Nav jau Latvijas pilis un muižas spoku vien apsēstas, bet nenoliegsim, ka interesi par senajām celtnēm izraisa ne tikai grezns interjers un gari stāsti par atjaunošanu un vēsturi, bet arī kāds pikantāks piedzīvojums. Pat ja līdz galam nenoticam, ka tā būtu varējis notikt. Kā? Nu, ka pilī vai muižā varētu satikt spoku... Turklāt spoku medniekiem neviens gadalaiks nav šķērslis, svarīgi, lai senā ēka būtu atvērta apmeklētājiem. Katrai no pilīm ir sava nopietnā vēsture, bet arī nenopietnā to padara pievilcīgu apmeklētājiem.
nās kāds bailīgs spoks - ap pusnakti otrajā stāvā dzirdami soļi un trokšņi, bet tikai tad, ja cilvēks ir viens. Tikko spoks sajūt vēl kādu dzīvu ļautiņu, tas apklust.
Jā, Rīgas pilī mīt spoks! Vai pat vairāki. Par tiem tiek stāstītas divas leģendas. Pirmā leģenda saistīta ar Svētā Gara torni. Tornī Livonijas ordeņa laikā bijis spitālīgo hospitālis. Mūsdienās Svētā Gara torņa trepes naktīs čīkstot, esot dzirdami soļi un grabināšanās. Savukārt pils jaunajā daļā esot manīta Zilā dāma. Agros rītos, kad darbā ir tikai pils sargi un varbūt kāds cits īpaši uzcītīgs darbinieks, varot saklausīt, kā tiek pārvietoti krēsli, čīkst durvis, bet nevienu ieraudzīt nevar. Spoka rosīšanās beidzas tikai tad, kad cilvēki sasveicinās, padodot labrītu.
Savs spoku stāsts Rīgas pilī ir saistīts ar Dorotejas istabu. Doroteja bija Kurzemes hercoga Pētera Bīrona trešā sieva. Skaista, izglītota, labi audzināta, diplomātiskajos salonos un arī gultās ietekmīga dāma. Pirms nāves Doroteja dēvēta par cēlu sievieti, bet pēc aiziešanas viņsaulē acīmredzot mainījusies un kļuvusi nešpetna. Kādu laiku Dorotejas portrets Rīgas pils istabā bija vienīgais, vēlāk tur tika izvietoti arī augstmaņu portreti. Un tad katru rītu gleznas atrastas sašķiebušās, un radies nostāsts, ka Doroteja nevēlas, lai viņu kāds aizēnotu.
Vēl nenoskaidrots spoka kungs vai kundze savulaik rosījies pils pazemes pagrabos, kur nakts vidū iedegusies gaisma. Aiz slēgtām durvīm. Gadījies arī tā, ka mierīgā vasaras naktī Rīgas pilī pēkšņi atvēries logs. Apsardzes darbinieks apgalvojis, ka logi bijuši cieši aizvērti un tuvumā neviens neesot bijis.
Kad kādā zālē noticis remonts, pilī izvietoto muzeju sargi savā starpā sazinājušies. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja sargam piezvanījis Ārzemju mākslas muzeja sargs, jo abi muzeji atradās zem viena jumta. Viens sargs taujājis otram, vai tiešām meistari vēl strādā, jo telpās gan esot tumšs, taču skaidri dzirdams, ka augšā kāds staigājot, sarunājoties un bīdot mēbeles. Sargi izsaukuši policistus, pamīņājušies aiz durvīm, un pēc tam visi kopā pārliecinājušies, ka telpās neviena nav.
Kad 1995. gadā Rīgas pili kaut cik saveda kārtībā, lai tajā varētu strādāt Valsts prezidents, Ģerboņu zālē celtnieki no senajām vēdināšanas lūkām esot purinājuši sikspārņu un baložu sakaltušos skeletus. Varbūt tie bija neizprotamo trokšņu radītāji...
