Latvijā 1950. gadā Jāņi vai, kā tolaik sacīja, Līgo svētki, vairs nebija oficiālo svētku dienu sarakstā. Nekāda brīvdiena – jāstrādā! Pēc tam tie tika vai it kā tika aizliegti, bet ap pagājušā gada sešdesmito gadu vidu un vēlāk presē atkal parādījās Jāņu nosaukums.
Rīgas Stradiņa universitātes profesors, mediju eksperts Sergejs Kruks pievērsies vasaras saulgriežu svinēšanas pārveidei no 1960. gada līdz 2010. gadam (publikācija humanitāro zinātņu žurnālā «Letonica»; 3 (24) 2012). Autors raksta, ka pirmais, kas nāk prātā, runājot par Jāņu svinēšanas aizliegumu: svētki tikuši aizliegti 1960. gadā pēc Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmā sekretāra Arvīda Pelšes iniciatīvas. Tauta nebija uz mutes kritusi un sāka izzobot dažādus nosaukumus, piemēram, jāņogas - ja jau Jāņu nosaukumu nedrīkst mutē ņemt. Nebūs jāņogas, būs arvīdenes, lai gan komunistiskajiem ideologiem labāk patika sarkanās upenes. Ar laiku arī Līgo tika atzīts par cenzējamu vārdu. Bet redz, ko raksta Kruks: «Nepamatoti apvainojumi Pelšem adresēti arī sakarā ar Jāņu aizliegšanu - arhīvu dokumenti neapstiprina aizlieguma esamību, gluži otrādi - partijas vadība centusies kliedēt iedzīvotāju pārliecību par juridiskām sankcijām pret līgotājiem.» Piemēram, 1960. gadā izskanēja runas, ka centrālkomiteja aizliegusi degt Jāņu ugunskurus, uz ko Pelše atbildēja - neaizliedzam, taču arī neatbalstām.
Tomēr noticis tā, ka padomju Latvijas vadība vasaras saulgriežos vairs neizsludināja brīvdienu, un centīgie iestāžu un uzņēmumu vadītāji rīkojās no sērijas «drošs paliek drošs» - ja brīvdienas nav, tātad svētkus svinēt nebūtu ieteicams vai pat nedrīkst. 1960. gadā Jāņu diena iekrita piektdienā, kas bija karstākais siena laiks, kad jāpļauj zāle un jāgatavo lopbarība. Partijas vadoņi uzskatīja, ka nedrīkst kavēties ne dienu, jo, lūk, pirms gada šie darbi iekavējās un ziemā pietrūka lopbarības.
Ap to laiku nez kāpēc kādam vai kādiem neiepatikās Maskavas žurnālā «Nauka i reļigija» publicētais raksts par novatoriskajiem latviešiem, kuri Padomju Savienībā pirmie ieviesuši tradīciju aplīgot sliktus darbiniekus, bet uzslavēt labus. Žurnālisti aplīgošanu bija nodēvējuši par vienu no senākajām tradīcijām un jautriem tautas svētkiem. Jau 1961. gada martā laikraksta «Cīņa» ievadrakstā Jāņu svinēšana tika apzīmēta kā novecojusi. Taču arī tur nebija minēts aizliegums svinēt, vien bija piekodināts, ka nākamajā rītā jāierodas darbā. Tomēr jau pēc diviem mēnešiem Maskavas žurnāls atsauca savu viedokli par radošajiem latviešiem un viņu tradīcijām, un to panāca Latvijas kompartijas Centrālā komiteja, raksta Kruks. «1961. gada 11. maijā cenzūras pārvalde aizliedza pieminēt presē Jāņus mūsdienu notikumu kontekstā.» Cenzori no tekstiem svītroja pat vārdu «jāņtārpiņš»...
