VAKARA ZIŅAS. Miljonāru dinastiju radītāji. Rotšilds un Rokfellers

R&R – Rotšilds un Rokfellers. Iespējams, jau pirms vairākiem simtiem gadu, nopelnot pirmo lielo naudu, Maijers Amšels Rotšilds un Džons Dēvisons Rokfellers nojauta, ka viņu dzimtas uzvārdus lietos kā ļoti bagāta cilvēka sinonīmu. Bet viņi nevarēja zināt, ka 21. gadsimtā abu oligarhu pēcnācēji savus miljonus un miljardus apvienos kopīgā aliansē.

Banku tēvs Maijers

Rotšildi gadsimtiem ilgi ir veiksmīga finansistu un baņķieru dinastija. Arī talantīgi vīndari, bet tas jau ir 20. gadsimta sasniegums un mazliet untums, lai piepildītu savas gardēžu ambīcijas.

Rotšildu dinastijas pamatlicējs ir 18. gadsimtā Vācijā dzimušais Maijers Amšels Rotšilds (23.02.1743.-10.09.1812.). Viņa senčiem jau kopš 16. gadsimta piederēja darbnīca, kuras ģerbonī bija attēlots sarkans vairogs ar romiešu zelta ērgli. Darbnīcas nosaukums bija «Sarkanais vairogs» (Rot Schild - vācu val.), un Maijers pieņēma darbnīcas nosaukumu sev kā uzvārdu, kļūstot no Bauera par Rotšildu.

Maijeram Amšelam bija pieci dēli, kurus viņš 1789. gadā deleģēja uz piecām tā laika lielākajām Eiropas pilsētām - Vīni, Londonu, Neapoli, Parīzi un Frankfurti, lai viņi tur vadītu bankas un izveidotu banku tīklu. Tādā veidā Rotšildi pārņēma varu Eiropā. Jo - kam pieder liela nauda, tam pieder milzu ietekme... Politiķi? Viņi ir tikai naudasmaisu marionetes. Mjā, Rotšildiem parādā esot Eiropas slavenākās monarhijas. Un pats Romas pāvests.

Rotšilds esot teicis: «Ļaujiet man pārvaldīt valsts naudu, un mani neinteresē, kas tajā raksta likumus.» Rotšilda dēli mācēja ātri ievākt informāciju un tikpat naski izplatīt dezinformāciju. Viņu paps zināja, ka tas, kurš valda pār informāciju, valda pār pasauli. Vecais, gudrais Rotšilds saviem puikām atgādināja: «Nekad neaizmirstiet, ka pie bagātības aizved pieticība!»

Nauda un sakari. Un spekulācijas

Pasaules bagātāko dzimtu vēsturi veido ne tikai reāli notikumi, bet arī leģendas. Ļausim tām pastāvēt! Tad, lūk, 12 gadu vecumā Maijeru nosūtīja mācībā uz banku, un tur viņš iepazina finanšu pasauli. Laikam jau puikam naudas lietas iepatikās, jo, kad tēvs nomira, Maijers turpināja viņa rūpalu - pārdeva un mainīja monētas un medaļas. Leģenda vēsta, ka Maijers pašrocīgi monētas un regālijas meklēja izgāztuvēs, mazgāja un spodrināja. Ar laiku viņš izveidoja antikvariātu tīklu, kur varēja mainīt (moderni sakot, konvertēt) Vācijas grāfistu naudu. Faktiski viņš izveidoja savu pirmo banku. Un iekaroja atzīšanu un popularitāti, jo tika uzskatīts par godavīru. Viņš sāka kreditēt tos, kuriem vajadzēja naudu, bet nevilka deviņas ādas pār acīm. Tas bija svarīgi, lai viņam uzticētos.

Maijeru cienīja milzu darbaspēju dēļ. Tiesa, dzīvojot ebreju geto, kur viņa ģimene mitinājās, nekādu dižo izklaides iespēju nebija. Darbs bija visjēdzīgākais laika pavadīšanas veids.

Maijers ātri saprata, ka ne tikai nauda, bet arī ietekmīgi sakari palīdz dzīvot veiksmīgāk. Reiz viņa antikvariātā ienāca princis Vilhelms un gribēja nopirkt šādas tādas kolekcijas vērtības, bet Maijers uzdāvināja visu kolekciju. Visu! Un palika bez iztikas līdzekļiem. Toties nu Rotšilds varēja stāstīt, ka viņš piegādā antikvāras vērtības ķeizara galmam. Valdnieka labvēlība nozīmēja vairāk nekā manta. Nepagāja ilgs laiks, un Maijers kļuva par Vilhelma privāto baņķieri un vairoja savu kapitālu mežonīgos apmēros.

