VAKARA ZIŅAS. Valpurģu nakts – pagānisma un svētuma krustojums

Valpurģu nakts tiek svinēta naktī no 30. aprīļa uz 1. maiju, un daudzās Eiropas valstīs šie ir pavasara svētki ar senām pagānu tradīcijām. Zināms arī, ka ķeltu zemēs apmēram šajā pašā laikā svinēja vasaras sākuma svētkus, savukārt dažās vācu zemēs, arī angļiem, čehiem, slovākiem un lietuviešiem 1. maijā ir pieņemts iet riņķa dejā apkārt Maija kokam. Un kur vēl Andreja Pumpura eposs «Lāčplēsis», kurā autors aprakstījis pavasara sabatu un nevaldāmās, vitālās un kaislīgās Aizkraukļa pilskunga meitas Spīdalas lidojumu ar bluķi uz Velna bedri un turpmākos notikumus…

No Belteina uguns svētkiem līdz Lapu dienai

Rastos lasāms, ka šīs nakts svinēšana līdz mums atnākusi no tālā 8. gadsimta. Sākotnēji Valpurģu naktī raganas satikās, lai kopīgi sagaidītu pavasari. Vēlāk, viduslaikos, Valpurģu nakts tika aizliegta, kļūstot par visu raganu un burvju biedu - šajā naktī raganas tika dedzinātas sārtā…

Senajiem ķeltiem Valpurģu nakts, kuru viņi dēvēja par Belteina uguns svētkiem (par godu ķeltu Saules un auglības dievam Belteinam), bija vieni no gada svarīgākajiem svētkiem. Ievērojot tradīcijas, šajā naktī kurināja ugunskurus, ap kuriem dejoja ar ziediem izrotājušies ļaudis. Starp diviem ugunskuriem tika dzīti lopi, lai veicinātu to auglību. Tika uzskatīts, ka gājiens starp Valpurģu nakts ugunskuriem attīra un pasargā no slimībām. Vēl mūsdienās dažviet Vācijā tiek turpināta tradīcija kurt milzīgus ugunskurus.

Druīdiem šī bija ziedošanas nakts, bet ģermāņu zemnieki šajā naktī pie savām mājām izlikta slotas, lai mājokli aizsargātu no ļauniem spēkiem. Īpaši svarīgs viņiem bija Maija koks (parasti tas bija bērzs), kuru Valpurģu nakts priekšvakarā zemnieki iznesa no meža un novietoja sētā. Rakstos ir atrodamas liecības, ka pirms kristietības ienākšanas uz laukiem notika arī dažādi mīlas rituālu akti, jo cilvēki ticēja, ka cilvēka auglība dod spēku aramzemei.

Senie latvieši 1. maiju dēvēja par Lapu dienu un uzskatīja, ka tad dažādām burvestībām piemīt spēks, taču pārāk daudz ticējumu par datumu nav.

Leģenda par Svēto Valpurgu

Tiek uzskatīts, ka lielākais raganu sabats jeb Valpurģu nakts savu nosaukumu ir ieguvis par godu mūķenei svētajai Valpurgai - Rietumsaksijas karaļa Ričarda meitai, kas dzimusi ap 710. gadu Devonšīrā. Leģenda vēsta, ka tad, kad meitene bija sasniegusi 11 gadu vecumu, viņu nodeva audzināšanā Vinbornas klosterī, kur nodzīvoja vairāk nekā 20 gadu. Šajā laikā Valpurga ieguva labu izglītību un apguva vairākas svešvalodas. Jaunā dāma teicami pārzināja Evaņģēliju, tāpēc Vinbornas klostera abate pieņēma lēmumu, ka jauniete kopā ar citām mūķenēm kā misionāres jāsūta uz Vāciju. Neilgi pēc tam, kad kuģis ar misionārēm bija izbraucis jūrā, sākās spēcīga vētra. Valpurga tūlīt metusies ceļos un nodevusies lūgšanām. Tajā mirklī esot noticis brīnums: jūra acumirklī kļuvusi mierīga, un kuģis veiksmīgi sasniedzis Vāczemi. Matroži sagaidītājiem izstāstījuši notikušo, bet Valpurga izpelnījusies brīnumdares slavu un tikusi uzņemta ar īpašu godbijību. Kopš tā laika Valpurga ir jūrnieku aizbildne.

Vācijā Valpurgai tika uzticēta Haidenhaimas klostera vadīšana, un dzīves laikā viņa tika godāta kā tikumības, dievbijības un gudrības iemiesotāja. Valpurga nomira 777. gadā un tika apglabāta pašas vadītajā klosterī.

Taču 100 gadus pēc Valpurgas nāves stāsts par neparasto sievieti bija jau aizmirsies. Jaunais Haidenhaimas klostera bīskaps nolēma atjaunot nolaisto baznīcu un veco klosteri. Remontdarbu laikā strādnieki nejauši sapostīja Valpurgas kapavietu. Par kapavietas zaimošanu un traucēšanu sadusmotais svētās Valpurgas spoks līdz nāvei pārbiedējis bīskapu. Pēc šī notikuma mūķenes pīšļi pārvesti uz Aištati, uz kādu klinšu aizu. Valpurga tika iecelta svēto kārtā, savukārt maija pirmā diena kopš tā laika tiek uzskatīta par Svētās Valpurgas dienu.