Doroteja, bet ne Bīrona laulene, klejojot arī pa Jaunmoku pili. Stāsta, ka mājskolotāja Doroteja samīlējusies vācu virsniekā. Kad virsniekam vajadzējis doties kara gaitās, Dorīte noslīcinājusies pils dīķī, jo nespējusi pārdzīvot šķiršanos un negodu - viņa gaidījusi bērnu. Tiesa, citā avotā - grāmatā «Latvijas pērles» - līdzīgā stāstā figurē meitene Jūlija.
Jūlija vai arī Doroteja spoka veidolā atdzimusi pēc tam, kad pagājušā gadsimta 90. gados pili apmeklēja tās bijušo īpašnieku pēcnācēji. Viņi esot atcerējušies seno stāstu par meiteni un virsnieku, bet kāda no viešņām ieraudzījusi gaiteņa galā baltu tēlu. Divi vācu spoku mednieki, kuri pētījuši enerģiju starojumu, apgalvojuši, ka Jaunmoku pilī spoks esot kā dzīvs. Viņi esot pat aprunājušies ar sievietes spoku, kurš visbiežāk uzturoties bēniņos. Pils darbinieki toties esot manījuši vācu virsnieka bālo tēlu un jutuši, ka naktī kāds rausta segu. Dažs labs pēc tam uzrakstījis atlūgumu, jo ar spokiem vienā ēkā nav gribējis nakšņot.
Taču dienā Jaunmoku pils ir interesants apskates objekts - pils bijusi Rīgas mēra Džordža Armitsteda medību pils, tajā joprojām atrodas unikāla podiņu krāsns, kas dāvāta Rīgas mēram. Krāsns ir restaurēta, uz 130 baltiem podiņiem atainoti skati no Rīgas un Jūrmalas.
Sēlijas pērle ir Gārsenes muižas pils, ko apdzīvoja barons fon Budbergs kopā ar savu pirmo sievu Ģertrūdi Vorsu. Mīļotā sieva pāragri nomira. Godājot savas Ģertrūdes piemiņu, barons lika uzbūvēt dievnamu. Vienlaikus tika celta arī baronu dzimtas kapliča, kur pārapbedīja Ģertrūdes pīšļus. Protams, Gārsenes barons apprecējās vēlreiz. Kad pienāca arī viņa kārta doties uz viņsauli, fon Budberga otrā laulene bija greizsirdīga gan uz mirušo vīru, gan viņa pirmo sievu. Jo, redz, sieva numur 2 negribēja ļaut nelaiķa vīram atdusēties tajā pašā kapličā, kur viņu jau gaidīja Ģertrūde...
Ģertrūdes mirstīgās atliekas tika atkal pārapbedītas Gārsenes kapos, bet kopš tā laika baroneses Ģertrūdes dvēsele Zilās dāmas veidolā redzama pilī, kuru viņa kopā ar vīru veidojusi un ar kuru saistās daudz jauku īsās kopdzīves brīžu.
Arī Ērberģes muižai ir sava Zilā dāma, kura dzīves laikā bijusi muižas īpašnieka barona fon Hāna māsa. Dāma noindējusies nelaimīgas mīlas dēļ, un arī viņas dvēsele klimst pa muižu un tās apkārtni. Dzirdēti stāsti, ka ar Zilo dāmu saskrējusies apkopēja... Nekas briesmīgs nenotika, tikai apkopēja piebremzēja savu skepsi pret spoku stāstiem.
Vēl klīst nostāsts, ka pats barons Hāns naktīs sagaidot ciemiņus parkā - jājot uz balta zirga un uzšaujot ar pātagu katram, kurš vēlas ieskatīties viņam sejā. Laikam tādu drošsiržu nav. Itin kā pirms vairākiem gadsimtiem muižā esot notikusi slepkavība un pēc tam tur māžojusies nevis Zilā dāma, bet... galva. Tā levitējusi pa telpām un biedējusi skolotājus, kuriem 20. gadsimta trīsdesmitajos gados muižā bija iekārtoti dzīvokļi. Turklāt galvai bijusi kāda ļoti iemīļota spokošanās vieta. Kad pedagogi vairs nav varējuši izturēt šādu «kaimiņieni», viņi tajā vietā iegriezuši krustiņu.