Kā? Naudas oža viņam piemita par visiem 200 procentiem. Rotšilds prata piepildīt valdnieka kasi, apmaksāt armijas izdevumus, norēķināties par valdnieka greznumlietām un untumiem, jo nebaidījās riskēt. Bet riskēja viņš ar prātu, izskaitļojot un shēmojot. Viņš mācēja spekulēt - paņēma Vilhelma naudu, lai apmaksātu izdevumus, bet, norēķinoties skaidrā naudā, saņēma lielu atlaidi. Protams, Vilhelma naudas makā viņš nolika tik daudz dālderu, lai nerastos acīm redzami zaudējumi. Tad vienā valstī nopirka preci (piemēram, Anglijā par mārciņām vilnu un kokvilnu), bet otrā to pārdeva dārgāk (piemēram, Vācijā par dālderiem). Valūtas maiņas starpības rezultātā viņš ieguva līdzekļus, kurus aizdeva ar procentiem. Un aizdeva ļoti, ļoti lielos apmēros. Starpība jeb procenti palika viņam.

Kad Rotšilds nomira, viņa kapitāls divas reizes pārsniedza Francijas bankas aktīvus.

Pasaulē pirmais miljardieris

Džons Dēvisons Rokfellers (08.07.1839.-23.05.1937.) bija ASV naftas magnāts un ir pasaules vēsturē pirmais miljardieris. Viņš ar savu uzkrāto kapitālu arī tagad būtu visbagātākais cilvēks pasaulē. Savulaik viņš kontrolēja 90 procentus no ASV naftas rūpniecības. Džons uzskatīja - ja ieguldi dolāru, pēc mēneša ir jāsaņem pieci.

Savām māsām puišelis pārdeva paša iesaiņotas konfektes. Dārgāk, protams, nekā nopirka bodītē par ietaupīto naudiņu. Tēvs iemācīja, ka smagu fizisku darbu vajag deleģēt citiem. Papiņš neslēpa, kā tirgoties, pirkt un pārdot. Septiņus gadus vecais Džons pat tītarus baroja par naudu. Kaimiņiem kartupeļus ravēja par maksu un nopelnīto fiksēja piezīmju grāmatā un lika krājkasītē. Un atskārta - tas, kurš visu dienu strādā citu labā, sev nenopelna neko. Leģenda vēsta, ka pienāca laiks un 13 gadus vecais Džons bija spējīgs aizdot vietējam fermerim naudu ar procentiem.

Džons kopā ar brāļiem dibināja kompāniju «Standard Oil». Tiklīdz pieprasījums pēc benzīna un petrolejas strauji palielinājās (arī 20. gadsimta pasaules karu laikā), brāļu Rokfelleru bagātība pieauga. Kā tas sasaucas ar ētiku? Nekā, jo karot ir finansiāli izdevīgi. Jo ilgāk ievilkās karadarbība, jo vairāk naudas ieguva atsevišķi cilvēki. Nekā jauna mūsdienās.

Kad Džons nomira, viņa bagātība sasniedza 1,54 procentus no ASV iekšzemes kopprodukta. Viņa savulaik sapelnīto miljardu arī tagad būtu tik daudz, ka minimālās algas saņēmējam Latvijā tos apjēgt ir teju neiespējami.

Rokfellers bija filantrops, dibināja fondus un ziedoja lielu naudu medicīniskiem pētījumiem, konkrēti - dzeltenā drudža izpētei. Viņš nodibināja universitāti Čikāgā. Būdams baptists, ziedoja daļu ienākumu baznīcai.

Laikabiedri Džonu raksturoja kā strādīgu, mērķtiecīgu un ticīgu cilvēku. Viņš atbalstīja veselīgu dzīvesveidu bez alkohola un smēķēšanas un nelepojās ar savu bagātību. Interesanti, ka 1935. gadā, kad Rokfellers nosvinēja 90. dzimšanas dienu, apdrošināšanas kompānija viņam atsūtīja čeku piecu miljonu dolāru vērtībā. Tas bija pirmais gadījums šīs firmas vēsturē, kad līdz tik ievērojamam vecumam kāds nodzīvo.

Alianse vai kas cits?

