Karēlija nelaiž vaļā. Saprotu tos, kuri tur atgriežas. Nedēļu ilgs Karēlijas apceļojums var iecirst āķi lūpā, jo... Solovku arhipelāgā var pagūt vien iemīt pēdu, Kižos, Sortavalā un tās apkaimes Ruskealas marmora klintīs, Petrozavodskā un Kondopogā – apsildīt degunu, iepriecēt acis, sajust. Ceļojums uz Karēliju bija pirms 2022. gada 24. februāra. Tur varēju piedzīvot daudz cietušo Karēliju, kuras daļa atrodas Somijā, bet daļu Ziemas kara rezultātā nošņāpa Krievija. Bet Krievijas Karēlijā cilvēki aizvien uzsver savas somu saknes. Starp citu, Karēlijā vienu kvadrātkilometru apdzīvo tikai četri cilvēki.
Karēlija ļauj izjust brīvības garšu - 27 000 upju, 60 000 ezeru, derīgo izrakteņu un minerālūdens ieguves vietas, ogu purvi un meži, kas aizņem ap 52 procentiem Karēlijas teritorijas. Un tikai divi procenti aramzemes. Sēņot viņi brauc arī simtiem kilometru tālu un uzskata to par normālu attālumu. Sēnes karēļi neskribina pa vienai, bet pļauj ar izkapti (tikpat kā nepārspīlēju). Zivis mēra metros (mazliet pārspīlēju). Ogas lasa spaiņiem (bez pārspīlējuma). Lāčus var sastapt uz ceļa. Šajā gadsimtā nevienu cilvēku neesot apēduši.
Karēlijā dabas varenības priekšā jūties kā niecība un vienlaikus apzinies, ka pats esi atbildīgs. Gan par savu drošību, gan par to, ko (ne)nodari dabai. Eiropas drošības prasības mēdz cilvēkus padarīt nedaudz infantilus - tiek norādīts, kur nekāpt, neiet, nestāvēt. Karēlijā vietējie ļaudis jūtas pārsteigti, ja cilvēks pats nespēj pieņemt saprātīgu lēmumu. Lai norāptos Girvas vulkāniskajā krāterī un pastaigātos pa sacietējušo lavu, ja nepaveicas, varēja arī nolauzt kaklu (bez jokiem). Toties katram pašam bija ļauts izvērtēt, cik droši viņš jūtas, vai apavi ir piemēroti tādam kāpienam. Jāteic, bija kāda sieviete, kas pa slidenu un šauru taciņu nokāpa un uzkāpa papēžkurpēs, un krāteri iekaroja arī vairākas seniores, no kurām vienai tolaik bija vismaz 80 gadu.
Un, kad izkāp Baltās jūras krastā uz salas, kur cilvēkiem nav bijis ļauts staigāt desmitiem gadu, un redzi, kā izskatās radības kroņa nesabojāta vide, pārņem nevēlēšanās atgriezties civilizācijā. Spilgti zila debess, zaļas mētras un sarkanas ogas. Akmeņu krāvumi. Jūra. Trīs vīri. Nevis laivā, bet krastā. Salas uzraugi. Vairākus gadsimtus veca koka baznīca. Staigāt drīkst tikai pa koka laipām. Gaiss garšo pēc vēja. Sajūtas pārvēršot skaņās, tās skan kā somu komponista un somu patriotisma veidotāja Jana Sibēliusa «Karēlijas svīta».
Karēļiem rituālais mūzikas instruments ir kantele, ko ļauj spēlēt visvecākajam un cienījamākajam vīrietim. Kanteli izmanto saziņai ar mirušo gariem. Var spēlēt īpašas melodijas, piemēram, pirms medībām. Sazin ko mēs izsaucām, strinkšķinādami tūristiem pieejamās kanteles. Visticamāk, kaut kādu laika garu, jo piedzīvojām labus laikapstākļus - ne pārāk izplatīta parādība Karēlijā.
Starp citu, Karēlijas tradicionālo pīrāgu dēvē par kaļitku - līdzīgs mūsu sklandu rausim: rudzu milti, kartupeļu, biezpiena vai putraimu pildījums.