Jaunpils pilij esot savs bruņinieka spoks. Diezgan loģiski, ja reiz pilī mūža nogali pavadījuši Livonijas ordeņa bruņinieki - tā bijusi sava laika pensionēto bruņinieku pansionāts. Pilī, kas viduslaikos kalpoja kā cietoksnis, bruņinieki, tāpat kā mūki, bija bieži viesi. Šī ir viena no interesantākajām pilīm, kurās gan lieliem, gan maziem apmeklētājiem ir ko dzirdēt un redzēt, piemēram, par tikumības jostu un sauso narkozi.
Starp citu, šajā pilī ieprecējās sava laika slavenība - Bīrona sievas Dorotejas pusmāsa Elīza fon der Reke. Nav dzirdēts, ka viņa spokotos, un pilī nekādi baisi spoku nostāsti netiek stāstīti, bet lielgabals gan izšauj, un, ja paveicas pilī nokļūt lietus laikā, tad vemjošā velna izdvestās skaņas var paklausīties. Vemjošais velns ir notekcaurule, kam lietus laikā vajadzējis vest pie prāta pils saimnieka palaidnīgo brāli, kurš dzēris un plītējis uz nebēdu.
Un tomēr. Kāds stāstiņš par spokošanos ir arī Jaunpils pilij. Jaunpils īpašnieks Matiass fon der Reke par savu varonību poļu - zviedru kara laikā esot saņēmis dāvanā no Polijas karaļa Kabiles muižu. Pēc Matiasa nāves dēli nekur nav varējuši atrast dāvinājuma dokumentus. Tikai pēc
200 gadiem, kad viens no Jaunpils baroniem nonāca naudas grūtībās, pie pils pieauļojis bruņinieks, un bijis ar neapbruņotu aci redzams, ka viņš nav tērpies 18. gadsimtam atbilstošā ekipējumā. Bruņinieks esot iedevis pazudušos dokumentus un izgaisis.
Ēdoles un Dundagas pils spoku un šausmu stāsti uzbur kriminālu notikumu pavērsienu, un nežēlīgo tēlu lomā ir rūķi, kas latviešu pasakās un teikās nemaz nav bieži viesi.
Ēdoles pilskunga fon Bēra mazdēli Johans un Frīdrihs iemīlējuši Dundagas pilskunga meitu Sibillu. Viens brālis nogalinājis otru, un asinis uzšļākušās uz pils zāles sienas. Tagad to dēvē par Sarkano zāli un asiņainajam plakumam priekšā aizbūvēts kamīns, tāpēc pārbaudīt nevar, vai tiešām asiņu šļakatu vieta uz sienas joprojām ir iezīmēta. Slepkavnieciskais brālis apprecējis Sibillu, un pēc kāzām asins traips uz sienas iekrāsojies nenomazgājams. Kādudien Sibillai mazs vīriņš lūdzis atļauju svinēt rūķu kāzas. Tikai neviena cilvēka acs tās nedrīkstot redzēt. Sibilla atļāvusi, devusies pie miera, diemžēl viņas vīrs ieklīdis pilī brīdī, kad dzīres situšas augstu vilni. Par sodu rūķi vēlāk paklupinājuši viņa zirgu, pilskungs nokritis un nomiris, bet Sibilla no rūķiem saņēmusi zelta vārpstiņu - pils laimes simbolu. Tā iemūrēta Ēdoles pils sienā, bet arhitektus, kuri darbiņu paveica, pēc savas nāves Sibilla aizsaukusi līdzi, lai viņi neizpļāpātu, kur vārpstiņa noslēpta. Pils stāvēšot, kamēr vārpstiņa netiks atrasta.
Stāsts par rūķiem ir arī Dundagas pilij. Notikumi risinājušies līdzīgi. Pie Dundagas pilskunga ieradies rūķu vīriņš un lūdzis atļauju pilī svinēt kāzas. Neviens nedrīkstot tās redzēt. Kāda pils jaunkundze sarunu noklausījusies un ziņkāri vērojusi rūķu kāzas, līdz pieķerta. Atskanējis milzu troksnis, rūķi pagaisuši, bet jaunkundze nākamajā rītā - beigta. Runā, ka kapā viņai neesot miera un spoks zaļā tērpā nu klīstot apkārt.
