Annija Putniņa: Gribētu vairāk dot no sevis

«Ja līdz šim vairāk esmu mēģinājusi bīdīt uz priekšu savus audzēkņus, tad tagad, noslēgusi savu pedagoģisko darbu, esmu apņēmusies vairāk pievērsties savai radošajai izaugsmei – radīt pati savas dziesmas,» saka dziedātāja un vokālā pedagoģe Annija Putniņa. Oktobrī Rīgā, VEF Kultūras pilī, pirmizrādi piedzīvoja viņas izlolots latviešu oriģinālmūzikls «Zum Zum», kurā skatītājus pārsteidza latīņamerikāņu un svinga ritmi, franču šansons, hiphops, džezs un kora mūzika mazliet neierastākā skanējumā izcilas un profesionālas radošās komandas sniegumā.

Izrādes režisors un scenogrāfs Edgars Niklasons, horeogrāfs Rolands Meržejevskis, kostīmu māksliniece Odetta Birmane, vokālā pedagoģe Annija Putniņa. 

«Esmu priecīgs, ka šis dziesmu svētku gads rezultējies ar pirmo mūziklu pasaulē «Zum Zum», kas veltīts Latvijas koriem un to vērtībām,» saka režisors Edgars Niklasons. «Tas ir unikāli - būt klāt brīdī, kad rodas pilnīgi jauns mūzikls, turklāt tas top ciešā sadarbībā ar pašiem aktieriem, tiem iesaistoties savu varoņu raksturu izveidē. Esam jaunu cilvēku komanda, un tas arī ļauj labāk uzrunāt jauno paaudzi. Tomēr nevelkam striktas robežas, mūzikls uzrunās jebkuras paaudzes cilvēku. Mēs visi dzīvojam šodien, šeit un tagad, un šis ir mūsu laiks, kurā piepildīt savus sapņus.»

»Vakara Ziņas« uz sarunu pirms jaunā latviešu oriģinālmūzikla «Zum Zum» pirmizrādes aicinājusi dziedātāju un vokālo pedagoģi Anniju Putniņu.

Cik sen lolota ir ideja par mūziklu «Zum Zum»?

Kad Valsts kultūrkapitāla fonds izsludināja ideju konkursu, lai veicinātu mūziklu žanra attīstību Latvijā, mēs ieguvām finansējumu, lai iestudētu Jāņa Lūsēna un Kārļa Vērdiņa mūziklu «Zvaigznes bērns», kas tika veidots pēc Oskara Vailda pasakas motīviem. Tas savu pirmizrādi piedzīvoja pagājušā gada sākumā. Domājot par nākamo iestudējumu, radās ideja piesaistīt jaunās paaudzes komponistus - jo jaunieši, kuriem patīk modernie ārzemju mūzikli, gaida, pat pieprasa, lai kaut kas tāds tiktu radīts arī Latvijā. Ilgāku laiku sadarbojoties ar diviem jaunajiem komponistiem - Nīderlandē dzīvojošo Lauru Polenci un Raimondu Petrauski, kuri kopā strādā arī pie muzikālā bērnu raidījuma «Ukulele», kurā arī es dziedu, radās doma abus aicināt līdzdarboties šī mūzikla rakstīšanā. Savukārt domājot par sižetisko līniju, sapratu, ka tas varētu būt stāsts par kāda kolektīva aizkulisēm. Pasaulē populāri ir dažādi mūzikli par aktieriem, kuros tiek rādīts, kā top izrāde, ir mūzikli par dejotājiem, atklājot, cik daudz viņi ziedo savai profesijai. Tāpēc, vadoties pēc labākajām Brodvejas mūziklu tradīcijām, nolēmām radīt muzikālu stāstu par kādu kolektīvu, bet - lai tas būtu pietuvināts kādām latviskām tradīcijām. Un tā tapa stāsts par… kori, jo koris kā kolektīvs šogad Latvijā ir ļoti aktuāla tēma.

Stāsta centrā ir diriģents Agris (Andris Ābelīte), kurš kopā ar savu kamerkori dodas pretī triumfam Pasaules labākajā koru konkursā Parīzē. Vai koris piedzīvos savu slavas stundu? Dzīvesprieks un dinamika caurvij visu stāstu, tam vedot līdzi arī skatītāju.

Kas ir šī stāsta autori?

