«Es jau jubilejas tā īpaši nesvinu, man nepatīk. Es strādāju, man darbs ir lielākā dāvana,» saka mākslinieks Pēteris Sidars, kurš tiek dēvēts par vienu no novatoriskākajiem Eiropas tekstilmāksliniekiem, jaunu tehniku atklājēju, avangarda mākslinieku. 3. novembrī viņam bija 75. dzimšanas diena.
«Nē, nē, neko nesvinēju. Man ir jau piecdesmit septiņi gadi, ā, nē - septiņdesmit pieci!» viņš sirsnīgi nosmej un saka, ka viņam tiešām vēl gribas strādāt.
«To mana Aiga varētu apstiprināt, viņa ir tam lieciniece. Viņa redz, ka es tikai strādāju un strādāju. Tas nu gan ir fakts! Joprojām mīlu «savas vārnu kakas». Daudzi jau šķībi uz to skatās, bet katram ir savs, katrs to redz savādāk. Es ar tām piedalos arī konkursos ārzemēs… Tā ir mana forma, mans materiāls, mana kustība, ko vajadzētu turpināt. Tā domā arī mākslas zinātnieki Hamburgā, Berlīnē, Londonā, Luksemburgā - ka es esmu atradis savu ceļu, savu «seju», un to nevajadzētu pazaudēt. Viņi gan nesaka «vārnu kakas», jo tas jau faktiski ir fratālisms. Kāds vācu mākslas zinātnieks tās nodēvēja par mainīgo estētiku, un to savām kolekcijām ir iegādājušies arī mākslas kolekcionāri,» stāsta jubilārs, uzsverot, ka viņš ar saviem darbiem, kam ir vairāk eksperimentāls raksturs, mēģina radīt prieku un turpina savās iecerēs aizsākto rotaļu.
Jubilejas izstāde Latvijā māksliniekam šogad nav gaidāma. Tāda tiek plānota nākamgad augustā Lietuvas Mākslinieku savienības galerijā Klaipēdā.
«Man jau kā liepājniekam Klaipēda ir no skolas/jaunības gadiem pazīstama pilsēta, es arī armijā dienēju Lietuvā,» stāsta Pēteris Sidars. Viņš mācījies Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā (1964-1967; 1969-1972), turpinājis studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļā (1973-1978).
Gatavojoties izstādei Klaipēdā, viņš sācis veidot jaunus materiālus, grib tos izmēģināt, veidot jaunas kompozīcijas. «Bet šodien man par to vēl grūti runāt,» saka mākslinieks, kuru allaž spārno absolūti nerafinēts radošums.
«Mani darbi nav domāti vēstījumiem, manifestācijām vai filozofēšanai - to būtībai atbilst mans dzīves stāvoklis, ko es pieņemu kā kustību.»
Pēteris Sidars atklāj, ka bijusi iecere par izstādi arī Rīgā, bet viņš apzinās, ka divas izstādes diez vai varēs uztaisīt.
«Ir jau jādomā arī par savu veselību. Es jau tāpat no rīta līdz vakaram strādāju, pa nakti domāju… Nē, nē, viss tā prātīgi jādara, saprāta robežās. Aiga jau arī saka, lai beidzu ākstīties,» viņš pasmaida un atklāj, ka kopš šā gada sākuma vairs vispār nedzer šņabīti.
«It kā jau asinīm tas ir vajadzīgs, bet ģimenes ārste saka, ka pietiek, ka, lai arī asinsspiediens man esot kā kosmonautam, es vairs nesot nekāds jaunais zēns… Nu, ja tā, tad pietiek. Viss, punkts! Par godu saviem septiņdesmit pieciem gadiem kā ar cirvi nocirtu, un - vārds ir jātur!» saka mākslinieks, piebilstot, ka viņam ir arī citi paņēmieni, kā uzjautrināt savas smadzenes. Ar smaidu un gaišām acīm.
«Godīgi sakot, ir baigi normāli - es nemaz nejūtu tos septiņdesmit piecus gadus. Jūtos baigi labi, kā jauns puika! Vēl jāiet uz priekšu, jāstrādā, kamēr kustība vēl ir iekšā!» apņēmīgi saka jubilārs.
«Arī sports man palīdz. Krogos vairs nesēžu, kā agrāk, «mūsu laikā». Ārprāc, tad gan bija interesanti! No rīta pastrādāju, vakarā gāju uz krogu šahu paspēlēt ar Miervaldi (mākslinieku Miervaldi Poli, kurš arī šogad nosvinējis savu 75. jubileju). Baigi labi kādreiz bija! Tagad viss ir savādāk. Pasaule mainās, un tas ir normāls process. Miervaldis Kuldīgas pusē ir nopircis māju, dzīvo laukos un meditē savā nodabā. Viss ir kārtībā, katram savs!» nosaka Pēteris Sidars, piebilstot, ka šad tad abi sazvanās.
«Galvenais, lai ir prieks dzīvot un strādāt. Jo, ja tu dzīvo, ir jāstrādā. Esmu novērojis, ka tagad visi tikai gudri runā, katram ir viedoklis par jebkuru tēmu, bet man arī pārāk daudz runāt negribas, gribas strādāt,» saka mākslinieks.
«Kāpēc es nesvinu savas dzimšanas dienas? Es jums pateikšu - es taču esmu «no ligzdas izmests», bērnunamā uzaudzis. Kā tērauds rūdījos, tāpēc visu mūžu no rīta sešos ceļos un sāku strādāt. Tagad uz vecumu pa dienu kādu pusstundu paguļu un pietiek, atpakaļ pie darba,» saka Pēteris Sidars.
«Bet es esmu šausmīgi laimīgs, ka esmu atradis dzīvē savu ceļu, ka dzīvoju un priecājos. Aiga jau «nostučīja» draudzenēm, ka man būs jubileja. Atnāks pasēdēt, pasvinēt, bet - lai svin, lai priecājas! Man nepatīk svinēt, man patīk strādāt!» jubilārs tik nosaka.
Daudz laimes viņam dzimšanas dienā novēliet, jo, kā viņš pats saka, ko vēl vajag, ja sirdī ir laime?
