Sestdiena, 2.marts

redeem Laila, Lavīze, Luīze

arrow_right_alt Vakara Ziņas

VAKARA ZIŅAS. Pieredzes stāsts. Kā tikt galā ar Mobinga Karalieni jeb karma ir bumerangs

© Pixabay

Šis stāsts ir lipināts kopā no vairākiem, bet visi notikuši vienā darbavietā. Viena un tā paša cilvēka mobingu piedzīvojuši vairāki cilvēki. Tie, kuriem bija mazāk pieredzes ar šāda tipa kolēģi, sākumā jutās apjukuši. Vēlāk emocijas un sajūtas mainījās. Mainījās arī rīcība. Katra no šī stāsta varonēm izvēlējās atšķirīgu taktiku, kā tikt galā ar Mobinga Karalieni, bet rezultāts apmierināja visas.

Gerdas stāsts

«Mani uz jauno struktūrvienību pārcēla neprasot. Nodaļu, kurā strādāju, pēkšņi likvidēja, kamēr biju komandējumā. Kad atgriezos, uzreiz uzzināju, ka strādāšu citur. Labāk tā nekā palikt bez darba. Uz jauno darbavietu devos priecīgā noskaņojumā. Dažus kolēģus jau pazinu, ar pārējiem cerēju nodibināt normālas attiecības, jo man nebija nekādu privilēģiju - biju tieši tādā pašā statusā kā viņi.

Jaunās nodaļas vadītāja gan izturējās piesardzīgi, bet nepievērsu tam uzmanību. Es esmu cilvēks, kam diplomātija nav stiprā puse, toties esmu atvērta, komunikabla un, gribētos domāt, arī koleģiāla. Pienākumi man bija zināmi, uzreiz ķēros pie darbiem. Ikrīta sapulcēs izklāstīju idejas, nodaļas vadītājai atlika tās pieņemt vai noraidīt. Viņa nenoraidīja. Dažus mēnešus strādājām kā cimds ar roku. Es iepazinos ar kolēģiem, pusdienu pauzēs aprunājāmies, cits citam taujājām pēc padoma, ja radās kādi sarežģījumi. Nevarētu teikt, ka šajā nodaļā uzreiz ieguvu draugus, bet domubiedrus gan. Ar vairākiem kolēģiem bija līdzīga humora izjūta, vērtības, intereses, kaut ar diviem bija samērā liela vecuma starpība.

Pusdienlaikā labprāt papļāpājām, bet ar divām kolēģēm aizsākām tradīciju kopīgi apmeklēt izstādes un pēc tam piesēst kādā kafejnīcā. Visbiežāk - Valdemārielas «Zvaigznes» kafejnīcā. Vienā tādā pasēdēšanas reizē mūs caur lielo logu ieraudzīja garāmejošā Mobinga Karaliene - mūsu priekšniece.

Pēc tam jutu, ka viņas attieksme mainās. Arvien biežāk viņa atrada iemeslus, lai noraidītu manas idejas. Arvien biežāk tās netika īstenotas, lai gan no tā ir atkarīgs mans atalgojums, un viņa to zināja. Es neklusēju un vaicāju, kas notiek. Mobinga Karaliene atrunājās. Citiem kolēģiem viņa «caur puķēm» bija jautājusi, vai es pretendēju uz viņas vietu. Pasargdies, ko nu negribēju, to negribēju - viņas amats man bija vajadzīgs kā zaķim stopsignāls. To atklāti pateicu. Viņas attieksme nemainījās.

Sākumā jokoju, notiekošo uztvēru ar humoru, sak, Mobinga Karalienei sākusies nepamatota profesionālā greizsirdība. Centos viņai skaidrot, ka man patīk tas, ko daru, un neko citu nevēlos. Tomēr, pateicoties viņai, tiku sista ar naudu. Smagi sista. Man tika doti darba uzdevumi, bet pēc tam par tiem laikus nesamaksāja - atrada ieganstu, kādēļ var novilcināt aprēķinu. Dažu labu mēnesi man nācās ņemt ātro kredītu, lai savilktu galus. Turklāt viņa izplatīja baumas par manu neprofesionalitāti. Tie bija klaji meli. Tik un tā - nepatīkami. Aizmuguriski pārmeta kolēģiem, kāpēc viņi ar mani «draudzējas». Nu gan! It kā mēs būtu bērnudārzā...

Man apnika. Vērsos pie vadības, lai gan zināju, ka mūsu «augšas» uzskata - lai «apakšas» pašas tiek galā, jo viņiem nepatika iesaistīties konfliktu risināšanā. Ja tā, tad tā. Reiz kādā no ikrīta sapulcēm neizturēju un līdzvērtīgā «formātā» vērsos pret Mobinga Karalieni. Neatklāšu, ko tobrīd pateicu, jo ar to nelepojos. Viņa izskrēja raudādama no apspriežu telpas. Pēc tam mūsu attiecības kļuva neitrālas. Tomēr vairākus gadus es ik pa laikam atzinos, ka jūtos kā indiānis, kurš sēž upes krastā un pacietīgi gaida, kad garām aizpeldēs viņa ienaidnieka līķis. Tā es jutos. Es gaidīju. Tas sagandēja manu somatiku.