Mums ir ne tikai divi komponisti, bet arī divi dziesmu tekstu autori (Andris Akmentiņš un Raimonds Petrauskis) un divi dramaturgi - dažādu apstākļu sakritības rezultātā arī es pieslēdzos dramaturģiskā materiāla tapšanā, un mēs to radījām kopā ar Edgaru Niklasonu, kurš ir arī šī mūzikla režisors. Mēs iepazināmies Leļļu teātrī, kad pērn tur biju vokālais pedagogs divos iestudējumos. Sapratām, ka varam sadarboties, viņam mana ideja patika, un, sākot veidot šo stāstu, es nācu ar savu pieredzi par dinamiku mūziklu dramaturģijā, jo esmu to mācījusies un ļoti daudz redzējusi, un viņš savukārt palīdzēja ar praktiskām dramaturģiskām iemaņām. Rakstot mūziklu, dramaturgam ir jādomā mazliet citādāk, jo ir arī muzikālā dramaturģija, par ko citkārt tiek aizmirsts. Tāpēc man ļoti patīk, ka šī projekta ietvaros mēs visi strādājām ļoti cieši, bieži tiekamies, daudz diskutējam. Es uzskatu, ka nav iespējams katram savu darbu izdarīt atsevišķi un tad to salikt kopā, tāpēc mēs gan sižeta līniju, gan tēlus veidojam ciešā sadarbībā, mēģinājumu procesa laikā tēli vēl turpina attīstīties, kaut kas pamainās, un tas viss ir ļoti, ļoti radoši. Nu jau gan esam finiša taisnē, bet šis ceļš bija ārkārtīgi interesants, un es domāju, ka šī mūsu pieredze sāks jaunu posmu mūziklu žanra attīstībā Latvijā. Jo viena lieta ir radīt mūziklu pēc kāda populāra darba/romāna motīviem, kas arī ir forši, bet šis darbs ir absolūti oriģināls, radīts no nulles. Es pati par to esmu ļoti priecīga un ceru, ka arī skatītāji to novērtēs. Latvietim jau patīk zināmas un pārbaudītas vērtības, viņam ir mazliet bail mesties nezināmajā, bet es gribu iedrošināt, jo šis stāsts, kurā netrūks arī joku un veselīga humora, būs ļoti pazīstams. Katrs tajā varēs ieraudzīt sevi, jo mēs taču katrs esam bijuši tuvi kādam kolektīvam - dejojuši vai dziedājuši.

Pati arī piedalies šajā mūziklā kā dziedātāja?

Jā, es esmu Līva - viena no koristēm, papildus vēl kormeistare, kas ir diriģenta labā roka. Ļoti šiverīgs tēls, kas patiesībā ļoti saskan ar realitāti - jo es esmu arī šī mūzikla vokālais pedagogs un nemitīgi komunicēju ar mūziķiem un komponistiem. Es esmu visiem pa vidu, un arī Līva ir zibensnovedējs starp kori un diriģentu.

Medijos jau izskanējusi informācija, ka jaunajā mūziklā piedalās spoža aktieru un dziedātāju buķete.

Jā, izrādes dalībnieki ir gan savas jomas pieredzējuši profesionāļi, gan jaunās paaudzes talanti, kuri sevi jau apliecinājuši arī citos «Producentu grupas 7» iestudētajos mūziklos («Kaupēn, mans mīļais», «Agrā rūsa», «Zvaigznes bērns» u.c.). Radošā komanda ir patiesi brīnišķīga, arī tāpēc aicinu skatītājus visā Latvijā nepalaist šo notikumu garām!

Kas veica mūzikla dalībnieku atlasi?

Es. Jau rakstot šo stāstu, iztēlojos, ko kurš varētu izpildīt, tādējādi konkrētā tēla līniju mazliet pat pielāgojot konkrētā izpildītāja spējām un stiprajām pusēm. Jau sākotnēji zināju, ka kādā no mūzikla lomām gribētu redzēt dziedātāju Aiju Vītoliņu, ar kuru esam daudz kopā strādājušas. Man ļoti patīk, ko un kā viņa dara uz skatuves, un šajā projektā viņai ir viena no galvenajām lomām - viņa ir radio diktore Solvita. Ilgi domāju, kam uzticēt galvenā diriģenta lomu - man bija svarīgi, ka viņš nav gluži jaunietis, ir jau šo to pieredzējis, bet arī ne pārāk vecs un, protams, ļoti patīk sievietēm. Tā šai lomai izvēlējāmies trompetistu Andri Ābelīti. Viņa ikdiena paiet Operas orķestrī, un viņš, kā es smejos, ir kā vīns - ar katru gadu paliek arvien labāks, arvien šarmantāks un simpātiskāks. Strādājot Leļļu teātrī, man ļoti iepatikās divi aktieri - Anrijs Sirmais un Elīna Bojarkina, kura, kā mēs zinām, ir arī ļoti laba dejotāja (pērn šovā «Dejo ar zvaigzni» viņa ieguva augsto 4. vietu). Ar aktieri Emīlu Kivlenieku savulaik esam dziedājuši galvenās lomas - Mariju un Toniju - «Vestsaidas stāstā» (2010). Viņš ir arī brīnišķīgs dejotājs, un īpaši viņam ir izveidots vesels «Brodvejas numurs». Man prieks, ka mūziklā piedalās arī operdziedātāja Baiba Renerte un profesionāli koristi, kuri ikdienā nodarbojas ar kormūziku - Emīls Gilučs un Elīna Ose. Priecājos, ka ar mums sadarboties piekrita arī Anna Zankovska jeb Katō, kura mūziklam piešķiļ jaunības dzirksti. Protams, mūziklā piedalās arī daudzi Rīgas Doma kora skolas Mūziklu programmas absolventi un studenti, tostarp Eduards Rediko, kurš pagājušogad šovā «X faktors» ieguva 3. vietu. Arī īpaši viņam šajā mūziklā ir sarakstīta dziesma.

