VAKARA ZIŅAS. Aktrise Ilze Vazdika: Ar teātri viss ir cauri
«Ar teātri viss ir cauri, un es jau tur neieņemu tādu vietu, lai manā dzimšanas dienā tur ko īpašu organizētu. Un es arī nemaz negribu,» saka tautā mīlētā aktrise Ilze Vazdika. 3. augustā viņa svinēja savu 80. dzimšanas dienu. Sirsnīgi sveicam!
Viss ir padarīts
Aktrise domā, ka Dailes teātrī, kur pēc Dailes teātra III studijas absolvēšanas 1962. gadā viņa nostrādājusi 60 gadu, nekas netiks rīkots. «Kā jau teicu, ar teātri viss ir cauri. Kad es sarauju attiecības, tad sarauju. Viss ir padarīts!» saka skatītāju mīlētā skatuves māksliniece. Viņa aizgāja no teātra pandēmijas laikā. «Tas bija ļoti izdevīgs laiks. Režisors Jans Vilems van den Boss 2020. gada 27. martā vēl gribēja laist ārā milzīgi lielu darbu - Maksa Friša romantisko drāmu «Santakrusa», bet burtiski pirms ģenerālmēģinājumiem darbu pārtrauca un paziņoja, ka dzīve ir ieviesusi savas korekcijas - koronavīrusa pandēmijas dēļ pirmizrādes nebūs. Es biju ļoti labā situācijā - sapratu, ka nevienu neapgrūtināšu, ja tagad iešu projām, ja klusiņām pazudīšu. Tobrīd daudzas izrādes, kurās spēlēju, ņēma ārā no repertuāra, un es «parēķināju», ka teātrim nebūs jāmeklē dublanti, kas parasti ir sarežģīti, ja aktieris no izrādes «pēkšņi pazūd». Klusi, klusi izvācu savu grimētavas galdiņu un reizē ar pandēmiju pazudu,» stāsta Ilze Vazdika. Viņai izrādē «Santakrusa» palika nenospēlētas četras lomas - Krodziniece, Pirāts, Tirgotāja un Princese.
Lomas bijušas skaistas
Vai šodien, kad teātrī atkal ir skatītāji un tas uzņem arvien jaunus radošus apgriezienus, nav skumji būt no tā malā? «Nav skumji. Es biju ļoti nogurusi. Iedomājieties, sešdesmit gadus nepārtraukti kalpot teātrim… Turklāt pēdējie vienpadsmit gadi man bija kopā ar «UgunsGrēku». Tā bija dubultslodze, jo visus brīvos laikus es atdevu televīzijai, seriālam. Saprotiet, ka teātra repertuāra cilvēkam tas nebūt nav vienkārši, jo repertuārs, protams, ir pirmajā vietā, filmēties var tikai brīvajā laikā. Tad iedomājieties, kādā ritenī es strādāju vienpadsmit gadus! Beigās biju burtiski pārgurusi,» atzīst režisores Intas Gorodeckas veidotā TV seriāla «UgunsGrēks» Mildas lomas atveidotāja.
«Es jau vairs neesmu arī fiziski tik kustīga, lai būtu «izmantojama» skatuvei. Arī tāpēc vairs negribu un esmu pilnīgi mierīga,» apgalvo Ilze Vazdika. «Sešdesmit gadu laikā es taču esmu tik daudz darījusi - visu ko izdzīvojusi, pārdzīvojusi… Uzskatu, ka man bija diezgan veiksmīgs teātra mūžs, lomas bijušas skaistas. Ko tad vairāk? Tā ka - viss ir brīnišķīgi! Tagad baudu pensiju un ir laiks pārdomām. Ir laiks pārdomāt, kas gan viss mūžā ir piedzīvots un kas tad vispār mans mūžs ir bijis…» stāsta jubilāre.
Ilze Vazdika atzīst, ka pārdomas par mūžā piedzīvoto ir ar pozitīvu nokrāsu. «Jā, jā, protams. Tikai karš Ukrainā mani tagad šausmīgi uztrauc. Visam sekoju un nespēju to aptvert - tas ir kaut kas neiedomājams, kas tur notiek, un kas vēl notiks… Kā vispār šodien tas ir iespējams?! Dzīvus cilvēkus bombardē, un ne NATO, ne ANO viņus nespēj aizsargāt. Tas mani vienkārši satriec un liek domāt, cik ļoti neaizsargāti esam arī mēs. Jā, tas mani satrauc, cits jau nekas,» saka Ilze Vazdika.
Ar spieķīti daudz drošāk
Pērn TV skatītāji Ilzi Vazdiku vēl varēja sastapt kulta seriāla «UgunsGrēks. Atgriešanās» jaunākajās sērijās. Sagaidot kanāla TV3 25 gadu jubileju, pēc teju sešu gadu prombūtnes seriāls atgriezās ēterā.
