Viņas bija jaunas. Tikko pēc augstskolas, nieka divdesmit ar astīti nodzīvojušas. Satikās savā pirmajā darbavietā, bet katrai bija atšķirīga audzināšana, raksturs, pieredze. It kā smieklīgi – kāda pieredze var būt tikko no augstskolas iznākušiem padomju audzināšanas un izglītošanas «produktiem», kas attapušies brīvajā Latvijā deviņdesmitajos gados. Smejieties vai ne, bet pat laikā, kad Padomju Savienībā seksa it kā nebija, dažas no šeit aprakstītās četrotnes bija visnotaļ izglītotas un atraisītas dzimumaudzināšanas jautājumos.
Četras ne tāpēc, ka iedvesma gūta seriālā «Sekss un lielpilsēta». Tolaik šis seriāls nebija pat autiņos. Četras jaunas sievietes viena gada laikā nonāca vienā kabinetā. Nesēdēsi kā ūdeni mutē ieņēmusi. Vārds pa vārdam, iepazinās, sāka kopā, kā tagad sacītu, burzīties. Draudzenes gluži nebija, bet sapratās ļoti labi. Un kāda tēvzeme gan būtu jādala - katrai savi pienākumi, pat konkurēt nevarētu, ja arī gribētu. Divas no četrotnes bija paguvušas apprecēties, studējot augstskolā, vienai kāzu datums jau noteikts, bet ceturtā dzīvoja brīvas dāmas dzīvi. Ar otrajām pusītēm cita citu vaigā neiepazīstināja, bet ar laiku, protams, šādi tādi personiskās dzīves noslēpumi sarunās uzpeldēja.
Viena no četrotnes bija īstena dievgosniņa. Pārējās viņu aiz muguras dēvēja par Oduvančiku - uzpūtīs nieka vējelis, un baltās pieneņpūkas aizlidos uz visām debess pusēm. Viņa bija precējusies, bet pirms kāzām - nekāda seksa, ja nu paliek stāvoklī! Kad gāja uz pārbaudi studentu poliklīnikā, lai «zagsā» varētu iesniegt zīmi par veselības stāvokli, ārste jautāja, vai dzimumdzīve uzsākta. Oduvančiks sašutusi un piesarkusi noliedza. Ārste nosmīkņāja, ka viņa gan pirms kāzām pārbaudījusi, vai gultā saskanēšot. Oduvančiks kautrējās pateikt, ka viņa par kontracepciju neko daudz nezina. Jā, ir prezervatīvi... Bet neko citu nezināja. Tāpēc arī sekss - tikai pēc kāzām. Ja paliek stāvoklī, tad vismaz nesmukums nesanāks.
Ar jaunajām kolēģēm kontracepcijas lietas pirmā neapsprieda - kautrējās. Bet ieklausījās gan. Viņai bērns jau bija, piedzima studiju laikā, abi ar vīru tika galā. Tik un tā kontracepcija viņai bija sāpīga tēma, ko pat ar vīru neapsprieda. Iekšēji viņa sevi mierināja, ka bērns dzimis laulībā, tēvs ir, ja šķirsies, tad viss būs kā pie cilvēkiem, varēs paskaidrot, kas un kā. Viņai nebija tādu, kā saka, aknu, lai nostātos pret sabiedrības viedokli, sak, bērnu kaut kur pa krūmiem sastaigājusi un lepojas. Šajā situācijā Oduvančiks jutās pasargāta: vīrs ir, laulība ir, bērns dzimis laulībā, ja nu gadīsies otrs, arī nekas - divi bērni ir norma. Un galvenais - zināt, kurš ir bērnu tēvs. Lai cilvēki neaprunā...
Taču pēcāk tieši Oduvančiks bija tā, kura pēc šķiršanās nepieprasīja alimentus, lai gan tēvs bija zināms... Audzināja un uzturēja bērnu viena.
