Shipsea. Gads bez alkohola
«Ja tu lieto alkoholu, mums joprojām ir pa ceļam. Pat ļoti. Es pilnīgi saprotu to foršumu, kas uzplaiksnī mirklī, kad pirmā vīna glāze vakarā pēc tās grūtās dienas sastop tavas lūpas. Tas siltums. Kā atlaiž…» saka populārais mūziķis Jānis Šipkēvics jeb Shipsea.
Organisms baigi labi to panes
2022. gada 10. mēneša 4. trešdienā (26. oktobrī) viņš nolēma, ka uztaisīs pauzi attiecībās ar alkoholu. «Tieši tik «random» dienā, ne gluži baigi plānoti, bet ilgi par to bija domāts gan. Tagad esmu bijis možā prātā 365 dienas no vietas - gan priekos, gan bēdās, gan koncertos, gan pēckoncerta ballēs, gan dzimšanas dienās, gan līgošanā, gan Jaungada naktī. Šis bijis, protams, super interesanti - izpētīt, ko prāts dara ar šo jauno realitāti. Un ir ļoti daudz atklāsmju, kuras var saprast tikai tagad - mazliet no malas noraugoties,» viņš raksta savā atklātajā dienasgrāmatā, ko vēstuļu formātā ik nedēļu izsūta saviem draugiem un sekotājiem.
Atziņu esot milzum daudz, un mūziķis sola šai tēmai ik pa laikam pieskarties, jo vismaz viņa dzīves ritmā tas ir izmainījis tik daudz, ka var būt noderīgi ne tikai pašam.
«Vismazāk es vēlos, lai šis kļūtu par kaut kādu sludināšanu, cik slikti ir svinēt dzīvi, smalki un garšīgi vīnot, iedzert aukstu aliņu un visādi citādi baudīt veselu kultūras sadaļu, ko mēs kā civilizācija esam radījuši, un jau gadu tūkstošiem tā ir neatņemama Rietumu civilizācijas sastāvdaļa. Tā tas ir. Bet. Ar alkoholu man ir līdzīga pieredze. Tas idejiskajā iepakojumā un kultūras programmētajā kanonā ir viens, bet realitātē strādā pavisam citādi. Vismaz man. Nav bijis tā, ka tas man radījis kaut kādas baisās nepatikšanas, sabojājis darba plānus vai veselības problēmas. Līdz šim. Problēma drīzāk bijusi tā, ka mans organisms baigi labi to panes. Es varu turēt daudz un būt diezgan ņiprs. Bet kopumā vienmēr, vienmēr nožēloju katru reizi, kad jūtu, ka pāršauts pār strīpu. Tā sajūta bijusi, ka tas allaž kaut ko sola - ka būs tāda un tāda sajūta, ka sāksies ļoti foršums, bet vienmēr, vienmēr, vienmēr piečakarē - tur galā nekā nav,» raksta Shipsea.
Klusums pašam ar sevi
«Bet patiesībā meloju, kā saka, alojos - ir bijis arī tā, ka dēļ alkohola ir savārītas ziepes, pazaudētas lietas, sarunātas muļķības, citreiz pamodusies baigā romeo bravūra. Un tu vari teikt, ka sīvais kādam atraisa īsto dabu, savažotās sajūtas, noņem kautrīgumu, ļauj talantam izrauties no bremžu gūsta, kļūt drosmīgākam. Es nevaru šo attiecināt uz sevi - man nekad nav uzlabojušies «performances» rādītāji. Drīzāk, manuprāt, alkohola ietekmē vienkārši pazeminās prasības. Krītas kvalitātes kritēriji. Un tāpēc nākamajā rītā kauns skatīties, ja kāds kaut ko uzfilmējis. Mēs tai reibonī vienkārši sev ļaujam būt švakākām sevis versijām, vēl ar baigo pārliecību par to uzsitot uz pleca,» domā populārais mūziķis.
Viņš vēlreiz uzsver, ka nezina, kā ir pareizi. Viņš pieļauj domu, ka šis ir eksperiments un kādudien atnāks sajūta, ka pilnīgi piederētos kādu «rumkoliņu» pacelt.
«Tā pilnīgi var notikt! Un tad nedrīkst man nākt klāt un teikt «bet, Šipīt, tu taču baigi te dievojies!» Nevienam neko neesmu apsolījis. Viss ir iespējams,» viņš ir patiesi vaļsirdīgs.
«Bet tāda klusa sajūta man iekšā saka, ka mēs īstenībā neesam domāti ķīmiskai reibšanai. Klātbūtne ir tik maģiska. Arī neveiklie momenti, sarunas tusiņā, kurus mēs cenšamies ar noreibšanu nomērdēt. Tā ir daļa no kaut kā ļoti forša un tik ļoti cilvēcīga. Klusums pašam ar sevi. Dzīves ritēšana.»
Daudz bērnišķīgākas, zinātkārākas acis
Izturējis gadu bez alkohola, Shipsea secina, ka acu skatiens ir mainījies.
«Es viendien, mašīnā braucot, paskatījos atpakaļskata spogulī. Ieskatījos sev acīs. Tur uz mani raudzījās tādas daudz bērnišķīgākas, naivākas, zinātkārākas acis. Tajā acu skatienā ir mazāk vainas apziņas. Neziņas. Šaubu. Vairāk iniciatīvas, vairāk priecīga iedrošinājuma - varbūt vienkārši pamēģinām, ko?»
Mūziķis secina, ka viņam tagad viennozīmīgi ir vairāk laika.
«Tas ir nereāli - tas guvums ar rīta stundām bez ieskriešanās, ar vakariem, kuros pietiek uzmanības fokusam kādai grāmatai, ir tāds kā azarts spēlēties, vienalga, vai sakārtot māju, aiziet līdz stadionam pamētāt basīti, uzbūvēt kādu duplo metro staciju ar bērniem, vai pašķirot kaut kādus papīrus.»
Un vēl viņam ir sācis šķist, ka pasaule ir daudz mazāk skarba. Pret viņu.
«Mums ikdienā katram ir grūtības, pasaulē kopumā šobrīd, saprotams, notiek drausmīgas lietas, bet notiek arī daudz, daudz brīnišķīga. Ir svarīgi to uzlūkot ar lielu pateicību. Un tad rodas spēks palīdzēt citiem. Kad šāda sajūta mostas, tā ir laba zīme. Interese ārpus sevis, vēlme palīdzēt, manuprāt, ir pirmā iekšēja spēka pazīme.»