Pirms vairākiem gadiem parādījās informācija, ka kompānija «Rothshild Investment Trust Capital Partners» iegādājās akcijas no kompānijas «Rockefeller Financial Services». Divi lielākie globālie oligarhu klani it kā noslēdza savienību, lai pasargātu sevi no pasaules finanšu krīzes. Un... Finansisti un sazvērestības teoriju piekritēji nekavējās izteikties, ka abas dzimtas izraisīja šo krīzi, tāpat kā R&R ir bijuši izdevīgi tie pasaules mēroga kari, kas notikuši šo dzimtu veidošanās vēsturē.

Protams, karš vairo finanšu magnātu privātos līdzekļus. Un cilvēks, kuram ir likteņa dots talants iegūt lielu naudu, visticamāk, nelaidīs garām iespēju nopelnīt miljonus ar, piemēram, ieroču un naftas tirdzniecību, ar finansēšanu, starpniecību utt. Pat tad, ja citiem tāpēc jāmirst. Arī mūsdienās cīņā par ietekmi naftas biznesā tiek nogalināti cilvēki, kuri ir piedzimuši nepareizajā laikā nepareizajā valstī.

R&R patiesā ietekme pasaules karu izraisīšanā un uzturēšanā ir atsevišķas publikācijas vērta.

Kāpēc viņiem veicās

Var sacīt, ka banku tēvam Rotšildam no dabas dota interese par bankām, finansēm, ieguldījumiem un vērtspapīriem. Viņš ir ekonomists pēc būtības. Analītisks cilvēks, tāpat kā Rokfellers. Turklāt abi pievērsa uzmanību detaļām un niansēm, kas ļāva pamanīt naudīgas vai izdevīgas iespējas. Viņiem piemita spēja ievērot sīkumus, salikt informāciju pa plauktiņiem, varbūt pat piekasīties tur, kur nevajag, bija interese par ražošanu, finansēm un investīcijām. Abiem naudasmaisiem piemita izpratne par ekonomiku nopietnā līmenī.

Abi prata skaitīt naudu un prata ar baudu tērēt. Taču abi arī apzinājās, cik iztērēs, un lieku naudas vienību neieguldīja tāpat vien. Pat ja ieguldīja naudu savās sievās, izkalkulēja, cik un kā saņems atpakaļ. Viņi zināja, ka nedrīkst iztērēt visu. Katrā no viņiem var saskatīt vēl kādu īpašību: naudu ziedošanai izdos ne pārāk aizrautīgi. Tāda tipa cilvēki grib zināt argumentus un pamatojumu, kur saņēmējs naudu izlietos, grib redzēt solījumus uzliktus uz papīra.

Abiem bijusi likteņa piešķirta veiksme, kad nav jācīnās par izdošanos, bet ļoti bieži laimīgs gadījums gluži vai iekrīt klēpī. Ar laiku dzīvē var pienākt laiks, kad iespējams atslābināties un tik un tā viss notiks. Nauda kontos apgrozīsies, bizness nenomirs. Un akadēmiskā izglītība nav noteicoša, jo svarīgāka ir dzīves pieredze.

Rotšildam piemita neticama spēja suģestēt un pārliecināt. Var teikt, ka viņš spēja aizmiglot acis un lika noticēt savai idejai, kamēr otrs izvilka no kabatas naudu un iedeva viņam. Pārliecināšanas spēja bija tik spēcīga, ka cilvēks bija gatavs uzreiz ieguldīt projektā.

Rokfelleru par magnātu padarīja viņa gudrība, intelekts. Viņš bija neatlaidīgs, ja pa durvīm izmeta, tad pa logu ierāpās atpakaļ. Ar labām prāta spējām apveltīts un gudrs shēmotājs. Tāds cilvēks, ja viņu nokaitina, mantu var novēlēt valstij, bet savējiem neatstāt neko. Ja vajag, viņš varēja iet pāri līķiem, neko neņemt galvā. Tomēr Rotšilds bija lādzīgs cilvēks, kaut arī uzskatīja, ka komanda ir pakārtota viņa labsajūtai. Uz jūtām viņš neuzķērās.

R&R nebija globāla līmeņa vadītāji. Viņi domāja vispirms par sevi un tikai tad par pārējiem.

Pozitīvais faktors: viņiem biznesā drīkstēja uzticēties, viņiem bija sakāpināta taisnīguma izjūta. Ja viņi apsolīja, tad - vīrs un vārds.