Šajā kompānijā otra precētā nebija tāda akmens laikmeta parādība kā Oduvančiks. Sauksim viņu par Papardes ziedu. Viņas vīrs, tolaik līgavainis, devās dienēt padomju armijā. Krievos. Pirms tam abi bija baudījuši grēka augli - no viņas puses tas bija apliecinājums, ka gaidīs, no viņa puses apsolījums, ka atgriezies apprecēs. Tā arī notika. Viņa sagaidīja, viņš atgriezās, abi apprecējās. Ar bērniem gan nesteidzās. Viņa zināja, kā izsargāties. Prezervatīvi, pretapaugļošanās krēmi, tabletes, spirāle, injicējamā kontracepcija... Tolaik un vēl vairākus gadus pēc tam, kamēr četrotne strādāja kopā, viņa izglītoja savas kolēģes. Savā starpā viņas mēdza runāt: «Ja ko nezini, tad jautā Papardes ziedam.» Tā šī iesauka pielipa.
Papardes zieds nekautrēdamās stāstīja par savu intīmo dzīvi un izsargāšanos un to darīja ļoti prasmīgi. Īstenībā viņai vajadzēja strādāt par lektori organizācijā «Papardes zieds», kas izglīto jauniešus un visus citus arī par ģimenes plānošanu, seksuālo un reproduktīvo veselību (jā, šo definīciju «nospēru» no mājaslapas). Viņa to prata darīt aizraujoši, neuzbāzīgi, nenoniecinot, piemēram, Oduvančiku, kura bija absolūta nepraša.
Papardes zieds stāstīja par dažādām kontracepcijas metodēm, ko izmantojusi, kādas bijušas sekas, kura labāka. Pārējā trijotne nereti klausījās atvērtām mutēm. Jo īpaši Igauniete, kā viņu bija iesaukušas pārējās. Diezgan lēnīga, gausa, nekad nerīkojās pārsteidzīgi... Šķita, ka viņa nekad nedzemdēs, ja rīkosies tādā tempā. Un arī neapprecēsies.
Jā, salīdzinājumā likās, ka Papardes zieds ir vinnētāja, pat tad, kad atklājās, ka viņas vīrs uzsācis sakaru ar kaimiņieni. Papardes zieds to izstāstīja pārējām. Darbavietas kafejnīcā visas četras izdzēra ne vienu vien Rīgas melnā balzama graķīti un nosprieda - labi vien ir, ka Papardes ziedam nav bērnu. Ar tādu vīru dzīvot nav iespējams. Ja vēl būtu bērni... Ārprāts! Jāšķiras! Papardes zieds tā izdarīja. Izšķīrās. Pat ļoti ātri. Viņas matu krāsa pārējām nepatika, par šķiršanās faktu viņas bija šokā. Tikko precējusies un jau šķīrusies!
Papardes zieds uzsāka vētrainu privāto dzīvi. Viņa apmeklēja naktsklubus, iepazinās ar vīriešiem, daži no pielūdzējiem viņas dzīvē uzkavējās ilgāk. Viņa iztrakojās un sāka tikties ar kādu naktsklubā iepazītu vīrieti. Viss izskatījās cerīgi tik ilgi, kamēr Papardes zieda dzīvē neuzradās viņas šķirtais vīrs. Viņas pirmā mīlestība. Abi atkal sāka satikties, viņa viņam piedeva, viņš uzstāja, ka vajag dzīvot kopā. Par to kolēģes uzzināja pēc vairākiem mēnešiem. Kas notiek? Kā tad tā? Tikmēr Papardes zieds bija nonākusi slimnīcā, kur viņu apmeklēja Oduvančiks, jo nesaprata, kas noticis. «Man ir grūtniecības toksikoze,» paziņoja Papardes zieds. «Kas?» nesaprata Oduvančiks, līdz apjēdza. «Kurš ir tēvs?!» Papardes zieds atbildēja, ka tas ir šķirtais vīrs.
Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, pateiksim, ka Papardes zieda eksvīrs mīlēšanās laikā neizmantoja prezervatīvu un bērns bija viņa iecerētais kontroles mehānisms, no kura, par laimi, Papardes zieds tiesas ceļā izvairījās. Tas ir pavisam cits stāsts.
Bet nu - par Igaunieti, kura pieminēta it kā garāmejot. Savu līgavaini viņa slavēja, tomēr ar laiku atklājās, ka tās būs aprēķina laulības. Mūsdienās sabiedrība vairs neizdara spiedienu uz tā dēvētajām vecmeitām, bet tolaik - diemžēl... Igaunietei bija apnikuši mājieni, sak, kad tu precēsies; vai tad nav neviena ņēmēja tādai kā tu; paliksi vecmeitās; varēsi audzināt tikai kaķi...
Viņa ņēma visu savās rokās un noskatīja pieņemamu kandidātu. Zināt, kā ir: jaunībā mēs visas - resnas, tievas, īsas, garas - esam smukas. Par laimi, mūsu vecuma vīriešiem hormoni trako spēcīgāk, nekā mačo tipa veči gribētu atzīt. Tādā veidā Igauniete aptina ap pirkstu savu vīra lomas kandidātu. Viņa nevienu brīdi neizskatījās iemīlējusies. Viņas mērķis bija vīrs un bērns, pareizāk sakot, apgrieztā secībā. Viņa nebijās atklāt, ka nolēmusi šķirt laulību, tiklīdz sapratīs, ka ir stāvoklī.
Pārējā trijotne gaidīja kāzas. Sagaidīja. Kolēģe apprecējās. Par vīru viņa šad tad runāja, bet galvenā tēma tomēr bija bērns. Igauniete ļoti vēlējās bērnu. Ļoti. Neviena no pārējām nekad tā nebija gribējusi bērnu, Papardes ziedam un Oduvančikam atvases gadījās, kā smejies, «po hodu ģela», nākamajai šā stāsta varonei arī, bet Igauniete bija apsēsta ar vajadzību pēc bērna. Šķiet, viņa ar muguras smadzenēm apzinājās, ka vairāk par vienu bērnu viņai nebūs veselības problēmu dēļ un par katru cenu vajag to pašu vienu.
Pēc pāris gadiem laulībā bērna joprojām nebija. Igaunietes kolēģes bija nedaudz nogurušas līdzpārdzīvot - kā kārtējais mēnesis, tā skaidrs, ka Igaunietes olšūnas ir pateikušas nē viņas vīra spermatozoīdiem. Un tad... Kādudien viņa ienāca kabinetā starodama. «Es gaidu bērnu!» viņa pavēstīja. «Tu esi pārliecināta?» darbabiedrenes neticēja. «Jā!» Igauniete bija strikta.
Mēnešiem ritot, viņa atzinās, ka bērns ieņemts no cita vīrieša, kādas Latvijas mērogā pazīstamas viesnīcas vadītāja, jo medicīniskās pārbaudes liecinājušas, ka viņai viss ir kārtībā, bet ne vīram. Un viņa izlēmusi par labu sakaram pa kreisi. Un tagad viņai ir bērns. Un ir jau arī. Joprojām. No vīra Igauniete izšķīrās, viņš pat neuzzināja, ka tas, kuram viņš maksāja alimentus līdz pilngadībai, ir no cita vīrieša...
Igauniete apprecējās vēl trīs reizes. Ikreiz, viņu satiekot, tiklajam Oduvančikam bija neomulīgi, bet seksuāli atraisītais Papardes zieds smīkņāja, toties ceturtā šā stāsta varone - Sāpju bērns - bija mierīga kā haizivs.