Dažu labu spoku stāstu, šķiet, ir vērts izdalīt ar divi vai pat trīs. Kā vēstīts grāmatā «Latvijas pērles», pirms aptuveni gadsimta Cēsu policijā esot reģistrēts neparasts stāstījums, kas izklausās pēc opija smēķētāja murdziņiem. Sv. Jāņa baznīcā atrasts jauns puisis, kurš nav slēpis, ka vēlējies no baznīcas pazemes pagrabiem nokļūt Cēsu pilī un paņemt zeltu. Jaunais cilvēks klāstījis, ka ielīdis pilī no pilsdrupu puses un nokļuvis istabā, kurā ieraudzījis lielu lādi un rakstāmgaldu ar atvilktnēm. Vienā no tām gulējusi zelta nauda. Tiklīdz puisis sniedzies pēc kāda naudas gabala, viņam virsū līdusi čūska ar pīles galvu un spīdošām acīm. Toreiz viņš nobijies un aizbēdzis, taču attapies Sv. Jāņa dievnamā. Pēcāk nolēmis vēlreiz doties pēc zelta, bet marodiera gaitas beigušās policijas iecirknī.
Toties Kokneses pilsdrupās spokojoties dienas vidū - varot redzēt jaunu meiteni sukājam gaišus matus. Šis nostāsts vēsta par nelaimīgu mīlestību ar nelaimīgām beigām. Kokneses pils muižniekam bija meita. Paklausīga tikai līdz brīdim, kad iemīlējās savai kārtai neatbilstošā puisī. Visus preciniekus atraidīja, jo bija noskatījusi tēva kalpu. Spriežot pēc leģendas, šī meitene zināja, ko grib, un daudz neceremonējās. Kad kalps minstinājās un nelūdza bargajam muižniekam viņa meitas roku, jaunā dāma visu izdarīja pati. Pateica tēvam, ka precēsies ar kalpu.
Muižnieks noskaitās, kalps un dumpīgā meitene nonāca ieslodzījumā. Kad tas nelīdzēja un abi mīlnieki turpināja apgalvot, ka precēsies viens ar otru vai nemaz, tad muižkungs lika kalpu aizvest uz tuvējo Zīles kalnu un saraustīt gabalos. Meita uz eksekūciju noskatījās pa torņa logu, pēc tam nolēca lejā un nositās. Kopš tā laika tajā vietā dienas vidū varēt redzēt jaunu meiteni, kura sukā matus. Kad vīrieši nākot klāt, tad viņa izgaistot, bet, ja pilsdrupu apmeklētāji bēgot no spocīgās dāmas, tad viņa skrienot pakaļ.
Rundāles pilī savas spoku tiesības pieteikušas divas jaunavas - Baltā dāma un Melnā dāma. Baltā dāma esot kāda zemnieku meitene, kura tikusi iemūrēta pils sienā it kā par netiklību. Tādā veidā viņai ticis ļauts izpirkt grēkus. Kopš tā laika baltā linu kreklā ģērbtā meitene sastopama vairākās pils telpās. Viņa meklējot tos, kuri meiteni apvainoja netiklībā, jo tie nu reiz bija klaji meli. Meitene iemūrēta māņticības dēļ - nekādi nav veicies ar Rundāles pils celtniecību, tāpēc kāds no muižniekiem ierosinājis, ka vajagot ziedot cilvēku. Kā par nelaimi, tā bijusi nabadzīga zemnieka meita, jo kurš gan tādu aizstāvēs. Lai viss neizskatītos tik neglīti, kā patiesībā bija, muižnieki izplatījuši baumas, ka meitene sagrēkojusi ar augstdzimušu jaunekli. Skaidrs, ka augstas kārtas vīrieti nesodīs, tātad par vainīgo atzīstama sieviete.