Karēlija vairāk tikusi attīstīta beidzamos gadus, lai noturētu jauniešus. Viņi aizbrauc no laukiem uz lielākajām pilsētām un no lielākajām Karēlijas pilsētām uz citām Krievijas pilsētām. Mediķi un pedagogi pēc augstskolas varot doties darbā uz laukiem un saņemt vienu miljonu rubļu (apmēram 13 333 eiro) lielu neatmaksājamu pabalstu un regulāri - atlaides apkurei. Karēļu ģimenēs nu dzimst vairāk bērnu, vidējais skaits ir trīs četri, bet šā gadsimta sākumā bija tikai viens vai divi. Dzimstību veicinājis lielāks pabalsts vecākiem. Pirms dažiem gadiem budžeta iestādēs strādājošā vidējā alga mēnesī bijusi 20 000 rubļu (ap 266 eiro). Skolotāja Karēlijas ziemeļos uz rokas saņēmusi 27 000 rubļu (360 eiro) - ar piemaksām. Komunālie maksājumi četriem cilvēkiem trīs istabu dzīvoklī - 5000 rubļu (ap 66 eiro) mēnesī.
Karēlijā filmētas daudzas filmas, un ir saprotams, kāpēc. «Baltā tuksneša saule», «Mīla un baloži», ko skatījos vēlreiz. Jau citām acīm.
Kad gidei jautājām, vai tiešām drīkst pacelt vulkāniskas izcelsmes akmeņus un - kur nu tikai pacelt, bet arī paņemt līdzi nešanai, viņa teica «jā». Iedomājieties - ved uz Latviju vulkāna izvirduma produktu, nevis pērc plastikātā iesaiņotu sazin kādu izstrādājumu.
Šungīts un Karēlija ir vēl viens stāsts. Karēlijā atrodas pasaulē lielākās šungīta iegulas. Karēlijā šungītu iegūst, parokot zemi tikai 30 centimetru dziļumā. Tā viņi paši stāsta. Uz šungīta akmentiņiem nostādinātu ūdeni sanatorijās piedāvājot par baltu velti. Noklausījos pastāstiņu, ka Petrozavodskā esot šungīta istaba, kurā telefons neķer, pateicoties šungīta īpašībai aizturēt elektromagnētisko starojumu. Visu šungīta slāni Karēlijā nenorok, jo zem tā atrodas urāns. Šungīts kalpo kā buferzona. Šungīts vārda tiešā nozīmē mētājas zem kājām. Tas ir uz ielām un trotuāriem. Granīts arī. Granīta plātnes ieklātas uz ietvēm. Bet pats smalkākais Karēlijas granīts ir aizvests uz Maskavu, lai, protams, darinātu atdusas citadeli Ļeņinam.
Starp citu akmeņus - elkus Karēlijā var uziet visdrūmākajos mežos un nepieejamākajos nostūros, un atliek minēt, vai tos uzstādījušas cilvēka rokas vai tie nejauši nokrituši, sastājušies, sabīdījušies tieši tā, kā tagad redzams. Ir nostāsti, ka akmeņi cilvēkus maldinājuši un novirzījuši no pareizā kursa, jo nevēlas tikt traucēti. Veci ļaudis šos akmeņus turpina pielūgt mūsdienās un nes tiem ziedojumus. Viņi uzskata, ka akmens dievības uzlabo veselību un nodrošina ilgu mūžu.
Ir vietas, par kurām prasīties prasās sacerēt kādu leģendu, ja tādas vēl nav. Jo sajūtas tur ir citādas. Arī tad, kad prāts saka un acis apliecina, ka nav nekā mistiska. Tādā vietā un tajā brīdī saproti savus ļoti tālos senčus, kuri, vēl nespēdami izskaidrot notiekošo, sacerēja teikas, leģendas, nostāstus. Interesanti, ka Karēlijas pirmajā ģerbonī bija attēlota rīkstīte.