Varat jautāt, kāpēc neaizgāju no darba. Tur tas joks, ka man patika un patīk tas, ko daru. Turklāt vēlāk radās iespēja piestrādāt citā nodaļā, kur attieksme pret darbiniekiem bija nesalīdzināmi cilvēcīgāka. Varbūt esmu neuzņēmīga, lai krasi mainītu apstākļus.

Ar laiku Mobinga Karaliene pat vērsās pie manis ar lūgumiem, kad kāds no kolēģiem bija salaidīs grīstē darāmo. Reizēm es izpalīdzēju, bet reizēm ne. Tomēr visu laiku gaidīju, kad viņas «līķis» aizpeldēs. Nebija viegli paciesties, jo gribējās, lai liktenis vai karma rīkojas ātrāk. Jā, it kā neesmu pacietīga, taču, redz, sagaidīju.

Ar laiku man kļuva viņas žēl - nelaimīgs cilvēks. Viens nejauks, nožēlojams cilvēks bez draugiem...

Dienā, kad tagadējais vīrs, bet tolaik līgavainis, mani bildināja, ieskrēju darbavietā līksmodama. Pa ceļam patrāpījās Mobinga Karaliene. Apķēru viņu un iesaucos: «Uh, kāda tu forša!» Pēc tam viņa vai nedēļu apstaigāja kolēģus, taujādama, kas man aiz ādas, kāpēc esmu tik jauka pret viņu. Kopš tā laika viņa lika man mieru, jo bija neziņā par attieksmes maiņu. Es gan domāju: viņa bija pārsteigta par to, ka var kādam patikt kaut uz mirkli.»

Ingas stāsts

«Atradu darbavietu, kurā gribēju strādāt. Mani tā joma interesēja. Pieteicos. Tiku pieņemta uz pārbaudes laiku, pēc tam - pastāvīgā darbā. Mani apmācīja divas darbaudzinātājas, viena no tām bija Mobinga Karaliene, kā mēs viņu dēvējām. Otra darbaudzinātāja bija korekta, bet Mobinga Karaliene... Viņa atbilda savai iesaukai. Es teiktu - palamai. Viņa man deva darba uzdevumus - tas bija viņas pienākums. Biju tikko ienākusi kolektīvā, jauniņā. Viņa lika veikt bezjēdzīgus uzdevumus un neko nepaskaidroja. Kā mācēju, tā darīju. Taustījos kā pa tumsu. Kad tos tomēr izpildīju, tad publiski kritizēja, ka neko nejēdzu. Mobinga Karaliene laikam cerēja, ka es padošos, pametīšu pusdarītu.

Nesapratu, kas notiek, tāpēc jautāju pieredzējušākiem darbabiedriem. Sadraudzējos ar Gerdu, kura bija vecāka par mani. Viņa sacīja, ka nav variantu - Mobinga Karalienei jāsadod pa zobiem. Tēlaini, protams, jo negrasījāmies viņu iekaustīt. Sākumā nepiekritu, bet reiz dzirdēju, kā Mobinga Karaliene ēnu dienā saviem sekotājiem sacīja: «Inga ir stulba, tik vien, ka viņa ir smuka, tāpēc viņu šajā darbavietā tur. Bet, redz, Kārlis vienīgais te ir profesionālis.» Mobinga Karalienei nebija iebildumu pret vīriešiem, bet jaunākas sievietes viņai nepatika. Es tātad esmu smuka, bet glupa... Nopietni? Mani vērtē pēc izskata?!

Kopš tās dienas katram Mobinga Karalienes iebildumam prasīju paskaidrojumu. Redzēju, cik ļoti viņai riebjos. Piedalījos sapulcēs, apzinājos, ka vadību neinteresē mikroklimats kolektīvā. Mobinga Karaliene turpināja glaimot savējiem - tiem, kuri viņai glaimoja.

Uzskatu, ka manas prasmes, manas spējas netika novērtētas, pateicoties Mobinga Karalienes rīcībai un tam, ka darba devējs nevēlējās risināt šo konfliktu. Mana māsa ir psiholoģe. Pateicoties viņai, formulēju to, kas notika ar mani (tas sacīts arī Vikipēdijā - precīzi!): uz citu kritizēšanu cilvēku var pamudināt vēlme pēc atriebības, skaudība, neapmierinātība ar sevi, paša prasmju trūkums, sakaitinātība, pesimisms, agresivitāte, vēlme aizvainot, vēlme būt noderīgam, mazvērtības komplekss, vēlme novērst uzmanību no savām problēmām, iedomas, ka visu prot labāk nekā pārējie, vēlme novērst uzmanību no saviem trūkumiem, savtība vai problēmas paša dzīvē.