Melnā dāma pilī parādoties vēlās vakara stundās, viņu esot redzējuši arī pils restauratori. Par Melno dāmu pēc nāves pārtapusi nabadzīga meitene, kurā iemīlējies pils īpašnieces, ķeizarienes Katrīnas favorīts Valerians Zubovs. Katrīna ar tādu sevis pazemošanu nav bijusi mierā, likusi, lai Zubovam nocērt galvu un pasniedz to viņai zelta traukā. Meiteni izmeta pa logu, un viņa nositās, taču netika apbedīta kapsētā. Kopš tā laika viņa klīstot pa pili un meklējot mūžīgo mieru. Ja satiekot dzīvus cilvēkus, tad klusēdama aiziet savu ceļu, izgaisdama sienā.
Kā jebkura pils, arī Zvārtavas pils nav bez sava pastāvīgā iemītnieka - spoka. Ļaudis zinot stāstīt, ka te reiz vienā telpā nakšņojušas meitenes, bet blakus istabā izvietoti kareivji. Puiši vakarā nolēmuši pie viņām paciemoties, bet tām viņi nav gājuši pie sirds, tāpēc sūtīti projām. Viens no zaldātiem saniknojies par šādu neviesmīlību, aizgājis pēc šaujamā un draudējis ieviest kārtību. Taču, pār slieksni kāpdams, paklupis, plinte izšāvusi un nopietni savainojusi viņu. Glābt puisi nav izdevies, un tepat pilī viņš nomiris. No tā laika nelaimīgais karavīrs joprojām mitinoties šajā vietā, ik pa laikam naktī uzspēlēdams klavieres un jo īpaši biedēdams meitenes - galvenās vaininieces viņa nāvē.
Kareivja klātbūtni esot apstiprinājis arī ASV profesors, kurš savā zemē ir slavens spoku mednieks. Viņš antropoloģijas studentiem rādījis, kā tas notiek. Pagrabtelpās izvietojis aparatūru, ar kuras palīdzību var sazināties ar tās pasaules iemītniekiem. Pulksten 12 naktī šis spoks arī ieradies, paziņojis, ka ir kareivis un dzīvojot šajā pilī. Vienvasar Zvārtavas pilī atpūtusies sieviešu kompānija, un viena kundze pārvaldniekam vaicājusi, kurš gan pusnaktī spēlējis klavieres. Neviens nav atzinies. Tad nu atliekot skatīties neredzamā iemītnieka virzienā.
Arī pils uzraudzītājai Ausmas kundzei nācies saskarties ar spoka klātbūtni. Ne reizi vien bijusi sajūta, ka kāds stāv aiz muguras vai tiek novērota. Ir pāris reižu dzirdējusi, ka kāds pārvietojas pa pils kāpnēm. Taču kopumā, šķiet, gars ir pieņēmis viņu, nekad pāri nav darījis. Tikai reizi parādījis raksturu: kad gribējusi ieiet pilī, nekādi nav varējusi atvērt durvis. Bijusi tāda sajūta, ka kāds stāv otrpus slieksnim un liedz iekļūt namā. Atmetusi ar roku, sak, ja negrib, tad netraucēs. Nākamajā dienā bez grūtībām atslēgusi durvis un ienākusi iekšā.
Blankenfeldes muiža esot visvairāk spoku stāstiem apvītā muiža Baltijas valstīs un tiekot dēvēts arī par Latvijas spoku galvaspilsētu, apgalvots portālā «pilseta24.lv». Šajā muižā iekortelējies īpaši negants spoks, kas mēdzis cirst galvas ar izkapti. Vispirms to redzējusi muižas guvernante, kura acīmredzot pēc tam sajukusi prātā. Bet barons nav ticējis, ka kaut kas tāds vispār iespējams - kāds spoks, kāda izkapts... Tomēr nākamajā naktī, kad spocīgajā istabā barons uzdzīvojis ar draugiem, pēkšņi parādījies balts tēls ar izkapti rokā un sācis pļaut galvas. Barons palicis dzīvs, tikai sajucis prātā.