2009. gada 18. janvārī virs Petrozavodskas parādījās lidojošs objekts, kas nepazuda vairākas stundas. Bet 2008. gada 24. martā virs kāda karēļu ciematiņa nepilnu pusstundu mirgoja vairāki desmiti spilgtu un kustīgu bumbiņu. 1977. gada 20. septembrī pulksten 4 notika tas, ko vēlāk dēvēja par Petrozavodskas fenomenu. Liela «zvaigzne» lēni kustējās Petrozavodskas virzienā, ieņēma dažādas formas, raidīja gaismas starus, pulsēja, virzījās uz Oņegas ezera pusi. Tur mākoņos izveidojās apaļa sprausla: spoži sarkana vidū un apkārt balta. Šo parādību redzēja aculiecinieki Somijā. Logu stiklos pēc tam esot parādījušies caurumi ar asām malām.
Krievijas Nacionālajā bibliotēkā Sanktpēterburgā salīdzinoši nesen uziets NLO zīmējums un apraksts. Tas atrasts dzejnieka (Karēlijā viņu labprātāk dēvē par gubernatoru, kas viņš tur arī bija) Gavrilas Deržavina dokumentos. Notikums datēts ar 1785. gadu. Raksta kāds kapteinis par to, ko novērojis 10. aprīlī ap pusdienas laiku. Debesīs parādījušies gan trijstūra veida objekti, gan krāsainas elipses savijušās kā čūskas, un bijis redzams disks ar nelieliem stariņiem. Vispirms parādījušās četras svītras, pēc tam četras saules. Visbeidzot spīdējusi vakara saule.
Anomālas parādības novērotas arī Segežas ezerā. Tajā ūdens mēdzis pazust un vēlāk ar dobju skaņu ūdens masa atgriezusies iepriekšējā vietā. Ūdens esot uzsilis. Nav gan lasīts, ka pāris iepriekšējos gadsimtos tāda parādība būtu novērota. Cilvēki šo vietu uzskatīja par nolādētu un pameta. Bet vēl kāds nostāsts vēsta, ka 17. gadsimtā no debesīm Segežas ezerā nokrita piramīdas veida ķermenis un tur guļ.
No Somijas nacionālā eposa «Kalevala», kura «mugurkaulu» veido somu un karēļu mitoloģija, savos darbos esot ietekmējies pasaulslavenās triloģijas «Gredzenu pavēlnieks» autors Džons Tolkīns.
Klīst nostāsti, ka Karēlijā dzīvojuši milži - munkilaineni vai metelilaineni. Karēlijā arī mūsdienās atrod lielus kaulus un milzu izmēra darbarīkus, piemēram, arklus. Nostāstu par milzīgām cilvēkveidīgām būtnēm ir daudz. Par to pašu daudzkārt aprakstīto sniega cilvēku ir apkopotas aculiecinieku liecības - apmēram divarpus metru garš, pinkains, biezu vilnu noaudzis. Varētu pieļaut, ka milzu akmeņus pārvietojuši giganti, tomēr Karēlijas dabas fenomenu var skaidrot ar ģeoloģiskiem procesiem. Zemestrīces samētāja milzu akmens bluķus, zeme atvērās un izverda lavu. Pirms diviem miljardiem gadu Karēlijā bija cits klimats - teritorijā, kas tagad atrodas netālu no polārā loka, vidējā gaisa temperatūra sasniedza plus 20 grādus.
Pirms 20 gadiem pētnieciskas ekspedīcijas laikā atrada koka elkdievības. Tās bija novietotas cita no citas apmēram pusstundas gājiena attālumā. It kā bez sistēmas, tomēr pētnieki konstatēja, ka koka baļķi iepriekš tika mērcēti, lai kļūtu izturīgāki un pretotos laika zobam. Figūras bija dažāda izmēra un izskata. Vērtējot koksnes stāvokli, konstatēts, ka elkdievībām ir vairāk nekā 100 gadu. Līdzās atradās satrupējušas koka daļas. Tas ekspedīcijas dalībniekiem ļāva izteikt pieņēmumu, ka koka elki tika atjaunoti ik pēc 150 gadiem.