Jā, aizgāju no šī darba, lai gan man tur patika - patika tas, ko daru, patika kolektīvs. Ar vienu izņēmumu. Es zināju, ko varu tur izdarīt, uzsveru - ko labu varu izdarīt. Vēlos paskaidrot - kad atnācu strādāt šajā darbavietā, biju visjaunākā. Iespējams, tāpēc man joprojām ir citāda attieksme pret notikušo. Esmu no paaudzes, kas negrasās padoties, tāpēc man bija neslēpts konflikts ar Mobinga Karalieni. Mani tas nenobiedēja. Es riskēju darīt ko citu, tāpēc aizgāju no šīs darbavietas. Es par Mobinga Karalieni vairs nedomāju.»

Vizmas stāsts

«Uzreiz pateikšu, ka esmu vecākā no draudzenēm, kuras cietušas no Mobinga Karalienes. Un uzreiz pateikšu, ka man viņas nav žēl. Tā viņai vajag! Lai izbauda to, ko nodarījusi citiem. Es uzreiz apzinājos, ka nav vērts uztvert Mobinga Karalienes izdarības par pilnu rubli. Protams, nebija patīkami, kad uzzināju, ka viņa aiz muguras mani aprunā, dēvē par garlaicīgu, nespējīgu, neprofesionālu darbinieci. Apzinājos: ja savā arodā esmu noturējusies tik ilgi, tad par nespējīgu mani apsaukāt nevar. Tas ir blefs. Kad Inga un Gerda emocionāli plosījās, sākumā centos viņām pateikt, ka nav vērts. Dzīve visu saliks pa plauktiem. Karma notiks. Esmu to piedzīvojusi ne reizi vien. Gerda ir nepacietīga - viņai bija bērnišķīgs pārmetums kaut kam visaugstākam: kad atmaksa pienāks? Kad?! Teicu, lai gaida, lai nomierinās, viss notiks. Inga aizgāja no darba. Nevar sacīt, ka viņa tāpēc būtu nelaimīga. Izskatās, ka ir atguvusi otro elpu.

Jā, zināju, ko Mobinga Karaliene man aiz muguras runāja, kā rīkojās, acīs man neko nesakot. Kritizēja bez pamatojuma. Zināt, es gaidīju. Nogaidīju. Kā žņaudzējčūska. Gerdai ne reizi vien piekodināju būt mierīgai. Teicu, ka dzīve visu nokārtos - esmu fatāliste. Bet Gerda sprēgāja kā brīnumsvecīte. Iespējams, es viņai šķietu bezzobaina. Bet esmu daudz vecāka par viņu un Ingu, es tiešām esmu piedzīvojusi to, kā karma nostrādā. Tā beidzot ir noticis arī ar Mobinga Karalieni. Vai man viņas žēl? Nē. Lai saņem to, ko pelnījusi. Ilgi bija jāgaida, bet... Bet viss tomēr notiek.»

Kas notika ar Mobinga Karalieni?

Reorganizācijas rezultātā viņu atlaida. Skarbi, jo viņa bija pirmspensijas vecumā. Darbu viņa atrada, bet ne savā profesijā un specialitātē - daudz mazāk atalgotu, ne pārāk prestižu. Viņa vairs nevarēja komandēt un izrīkot - komandēja un izrīkoja viņu.

Pēc vairākiem gadiem Mobinga Karaliene atkal uzradās Gerdas un Vizmas dzīvē. Darba dzīvē. Uzņēmums strādāja «pa jaunam», amatu un pienākumu sadalījums bija cits. Kā bija, kā ne, kāds atcerējās par Mobinga Karalieni un piedāvāja viņai necilu, viņas specialitātei neatbilstošu amatu. Tādu, kur viņa ir zemāka par zāli.

Viņas jaunais priekšnieks atļaujas uzkliegt, lai Mobinga Karaliene neuzdrošinās pat pīkstēt; lai dara, kas darāms; lai gaida, kad viņai tiks atsūtīts darba uzdevums, un tas var notikt gan vēlu vakarā, gan brīvdienās. Beidzot viņa ir nekas. Viņa tagad piedzīvo mobingu. Gerdai ir viņas žēl, tomēr viņa piekrīt - labi, ka dzīve pārmāca tādus cilvēkus, Ingai ir vienaldzīgas Mobinga Karalienes ciešanas, bet Vizma noteic: ko sēsi, to pļausi.

UZZIŅAI

* Vārdi «mobings» un «bosings» apzīmē pastāvīgu psiholoģisko vardarbību darba attiecībās - uzbrukumus cilvēka pašapziņai, pašcieņai un profesionālajai kompetencei. Bieži ērtības labad gan mobingu, gan bosingu darba vidē apzīmē ar vārdu «mobings».

* Mobings ir darbinieku īstenots psiholoģisks terors, kad viens vai vairāki kolēģi sistemātiski naidīgā veidā vēršas pret kādu citu kolēģi.

* Bosings ir darba devēja vai vadības īstenots psiholoģisks terors pret darbinieku. Pāridarītājs, kas ir pārākā pozīcijā, nereti arī uzkūda un iesaista citus kolēģus.

Avots: tiesibsargs.lv