Rīgas domes Pieminekļu padome atbalstījusi vairāku Latvijas galvaspilsētā uzstādītu pieminekļu demontāžu vai pārvietošanu. Piemēram, 1982. gadā Kronvalda parkā uzstādīto tēlnieka Alberta Terpilovska veidoto pieminekli rakstniekam Andrejam Upītim un skulptūru «staļinisma perioda rakstniecei» Annai Saksei Gaujas ielā 1.
Šo un citu pieminekļu un piemiņas plākšņu demontāžu vai pārvietošanu rosināja Publiskās atmiņas centrs. «Mūsu balsojums bija par impērijas ikonu novākšanu Rīgas publiskajā telpā. Piemineklis nozīmē godināšanu, mēs pārvietojam šos impērijas varas simbolu pieminekļus ārpus publiskās telpas. Tā nav vēstures iznīcināšana, tā ir vēstures melīgo stāstu izbeigšana,» aģentūrai LETA sacīja Pieminekļu padomes locekle Rita Našeniece. Pieminekļu padomes lēmumi ir tikai konsultatīvi, tātad diskusijām vēl jābūt. To netrūkst arī tagad - gan par rakstnieku literāro mantojumu, gan par viņu darbošanos tā laika iekārtas labā. Vajadzētu likt galdā šīs darbošanās sekas - tas ļautu izvērtēt, cik lielu kaitējumu latvieši Sakse un Upīts nodarījuši, piemēram, saviem laikabiedriem. Un vai viņi par grēkāžiem izvēlēti tikai tāpēc, ka abiem ir lielāks vai mazāks piemineklis Rīgā vai citā apdzīvotā vietā Latvijā. Vai tikai tāpēc? Un kā tad ar citiem rakstniekiem, dzejniekiem, māksliniekiem komunistiem? Aizvien ir, apzīmēsim viņus kā inteliģentus, kuriem labi klājies pie visām varām un kuri kā nieres taukos dzīvo vai dzīvoja arī mūslaikos. Jā, pieminekļu viņiem (vēl) nav, iespējams, tāpēc viņu piemiņa (pagaidām) netiek nīcināta. Pēc kādiem kritērijiem mūsdienās vērtēt padomju Latvijas kultūras darbiniekus? Ir jautājumi, vajadzīgas atbildes.
Viens no pārmetumiem Andrejam Upītim - viņš 1940. gadā bija Maskavā un 20 cilvēku lielas delegācijas sastāvā «lūdza» Latviju uzņemt PSRS. Upīts arī bija augstos amatos padomju Latvijā. Jau 2022. gada sākumā, iespējams, Saeimas vēlēšanu tuvuma iedvesmā Aizkraukles novadā tika rosināta diskusija par Upīša piemiņas saglabāšanu - vai Skrīveros jāsaglabā Upīša vārds skolai, bibliotēkai, ielai. Izrādās, jau pagājušā gadsimta deviņdesmitajos «Daugavas Vanagi» izteikušies līdzīgi - Upīts neesot godājams. Bet viņa novadnieki nevēlas atteikties no Upīša vārda.
Kas Vikipēdijā rakstīts par Annu Saksi? Latviešu rakstniece, propagandiste, Sarkanās armijas frontes korespondente, komuniste un PSRS Augstākās Padomes deputāte. Darbojusies komunistiskajā pagrīdē. Par romānu
«Pret kalnu» saņēma Staļina prēmiju. Darbojās VDK piesegorganizācijā PSRS Miera aizstāvēšanas komiteja.
Viņas nekrologu parakstīja LKP CK pirmais sekretārs, LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs, LPSR VDK priekšsēdētājs un visas citas PSRS okupācijas režīma galvenās amatpersonas. Bet tajā pašā Vikipēdijā nav teikts, ka nekrologu kopā ar iepriekš nosauktajiem parakstīja arī dzejnieki Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis, Pēteris Zirnītis. Jā, un arī Anatolijs Gorbunovs. Un dramaturgs Gunārs Priede. Sakses dzimtā puse ir Lejasciems. Pērn Gulbenes novada pašvaldība politiķes un literātes godināšanai sāka veidot Annas Sakses ceriņu dārzu Lejasciemā. Arī tur no Sakses vārda nevairās.