Lūk, kārta pienākusi arī viņai. Sāpju bērnam, kā trijotne to dēvēja. Pārējās ar savu dzīvi kaut cik tika galā, bet viņa kopš jaunības kūlās kā plika pa nātrēm. Augusi vienā no Latvijas depresīvajiem novadiem ļoti konservatīvā ģimenē. Viņas mamma kontrolēja vai katru meitas soli. Darbabiedrenes pārdzīvoja un juta līdzi. Mamma zvanīja uz darbu, to nebija iespējams nedzirdēt: «Kur biji? Kur iesi? Kad brauksi mājās? Kāpēc nezvani?» Tas bija ikdienas piedāvājums, izmantojot kafejnīcas ēdienkartes valodu. Sāpju bērns centās izrauties no šīs kontroles, bet nespēja. Tik un tā nācās atskaitīties mammai, kur bija, kāpēc uzreiz neatbildēja uz tālruņa zvaniem darba telefonā... Kur gāja, ar ko bija kopā... Un tā - katru dienu. Katru!
Laikam ar muguras smadzenēm Sāpju bērna mamma juta, ka meita nebūs ortodoksāli tikumīga - nedzers, nepīpēs, netiksies ar vīriešiem... To visu viņa darīja, tikai neatzinās. Sāpju bērns izdabāja mammai, celdama telefona klausuli, runādama, taisnodamās... Kad bija novesta līdz baltkvēlei, tad gan klusēja. Mamma turpināja zvanīt, un Sāpju bērnam nebija pacietības ilgstoši viņu ignorēt. Turklāt viņas mammai bija pārdabiskas spējas noskaidrot kolēģu tālruņu numurus - viņa zvanīja viņām, un Sāpju bērns par to pārdzīvoja. Pārdzīvoja, ka kolēģēm jācieš viņas dēļ. Jutās vainīga.
Rezultātā mamma panāca to, ko vēlējās - viņa kontrolēja meitas dzīvi. Pilnībā. Bet, kā izrādījās, visu kontrolēt viņa nespēja. Sāpju bērns iepazinās ar puisi no viņas dzimtās puses. Labs puisis. Mammai patika. Sāpju bērnam - nu tā... Viņa bija uzsākusi attiecības arī ar citu vīrieti Rīgā, kur strādāja. Viņai viņš patika. Ļoti. Bet viņai patika arī puisis no dzimtās puses. Mamma uzstāja, ka laiks precēties. Divdesmit pieci gadi - jau vecmeita. Sāpju bērnam vairāk patika rīdzinieks, tur jau viss bija noticis, ja saprotam, par ko te runājam. Toties mamma uzstāja, ka priekšroka ir dzimtās puses puisim. Sāpju bērns nespēja pretoties. Viņi tikās, līdz... Sāpju bērns ironizēja, ka viņa nav Jēzus māte, lai ieņemtu bērnu bezvainīgi.
Bez mātes ziņas viņa bija atdevusies mīļotajam rīdziniekam, bet, mātes mudināta - arī jaukajam lauku puisim. Kad saprata, ka iestājusies grūtniecība, viņa nezināja, kurš ir tēvs. Vispirms runāja ar kolēģēm, bet viņām nebija padoma, kā rīkoties. Sāpju bērns atzinās mātei. Tas notika pa telefonu darbavietā, jo Sāpju bērnam vajadzēja atbalsta grupu. «Precies ar lauku puisi! Viņš ir uzticamāks,» māte teica, kad bija izkliegusies.
Sāpju bērns apprecējās ar lauku pusi, bet grūtniecības laikā un vairākus gadus pēc dēla piedzimšanas bija uztraukusies. Kuram bērns būs līdzīgs? Ko teikt vīram, ja izrādīsies, ka mazais būs tikpat rudmatains kā mīļotais rīdzinieks?
Toties Sāpju bērna māte bija necaursitama: «Turi muti! Skaidrojumu atradīsim, teiksim, ka vecvectēvam bija sarkanrudi mati. Bildes ir melnbaltas, kurš gan sapratīs...»
Bērns izrādījās kā divas ūdens piles līdzīgs lauku puisim. Sāpju bērns un viņas lauku puisis dzīvo kopā gandrīz 30 gadus. No malas izskatās laimīga ģimene.