Ar biolokācijas metodi jeb rīkstīti tika noteikts, ka elku tēli uzstādīti ģeoaktīvās zonās. Kad visus atrastos tēlus «uzlika» uz kartes, konstatēja, ka tie novietoti taisnā līnijā virzībā uz Karma ezeru. To ieskauj necaurejami purvi, kas nav izpētīti un aprakstīti. Dažas leģendas vēsta, ka tur tiekot glabāta sena, visai pasaulei nozīmīga informācija. Ar Karma ezeru saistīta leģenda par pasaules koku (latviešiem tā analogs ir Austras koks), kas daudzu tautu mitoloģijā ir gigantisks koks ar īpašām funkcijām. Karēlijas teritorijā pasaules koks esot iedēstīts 14. gadsimtā. Pēc diviem gadu simtiem tajā vietā uzbūvēts klosteris un 17. gadsimta sākumā - Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca, kas joprojām ir svētceļnieku apmeklēta.
Dažus kilometrus no elkdievību ceļa plūst Ohtas upe. Tulkojumā no seno sāmu valodas - upe pavadone. Tiek pieļauts, ka nosaukums saistīts ar iniciāciju, kuras laikā sāmu un karēļu jauniešus ievadīja šamaņu kārtā, un šis ceļš bija tikai viens posms, kas veda uz nākamo sakrālā ceļa nogriezni. Bet neapstrīdamas atbildes nav.
Pie Oņegas ezera ir enerģētiski aktīva vieta, kur 1985. gadā pētnieki atrada elku akmeni un nodēvēja to par Vardi. Izskata dēļ. Turpmākie pētījumi pierādīja, ka tā ir bijusi viena no lielākajām pagānu svētvietām Karēlijā. Diemžēl vai par laimi, svētvietu palīdzēja atklāt meža ugunsgrēks. Tas sākās šķietami ne no kā un pats apdzisa. Pēc tam Oņegas ezera krastā 20 000 kvadrātmetru platībā atrada vairāk nekā 100 akmens objektu, kas datējami ar 2.-3. gs. p.m.ē.
Senie cilvēki pielūdza apmēram metru vai augstākus akmens bluķus, ko ar primitīviem darbarīkiem uzlaboja un veidoja dzīvnieku figūras. Vislielākais akmens bija Pīle. Senajā somugru mitoloģijā pīle apzīmēja sievišķo sākumu. Būtne, kas dzemdējusi zemi, debesis un debesu spīdekļus. Savukārt Vardes vai Krupja tēls iemiesoja ļauno un naidīgo. Lai pielabinātu ļaunos spēkus, šīs dievības tuvumā zemi rūpīgi kopa un apbedīja tikai nozīmīgākos cilvēkus - vietējās autoritātes, viedos un cienījamos. Tur ir atrasts arī bērnu masu kaps. Kas ar viņiem notika? Pagaidām atbildes nav.
Netālu no Karēlijas pilsētas Kondopogas (tulkojumā - lāču kakts) atrodas viena no mistiskākajām vietām Karēlijā - Sampo. Rūnu kalns. Tajā piepildoties vēlēšanās, ja tās izsaka pareizi. Ir jāatrod vēlmju koks - veca priede, tās zaros jāiesien no sava apģērba noplēsta stērbelīte un jāizteic vēlēšanās. Petrozavodskas krastmalā arī ir vēlmju koks (cilvēka roku veidots), tā stumbrā ir iestrādāta visu dzirdošā auss, kurā jāiečukst vēlēšanās.
Karēļu-somu mitoloģijā Sampo nozīmē brīnumdarītāju elementu, kam piemīt burvju spēks un kas kalpo kā laimes, panākumu, spēka un pārticības avots.
Toties Lādogas ezera dzelmē slēpjoties briesmonis, ko sargā divi gari. Tie, kuri devušies meklēt briesmoni, uz mūžu esot nolemti nemirstībai - viņu dvēseles klimst apkārt. Viens no viņiem ir kapteinis Sigvards, pazudis bez pēdām, toties mēdz parādīties ezerā un iekasēt meslus saviem sargiem gariem par labu. Daži aculiecinieki pat esot iemūžinājuši Sigvarda laivu ar skaitli 666 uz sāna.
