Krištopans: Mēs esam tur, kur mēs esam
Parlamentā ievēlētās 100 gudrās galvas ir cilvēki ar miesu un asinīm un veiklu vai mazāk veiklu valodiņu. Vai viņi vienmēr runā tikai par lietu? Nē, protams! Mēs jums pastāstīsim, par ko parlamentārieši runā no tribīnes.
LATVIEŠU VALODAS SKOLOTĀJI, NELASIET!
ALEKSEJS ROSĻIKOVS, «STABILITĀTEI!»:
«Pateicoties Bergmaņa kungam, man ir bijusi tāda unikāla iespēja mēnesi atpakaļ būt Briselē. Mēs runājām ar ļoti augsta ranga vadītājiem par svarīgiem jautājumiem, kas manā skatījumā priekš manīm ir bijusi paraugstunda tam, ka mums tiešām ir sabiedrotie un mums tiešām ir aizmugure, ja kaut kas notiek.
(..) Mēs zinām, ka tie ir mūsu partneri, un es uz doto momentu uzskatu, ka viņi, redzot lielāku bildi un kalpojot mums par vairogu, spēj gan identificēt dienaskārtību, gan noteikt mūsu tālāko darbību.»
KOLS REFLEKTĒS
RIHARDS KOLS, NACIONĀLĀ APVIENĪBA:
«Es, protams, vēlos reflektēt. (..) Līdz ar to es varbūt reflektēšu uz... varbūt tās ir ja ne puspatiesības, varbūt neizpratne par to, kādi ir tie procesi un kā vēsturiski tas ir veidojies - tas, kas ir atspoguļots Saeimas paziņojumā.»
ŠLESERS ATCERAS
AINĀRS ŠLESERS, «LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ»:
«Es labi atceros šo vēsturisko laiku - kad prezidente bija Vaira Vīķe-Freiberga un kad Ministru prezidents bija Indulis Emsis. Man bija tas gods strādāt viņa valdībā kā Ministru prezidenta biedram, un mēs aktīvi strādājām pie tā, lai nodrošinātu visus politiskos lēmumus. Bet skaidrs ir tas, ka ne jau politiķi ir tie, kas to nodrošināja. Šeit mēs nedrīkstam kaut kādā veidā kādu vairāk slavēt vai pelt. Pamatā tā bija tauta, tā bija tautas griba, kas atbalstīja šo Latvijas vēlmi iestāties NATO.
Un es labi atceros, ka tajā laikā, runājot ar Vairu Vīķi-Freibergu... mēs tieši runājām, ka ir nepieciešams kaut kādā veidā... lai uz Latviju brauc vairāk šo pasaules līderu. Un es atceros, ka tad radās arī tā ideja par NATO samita organizēšanu, kas notika pēc vairākiem gadiem. Tas bija kopīgs darbs. Tad, kad ieradās šie pasaules līderi (atbrauca uz Latviju), daudziem Latvijas iedzīvotājiem šķita, ka tas ir svarīgi, jo tas kaut kādā mērā padara situāciju drošāku. Tas viss bija jautājums par drošību - lai nebūtu kara un lai mēs tiešām varētu būt neatkarīgi.»
KĀ SAKA...
EDMUNDS ZIVTIŅŠ, «LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ»:
«Es jau arī, kā saka, tik vienkārši nepakļaujos vai nepalaižos straumē tāpēc, ka visi to saka, un viss. Es arī nedaudz konfrontēju komisijas sēdē.»
GRŪTI IEBILST
RAMONA PETRAVIČA, «LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ»:
«Ja jaunie cilvēki pamet Latviju, jo šeit valdības dēļ nav patīkami dzīvot, tad atlikušajiem iedzīvotājiem sociālā slodze kļūst nepanesama, un tad ir jāpiespiež visi strādāt līdz sirmam vecumam, līdz kapa malai.»
KĀ VIŅŠ TO DOMĀJA?
JĀNIS REIRS, «JAUNĀ VIENOTĪBA»:
«Protams, par stabilitātes programmu es mēģināšu to nesaukt, jo «Stabilitātei!» vienmēr priecājas, kad kāds no tribīnes piemin viņu vārdu. Šī ir konverģences programma, un es saukšu to vairāk... mēģināšu saukt (varbūt kaut kur kļūdīšos) par konverģences programmu.»
KUR ESAM, TUR ESAM
VILIS KRIŠTOPANS, «LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ»:
«Mēs esam tur, kur mēs esam, varbūt tāpēc, ka ilgus gadus... kā kāda pasaules lielvara mēs esam gadiem ilgi rīkojuši vētrainas debates par ārpolitiku, stundām esam debatējuši par ārpolitiku, bet par ekonomiku - diemžēl ne.»
JO GARĀKS, JO ...?
KRISTAPS KRIŠTOPANS, «LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ»:
«Nu, lūk, ja jau mēs runājam par vēsturi, tad es gribu atgādināt klātesošajiem, ka pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados inflācija ASV bija apmēram 14 procenti un centrālās bankas vadītājs - viņu sauca Pols Volkers - bija apmēram divus metrus un vienu centimetru garš, viņš pīpēja cigārus... ko viņš izdarīja? Viņš pacēla centrālās bankas likmes līdz pat 15 procentiem un tādā veidā cīnījās ar inflāciju. Ko tas nozīmētu, ja tāds scenārijs vēlreiz atkārtotos tagad, pēc 43 gadiem, ja atkārtotos kaut vai puse no tā?»
Avots: Latvijas Republikas 14. Saeimas pavasara sesijas 11. (ārkārtas) sēde 1. jūnijā, pavasara sesijas 13. sēde 8. jūnijā, pavasara sesijas 4. sēde 27. aprīlī