«Atgriezos pēdējiem spēkiem. Jau tad staigāju ar spieķīti, bet kadrā ar to, protams, negāju. Gaita bija traģiska, bet cerēsim, ka skatītāji to nepamanīja, nesaprata,» saka Mildas lomas atveidotāja. «Nezinu, kas man notika, kāpēc vairs pilnvērtīgi nevarēju paiet. Nu, kas notika, kas notika? Vecums tas ir! Kauli atsaka, ir šausmīga nestabilitāte, sevišķi uz kājām. Baidos nokrist, jo tad var satraumēt gūžu vai vēl ko citu. Tāpēc atmetu kaunu, jo par ko man kaunēties, un sāku staigāt ar spieķīti - tā ir daudz drošāk. Uz veikalu tagad arī eju ar spieķīti, uzreiz tik stabila sajūta,» stāsta cienījamā skatuves māksliniece.
Neviens neko nenojauta
Aktrise joprojām jūtas satriekta par režisores Intas Gorodeckas pēkšņo došanos mūžībā (2023. gada 5. maijā, 65 gadu vecumā). «Tas mums visiem bija tāds trieciens, ka es pat nevaru izstāstīt, vārdos izteikt… Viņa taču mums visiem bija kā māte, mēs vienpadsmit gadus burtiski dzīvojām ar viņu kopā roku rokā, katru dienu. Bijām gluži kā viena ģimene. Kā šī spēcīgā sieviete varēja tā pēkšņi aiziet?... Viņa tiešām bija spēcīga, vitāla, visu varoša, tāpēc tas bija neiedomājams trieciens. Jo neviens (!) neko nenojauta. Atceros tikai, ka seriāla filmēšanas pašās beigās viņa kādreiz teica, ka muguriņa sāp… Filmēšanas starplaikos gulēja uz muguras. Bet kuram tad kādreiz muguriņa nepasāp, domājām. Beigās izradījās, ka tā bija pavisam cita kaite, un vēl nelabojama… Nu, kurš to var aptvert?! Jā, traģiski tas bija,» atminas «UgunsGrēka» Mildas lomas atveidotāja.
Viņa ir ļoti pateicīga Intai Gorodeckai par iespēju daudzu gadu garumā strādāt šajā seriālā. «Šo gadu laikā esmu satikusi un man bijusi iespēja spēlēt kopā ne tikai ar sava teātra kolēģiem, bet arī ar ļoti daudziem citu teātru aktieriem. Es nevaru teikt, ka viņu bijis simtiem, bet nu kādi simt aktieri caur Mildas virtuvi ir izgājuši cauri. Tā bija brīnišķīga iespēja iepazīties ar kolēģiem, un tagad jau tie «bērni», kas tur savulaik ienāca, piemēram, Inga Tropa, ir zvaigznes. Daudzi ienāca kā nevarīgi bērni, un, redz, kā viņi skaisti aug un radoši attīstās tālāk. Nu, mums visiem tas bija ļoti vērtīgi un svētīgi. Man noteikti tā bija īsta Dieva dāvana,» uzskata Ilze Vazdika.
Aktrise domā, ka reizē ar Intas Gorodeckas aiziešanu «UgunsGrēks» ir beidzies neatgriezeniski. «Protams. Kad filmēšanas beigās viņai tika jautāts, vai būs vēl nākamā sezona, Inta bija atteikusi, ja būs, tad bez viņas…»
Mazais Hermanītis - lielākais prieks
Ko jubilārei dzimšanas dienā novēlēt? Veselību, protams. Un gaišas domas, mazāk gremdēties pagātnē, dzīvot šodienai. «Vecumā cilvēks daudz gremdējas pagātnes notikumos, atmiņās. Tie rādās sapņos. Tā laikam cilvēks ir uzbūvēts, ka vecumā, kad beidzot ir mierīgāks ritms, ir laiks pārdomām… Tā jau mēdz teikt, ka vajag baudīt šodienu, bet ko es varu baudīt, ja fiziski vairs nekur netieku? Rotēju tepat pa māju, pa veikaliņiem un ap savu televizoru. Jā, es daudz skatos TV un daudz no tā smeļos,» stāsta Ilze Vazdika.
«Brāļa mazdēliņš Hermanis Vazdiks ir mans lielākais prieks un laime. Mans papiņš bija Hermanis Vazdiks, un nu arī viņa mazmazdēliņš ir Hermanis Vazdiks. Viņa vecāki paši izdomāja, ka bērniņu sauks par Hermanīti, un, kad es to uzzināju, tas man sagādāja milzīgu prieku - ka mūsu dzimtas vārds un uzvārds dzīvos tālāk. Lai mazais Hermanītis aug un nes šo vārdiņu, lai dzīvo laimīgu savu dzīvīti!» sirsnīgi novēl mazā Hermaņa Vazdika (3) radiniece.