Lādogas ezeram esot arī sava Nesija - dzīvnieks ar garu kaklu, masīvu, spīdīgu ķermeni un peridota acīm. Zinot, ka zaļganas krāsas minerālu peridotu var atrast lavā, bet Karēlijā ir bijis savs vulkāns, tad kāpēc gan ne... Vēl jo vairāk tāpēc, ka peridots spēj izturēt 1400-1900 grādu karstumu.
Tiek uzskatīts, ka Karēlijā dzīvo visspēcīgākie burvji un magi. Netālu no slavenās Kižu salas ir cita - Radkoļje. Tulkojumā no somu valodas - mirušā dzīvnieka akmens. Salai ir savs elks - divus metrus augsta statuja ar cilvēka seju. Izskatās, ka gigants mēģinājis izlīst no pazemes, bet varējis izbāzt tikai galvu. Netālu ir Saimnieks - liela akmens galva. Daudziem cilvēkiem ir bail uzturēties šo akmens milžu tuvumā, jo pārņem neizskaidrojamas bailes. Saimniekam gan senatnē, gan mūslaikos tiek nesti ziedokļi. Ziedotāji zina stāstīt, ka Saimniekam līdzās viņus pārņēmusi viegluma sajūta un laika izjūta zudusi. Sajūta saglabājoties pat vairākas dienas.
Tiek uzskatīts, ka tā bijusi svētnīca, bet salīdzinoši nesen pētnieciskā ekspedīcijā atklāts, ka divmetrīgā galva ir klints atlūza. Arī otrs akmens - Saimnieks - ir dabīgi veidojies, cilvēka roka nav kalusi acu dobumus. Radkoļjē atklāti 14 akmens krāvumi, vairumam ir pakavveida forma. Iespējams, tur bijušas kulta vietas, kur upurēti dzīvnieki. Salā neviens nedzīvo, bet vasaras saulgriežos tuvējie iedzīvotāji turp brauc uz īsākās vasaras nakts rituālu.
Jā, tas ir Votovara kalns. Gleznotājs Nikolajs Rērihs kādu laiku dzīvoja Karēlijā, Sortavalā, kur ārstējās. Viņu interesēja nostāsti par enerģētiskām vietām, un Votovara kalnu arī viņš, tāpat kā senie Karēlijas iedzīvotāji, uzskatīja par vārtiem uz citu pasauli - uz pazemes jeb nāves valstību (vai uz Šambalu?).
Neliela atkāpe. Zināms, ka kopš pagājušā gadsimta 20. gadiem dažādas ekspedīcijas Karēlijā meklējušas ieeju pazemes valstībā. Viena no tām Seidezera apkārtnē uzgāja savādu eju, kas veda pazemē. Pētniekus apturēja neizskaidrojamas, iracionālas bailes, viņi nespēja nokāpt pazemē. Šīs ekspedīcijas pētnieki ar profesionālu aparatūru atklāja, ka ezera apkārtnē pazemē ir plaši veidojumi. Četru metru dziļumā tika konstatētas milzīgas zāles, sazarota eju sistēma, un zinātnieki atklāja pazemes labirintu, kas aizveda līdz Ninčurta kalnam, zem kura ir milzīgi tukšumi.
Uz Seidezera pazemi var nonākt no pakalnu virsotnēs veidotām ieejām, kas ir nosegtas ar akmeņu krāvumiem - seidiem. Pazemē var iekļūt pa šaurām spraugām, un nav jābrīnās, ka pārņem šausmas un klaustrofobiskas sajūtas. Kalna rašanās nav mistiska. Zemestrīce pirms aptuveni 9000 gadu izveidoja 417,1 metru augstu kalnu. Mistiķi stāsta, ka šis ir Nāves kalns, kurā pulcējas ļaunie spēki. Votovaru apmeklē burvji, mistiķi, magi un līdzīgi domājošie. Senie cilvēki uzskatīja, ka šeit gari nāk sarunāties ar dzīvajiem. «Normāli» cilvēki no Nāves kalna turas pa gabalu.