Tiesa gan, neskatoties uz visām labajām lietām, kuras Valpurga bija paveikusi, cilvēkus vairāk interesēja šā stāsta baisā puse, un Valpurga pamazām kļuva par visdažādāko spoku stāstu galveno varoni. Viņas dzīvesstāsts tika pārveidots, iepinot tajā gan izdomājumus, gan reliģiskus aizspriedumus, bet Svētās Valpurgas diena kļuva par visai pretrunīgiem un atšķirīgi interpretējamiem svētkiem - savdabīgu pagānisma un svētuma simbiozi.

Talismanu un mūžīgās jaunības rituāli

Daudzviet savulaik tika uzskatīts, ka Valpurģu nakts ir īpaši labvēlīga amuletu un talismanu veidošanai, mīlestības veicināšanai un bērniņa ieņemšanai. Cilvēki ticēja, ka šajā naktī ārstnieciskie un maģiskie augi ieguva neticamu spēku un enerģētiku, tāpēc dziednieki devās tos lasīt, un tie visa gada garumā tika uzskatīti par visvērtīgākajiem. Daudzi domāja, ka saglabāt mūžīgo jaunību un skaistumu palīdz nomazgāšanās rasā 1. maija agrā rītā. Bet, lai nostiprinātu veselību un ieņemtu bērniņu, sievietēm tika ieteikts saullēktā izdzert ūdens malku no akas.

Aizsardzība ar īvēm un trīskāršajiem krustiem

Tā kā Valpurgas (Valpurģu) nakts ir arī ļauno raganu, milzeņu un dažādu kaitniecisku būtņu un garu apkārt klīšanas laiks, svarīgi nodrošināt aizsardzību mājām, īpašumiem un sev. Te palīdz svētie augi, piemēram pīlādža zari, bet šajos svētkos vairāk tiek izmantoti ozolu un īvju zari. Atgādināsim, ka īvju birzis daudzās vietās vairs nav saglabājušās, un Latvijā īve ir ļoti saudzējams koks, tāpēc, ja gribat aizsardzību, stādiet īvju kociņu pie mājas, un tas būs divkāršs guvums: gan īvju koki vairosies, gan mājai aizsardzība.

Skandināvijā aizsardzībai tiek izmantoti trejkāršie krusti uz namdurvīm un labie gari tiek baroti ar maizi un medalu. Valpurģu nakts kulminācija ir lēkšana pār ugunskuriem rītausmā. Tie, kas viens otru ir atraduši šajā Saules un Zemes kāzu naktī, var doties mežā vai pļavā un ļauties mīlestībai, kas nešaubīgi būs auglīga. Turklāt rituālais mīlestības akts nes auglību arī Zemei un nākamajai ražai.

Un vēl ir vērts atcerēties, ka 1. maija rītā ūdens ir maģiska spēka pilns. Neatkarīgi no tā, kāds ūdens tas ir - rasa, upes vai jūras ūdens -, no šajā rītā savāktā ūdens var gatavot dziednieciskas vielas visu nākamo gadu. Arī lietus 1. maija rītā ir īpaši svēts: tas ir spēka avots un arī laba zīme nākamajam gadam.

Andreja Pumpura erotika

Ir Valpurģu nakts, Pavasara sabats. Andrejs Pumpurs eposā «Lāčplēsis» visai baudkāri aprakstījis nevaldāmās, vitālās un kaislīgās Aizkraukļa pilskunga meitas Spīdalas lidojumu ar bluķi uz Velna bedri un turpmākos notikumus. Lāčplēsi dīda ziņkāre paskatīties, kas tur notiek. Labāk nebūtu līdis dobajā bluķī, jo naivā Lāčplēša acīm pavērās «miroņu galvas, kauli, mati, nagi, vilkatu kažoki, ģīmji, zobi, ragi (..), uguni čurdīja krupji, melni kaķi; čūskas, odzes, rupuči lodāja kaktos, melnas pūces, sikspārņi skraidīja dūmos». Pēcāk lielā katlā viņš saskatīja «mazu bērnu rociņas, un, kur agrāk domāja redzējis desas, bija melnas čūskas, sulā izvārītas». Un raganas bija tērptas tikai zelta kurpītēs un rotātas ar krellēm.

Arī Rainis, Brigadere, Gēte - par to

Dzejnieks Rainis, tulkojot kolēģa Gētes dzeju, rakstījis, ka Valpurģu naktī raganas uz slotām, dakšām, bluķiem plivinājušās uz savu salidojumu ar mērķi uzsūtīt cilvēkiem un lopiem dažādas kaites, lai gan, kā pats norāda, pagānu laikos šos svētkus svinēja, godājot dabas atmošanos, arī kā jauniešu mīlestības svētkus. Kad tika ieviesta kristīgā ticība, sākās norādes par ļauno garu, raganu un paša nelabā dzīrēm īpašās, vietējo ļaužu izsenis apmeklētās vietās, tādās kā Bluķa kalns.

Starp citu, mūsu pašu pasakas varonis Sprīdītis (literāri dzimis Tērvetē, kur dzīvoja Sprīdīša autore Anna Brigadere) meklēja zelta naudu, kas kaltējusies purvā. Bet! Tieši Valpurģu naktī apraktā nauda, kas citkārt bija redzama kaltējamies jeb tumsā spīguļojam, iznāca no zemes laukā un bija paņemama. Ar ko vēl tika saistīta spīguļošana, mirguļošana, neizprotama gaismiņa nakts tumsībā? Tautas ticējumos spīgaiņi bija liesmiņas, kas lēkā pār purvainām, pūstošām vietām, gaismiņas uzskatīja par ļauniem gariem, bezmiera dvēselēm, kas vilina ceļavīrus un ieved tos postā, kā jau velna kalpiem piedienas.