Un, kas vēl ir ļoti forši, ka, atšķirībā no citiem mūzikliem, mums viss ir dzīvajā izpildījumā - arī dzīvā grupa ar spēcīgu instrumentālistu sastāvu (Ernests Mediņš, Dāvis Jurka un Jānis Rubiks) Raimonda Petrauska vadībā, un viņš pats ir pie taustiņiem.

Esmu ļoti pateicīga visiem šajā projektā iesaistītajiem, jo nav vienkārši tik aizņemtus cilvēkus dabūt kopā uz mēģinājumiem. Tā nav repertuāra teātra trupa, kas var katru dienu sanākt kopā un mēģināt. Attiecīgi tas prasa daudz ilgāku laiku. Mēs sākām jau vasarā - dziedāt, dejot, visu pamazām likt kopā. Patiesībā tāda līmeņa jaundarbus Brodvejā iestudē piecus gadus… Mums tiešām ir izveidojusies ļoti laba komanda, pašiem savs kolektīvs, un tas, ko mēs stāstām, patiesībā notiek arī ar mums pašiem.

Pastāsti, lūdzu, kas vēl notiek ar tevi pašu, jo, kā zināms, esi brīva no Rīgas Doma kora skolas Mūziklu programmas pedagoģiskajiem pienākumiem.

Pirms astoņiem gadiem, tikko atgriezusies no studijām Londonā, skolas aicināta, piepildīju vienu no sapņiem - izveidoju pirmo muzikālā teātra izglītības programmu Latvijā. Vairākus gadus pati tur strādāju, un tas nebija vienkārši darbs - tā bija sirdslieta un otrās mājas. Pamazām izveidoju jaunu komandu - brīnišķīgus pedagogus, kuri šo darbu tagad turpina. Kad man piedzima meitiņa (Miai ir trīsarpus gadu), no tā visa mazliet attālinājos, bet tāpat turpināju sekot līdzi visam, kas skolā notiek. Pagājušā gada beigās sapratu, ka šis posms manā dzīvē ir noslēdzies, ka ir jādodas tālāk. Sajutu, ka man ir pienācis laiks uzpildīties arī pašai, un es nolēmu doties jaunā dzīves posmā, kur galvenais atslēgvārds būs radošums.

Nekas jau gan nebeidzas - arī mūziklā «Zum Zum» sastopu audzēkņus, kuri pabeiguši Rīgas Doma kora skolas Mūziklu programmu, un būtībā mums visiem kopā ir jādomā par šī žanra attīstību nākotnē, kā to padarīt arvien populārāku un prestižāku. Daži mūsu nodaļas absolventi jau ir Brodvejā, Londonā, mācās prestižās augstskolās, un tas ir brīnišķīgi!

Kad nolēmu izbeigt attiecības ar pedagoģisko darbu, es pati sev nosolījos vairāk laika veltīt savai solo karjerai, dziesmu rakstīšanai. Gribētu vairāk dot no sevis. Es nesolu, ka tas uzreiz būs mūzikas albums, bet kaut ko plānoju jau uz Ziemassvētkiem - sadarbojoties ar dažādiem komponistiem, gribētu ierakstīt dziesmas ar saviem tekstiem. Vajadzētu saņemties un lēkt iekšā šajā man vēl nezināmajā radošumā!

Bet, vēl pirms pie klausītājiem nonāks manas Ziemassvētku dziesmas, mani varēs sastapt muzikālā bērnu raidījuma «Ukulele» varoņu Uku (Uldis Siliņš) un Leles (Annija Putniņa) koncertu tūrē «Tuk, tuk, tuk… esmu klāt!», lai kopā ar bērniem (vecumā no 1 līdz 6 gadiem) dziedātu, jokotos un ļautos aizraujošiem piedzīvojumiem!