Votovara kalnam ir sakrāla nozīme. Daudz ko tur ir veidojušas zemestrīces, noslīpējušas dabas parādības, bet cilvēka acs un prāts cenšas atrast līdzības. Arī cilvēks ir pielicis savu roku akmeņu krāvumu veidošanā. Svētos akmeņus - seidus - pielūdza senie sāmi. «Viņiem pastāvēja kalnu, akmeņu, koku un dzīvnieku kulti, kā arī ticējumi dažādu dabas parādību dievišķai izcelsmei. Akmens kulta pēdas šādā vai tādā veidā tiek atklātas visas Eirāzijas tundras zonas tautām, no Kolas pussalas līdz Kamčatkai,» 1976. gadā rakstīja Jurijs Titovs.
Senajām Kolas pussalas un Baltās jūras Karēlijas tautām pirms kristietības bija divi reliģiskie kulti - Augstāko dievu kults un Svēto akmeņu kults. Akmeņu kults pastāvēja visā teritorijā, kuru apdzīvoja senie sāmi. Uz divām Baltās jūras salām sāmi ir izveidojuši savu akmens dievību panteonus. Vienā no salām seidi - milzīgi, stūraini akmeņi - ir uzlikti uz maziem akmentiņiem. Uz akmens augšējās šķautnes novietoti vairāki mazi akmeņi, bet zem šiem mazajiem akmeņiem atsevišķos gadījumos - krāsaini sīki akmentiņi. Citi mazāka izmēra seidi veido dažādas formas - cilvēka krūšutēlus, putna, suņa, citu dzīvnieku galvas. Vislielākā grupa ir vidēja lieluma un dažādas formas akmeņi, kuriem arī uz augšējās šķautnes uzlikti viens vai vairāki dūres lieluma akmeņi.
Ar šiem veidojumiem saistās piejūras novada teika par «pārakmeņojušiem vāciešiem». Ļoti sen vācu tautas (tā piejūras tautas sauca zviedrus) gribējušas uzbrukt Solovku klosterim, bet jūrā viņus pārsteidza vētra, un viņi paslēpušies pie ziemeļu pacēluma. No salas kalna virsotnes redzējuši Solovku klostera baltās sienas, bet biežās vētras neļāva kuģot tālāk. Reiz, kad šī «vācu tauta» sēdējusi pie ugunskuriem un mielojusies, Dievs sodījis iebrucējus, pārvēršot viņus par akmeņiem. No tā laika šo vietu arī sauca par Lielo vācu pacēlumu. Seids (vai seide, seite, saivo) sāmu valodā nozīmē svētais akmens. Tos izmantoja burvestībās, piemēram, mājas aizsardzībai. Latvietis pie durvīm sprauž pīlādža zaru, sāms lika akmeni. Akmeni dažreiz lika arī uz mirušo apbedījuma vietām. Sāmi uzskatīja, ka šajos akmeņos iemājo senču gari, tāpēc deva tiem vārdus. Pie akmens upurēja par godu senču gariem.
Solovku arhipelāgs. Vieta, kur jau kopš pagājušā gadsimta 20. gadiem tika veidotas soda, pāraudzināšanas nometnes, un (ieklausieties!) cilvēku pārveidošanas fabrika. GULAG arhipelāga priekštece šeit bija SLON - Solovku īpašo uzdevumu nometne (krieviski - Соловeцкий лaгерь осoбого назначeния).
Baisa vieta. Ja to zina. Ja nezina, tad - pārpasaulīgi skaista. Tāpat kā arhipelāgā ietilpstošā Lielā Zajackas sala, kur atradās sieviešu soda nometinājuma vieta un kur sievietes nevēlējās atgriezties vairs nekad, tik šausmīgi tur esot bijis. Tagad šī sala ir miera osta, klusums tur skan dažādās toņkārtās, jo cilvēka darbošanās salā ir aizliegta kopš pagājušā gadsimta 40. gadiem. Staigāt drīkst tikai gida pavadībā pa koka laipām, solis pa labi, pa kreisi, ogu ēšana, akmeņu ņemšana «gaišai piemiņai un atmiņai» tiks sodīta ar naudas sodu.
