…»
Taujāts, ko viņam novēlēt 40. dzimšanas dienā, Ivars atteic, ka veselību. Ko gan citu?!
«Četrdesmit gadi ir vecums, kad jau jāsāk piedomāt, ka vairs nevar divas stundas lēkt uz vienas kājas… Nu, nav jau vēl ar mani tik traki,» jubilārs pasmaida un atminas spāņu rakstnieka un filozofa Migela de Unamuno darbu «Migla», ko 2014. gadā Nacionālajā teātrī iestudēja režisore Indra Roga. «Tur bija brīnišķīga doma par to, ka cilvēks nekad līdz galam nespēj pieņemt to, ka viņš noveco. Viņš domā: ja divdesmit gadu vecumā varēju tāllēkšanā aizlēkt entos metrus, tad arī četrdesmit gados, ja patrenētos un nomestu lieko svaru, varētu to pašu… Viņš nespēj pieņemt, ka nē, sorry, tu vairs nekad nevarēsi izdarīt to, ko varēji divdesmit gados. Protams, arī manī šī doma kaut kur iekšā sēž,» Ivars godīgi atzīstas, piebilstot, ka aktiera profesijā jau citādi nevar - bērnu sevī jāmēģina nepazaudēt līdz sirmam vecumam.
«Bet četrdesmit - tas izklausās daudz. Ja tu man pirms divdesmit gadiem jautātu, vai tas ir daudz, es teiktu, ka vājprātā daudz. Bet šodien es tā nedomāju. Es pat nezinu, kā uz to reaģēt, jo nekas jau īsti nemainās…»