Taču bija laiks, kad cilvēkus tur šāva. Mocīja. Līdz nāvei nostrādināja. Lielā Zajackas sala ne ar ko neatšķiras no citām Solovku arhipelāgā. Tur bija moku vieta. Tagad - meditāciju vieta. Esi tikai tu un daba. Kaut arī nav nekādu norāžu par nometņu laiku un vietējie gidi ir skopvārdīgi, nevar nedomāt, kā bija toreiz, kad cilvēki izcieta sodu. Kas ar viņiem ir noticis? Nomira, bet kur viņus lika? Sameta jūrā? Kādas ir izdzīvojušo atmiņas? Ko sacīja tie, kuri strādāja nometnēs? Gide teica - liecības neesot saglabājušās, kaut gan arhipelāgā notiek piemiņas brīži, pulcējas represijās cietušie. Paies vēl pāris desmitgades, un aizmirstība kļūs dziļāka - tāpat kā mētrājs ir apklājis labirintus Zajackas salā, no kolektīvās atmiņas tiks izdzēstas arī tās lappuses, kas nešķiet patīkamas. Piemēram, par to, ka Solovku īpašo uzdevumu nometnē tās pastāvēšanas laikā nomira apmēram 7500 cilvēku, puse no viņiem - bada nāvē 1933. gadā. Nebūs atmiņu, nebūs notikumu. Nebūs notikumu, nebūs tajos iesaistīto cilvēku. Dzīve turpināsies no tīras, baltas lapas. Vēsturi var pārrakstīt, bet diez vai var noliegt. Nevar noliegt arī faktu, ka latvietis Jānis Apeters - padomju čekists un represīvo organizāciju darbinieks - 1937. gadā kļuva par pirmo Solovku īpašās nozīmes nometnes vadītāju. Viņu gan nošāva 1938. gada «tīrīšanās».
Sešpadsmitā gadsimta sākumā Solovku klosterī tika ierīkots cietums. Tajā bojā aizgāja ļoti daudz cilvēku, jo ieslodzījuma apstākļi bija bargi, bet cietumsargi mūki... nebija līdzcietīgi, lai nevajadzētu rakstīt «bija nežēlīgi». Starp citu, Solovku klosterī jautājām par garīdzniecības sadarbību ar čeku un represīvajām iestādēm. Viens no skaidrojumiem - mūki pakļaujoties augstākstāvošo norādēm, tātad gan Dievam, gan tiem, kuri Dieva vietā komandē parādi. Paklausība ir tikums. Palika neatbildēts retorisks jautājums, vai ticīgam, kristīgam cilvēkam sirdsapziņas nav vispār.
Lielā Solovku sala un viss arhipelāgs ir arhitektūras piemineklis, ticīgo svētceļojuma vieta. Solovkos klosteris ir gandrīz vienīgais objekts, ko apskatīt. Pagājušā gadsimta sākumā klostera teritorijā bija 19 baznīcas. Tās visas kā zvīņas zivs kažokā bija satupušas cieši līdzās. Bija vēl citas kulta celtnes. Pirms dažiem gadiem klosterī dzīvoja tikai 35 mūki. Klostera teritorija ir plaša, telpas - neaptveramas.
Senatnē arhipelāga salas izmantoja zvejnieki, lai pārlaistu vētras Baltajā jūrā. Vēl agrāk pirmiedzīvotāji arhipelāga salās veidoja akmens labirintus, lai aizgājēju dvēseles neatrastu ceļu atpakaļ. Kas miris, tam jāpaliek mirušo valstībā. Tās kalpoja par kapsētām. Mūki tur ieviesās tikai 15. gadsimtā. Vispirms uzbūvēja klosteri, pēc tam cietoksni. Bija arī osta, ceļi, tika izvērsta saimnieciskā darbība. Pasaulīgā dzīve viņiem nebija sveša, vairojās bagātība un līdz ar to - mantas tīkotāji. Vajadzēja cietoksni ar 11 metru augstu mūri, 3,5-4 metrus biezām sienām. Tur mūki varēja justies pasargāti no apkārtējās laicīgās pasaules vismaz tik daudz, cik paši vēlējās izvairīties.
Solovku salas ir lielākais Baltās jūras arhipelāgs. Ziemeļu klimats ir bargs, apmēram pusi gada ap salām dreifē ledus. Vasara ir īsa, krāšņa, skaista un sulīga kā iemīlēšanās pusmūža gados. Vasara steidz rādīt visu - baltās naktis, krāšņos saulrietus, paisumus un bēgumus jūrā, kad pastaigas laikā vari attapties Baltās jūras ūdenī līdz ceļiem. Rudens biezos mežu masīvus sāk izkrāsot jau augusta beigās. Ziema nāk ar ziemeļblāzmu, bet pavasaris atkausē sniegu, ar ko pārklātas salas. Bērzi aug līdzās eglēm un priedēm. Ir gari un slaiki koki, ir kropli, savērpušies, pieplakuši sūnu klājumam. Ogu biežņa, sēņu cepurītes kaitina sēņotājus. Ainava ir daudzveidīga - mežs mijas ar purvu, sīkiem, nolauztiem koku stumbriem un akaču zilumu. Jebkurā mirklī no meža var izlīst lācis. Savām acīm redzēju. Gabaliņu tālāk jož vilks. Bet Baltajā jūrā kuģīti pavadīja ziņkārs ronis. Esot arī baltie vaļi. Arhipelāgā mīt 200 sugu putni, dzīvnieki. Čūsku nav. Nu, šī jau arī nav pirmatnējā grēka vieta - pārāk auksti, paradīzes klimatam atbilstošais laika sprīdis ir īss.
Katrai no arhipelāga salām bijusi sava funkcija. Anzera bija atvēlēta mūku eremītu dzīvei. Lielajā Mukslamā attīstīja klostera saimniecību, Lielā un Mazā Zajackas sala bija putnu ligzdošanas vietas, un mūki turp īrās pēc olām, ko izmantoja celtniecībā. Salas aizvien glabā senatnes pieminekļus no tā laika, kad kristietība vēl nebija procesā. Katra no Zajackas salām ir nedaudz lielāka par vienu kvadrātkilometru. Kad jautājām gidei, ko nosodītās sievietes darīja ūdens apskalotajā sauszemes gabaliņā, viņa nevarēja atbildēt. It kā izstrādājušas mežu. Bet ir saglabājušās liecības par nometnes (ne tikai šīs) ikdienu - ieslodzītajiem likts bezjēdzīgi staipīt un kraut baļķus, pārliet ūdeni no viena āliņģa citā utt. Dienu no dienas.
Uzgāju publikāciju žurnālā «Zvaigžņotā Debess» (1991. gada pavasaris). 1990. gada jūlijā Latvijas Astronomijas un ģeodēzijas biedrība sarīkoja ekspedīciju uz Baltās jūras Solovku arhipelāga salām. Viens no tās galvenajiem mērķiem bija akmeņkrāvuma labirintu apsekošana. Viens no tādiem bijis Lielo Solovku salas rietumu piekrastē. Kultūras piemineklis fiksēts 1973. gadā un atrodas apmēram 18 kilometru attālumā no Solovku kremļa, grūti pieejamā salas krasta rajonā, dabas rezervāta teritorijā. Akmeņkrāvuma labirints no zemsedzes atbrīvojies 1971. gadā tā apkārtnē notikušā meža ugunsgrēka dēļ. Tas esot vienīgais neizpostītais akmeņkrāvuma labirints šajā salā. Pārējie akmens labirinti ir restaurēti un neatbilst to sākotnējam izskatam. Esot vēl citi labirinti, bet tie vismaz pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā nebija uzieti. Līdzīgs labirints esot arī Anzeras salā.
