Māra bija tikko atbraukusi uz darbu, kad iemirgojās viņas tālruņa ekrāns. Mamma. Kas tad nu? Viņa bija atstājusi mammu dzīvoklī brokastojam un piekodinājusi, lai jūtas kā mājās. Lai gan arī bez Māras norādēm mamma jutās kā mājās, jo bieži atbrauca viesos pie meitas, kuras baltajā, lielajā vannā parasti plunčājās vismaz četrdesmit minūtes. Māra reizēm nosmēja, ka mammu vairāk interesē mirkšana vannā nekā meita.
Māras mammai bija savs rituāls: iedegt sveces, sarindot tās vannas istabā, sagatavot smaržīgu ūdeni, izslēgt elektrisko apgaismojumu un iegremdēties putās un smaržās. Viņa to varēja darīt gan no rīta, gan vakarā. Ja mamma savus spa jociņus izstrādāja vakarā, tad Māra burkšķēja, ka vannas istaba ilgi aizņemta. Tāpēc vismaz tajā pirmdienas rītā, kad Māras tālruņa ekrāns iemirgojās, mamma bija nākusi pie prāta un bādējās, tikko piecēlusies. Bet nu tieši tas Māru uztrauca. Paslīdēja? Nokrita? Salauza roku? Gūžu?! Smadzeņu satricinājums! Tā vēl trūka...
Māra saņēmās un iesēca tālrunī: «Mamma?!» Un mamma izstāstīja, kas notika.
Kad bija izvadījusi meitu pa durvīm, mamma svētlaimē iekārtoja vannas istabu savai relaksa stundai. Beidzot varēs nedzirdēt Māras sarkastiskos jociņus un uz pilnu klapi baudīt, baudīt, baudīt...
Pirmais ne pārāk patīkamais brīdinājuma zvaniņš atskanēja gandrīz uzreiz. Zvaniņš tādā nozīmē, kādā to mīlam piesaukt, ja gribas norādīt uz mistiskām sakritībām vai citām tamlīdzīgām ezoteriskām pupu mizām. Kad Māras mamma bija iekortelējusies vannā (atgādināsim - iepriekš izslēgusi elektrisko apgaismojumu), aiz durvīm sākās jandāliņš.
Jāpaskaidro, ka laikā starp mammas iepriekšējo viesošanos un šo Māra bija tikusi pie diviem kaķiem. Divi brāļi, viens par otru negantāks. Viens ruds, otrs melns. Kamēr saimniece bija mājās, viņi centās uzvesties pieklājīgi. Māra nebija paguvusi izstāstīt mammai, ka brāļiem patīk lūrēt un vannas istabā notiekošo. Vispirms šo vuārismu aizsāka melnais, atraudams durvis, tiklīdz sadzirdēja vannā tekam ūdeni. Pēc Māras domām, viņš pilnībā atbilst, kā viņa tos dēvē, «bezdelniekam» (no krievu valodas vārda «bezģeļņik»), kurš var stundām blenzt, kā līst ūdens, kā deg uguns un kā kāds mazgājas. Ja durvis bija ciet, kaķis tās plosīja tik uzcītīgi, kamēr atvēra pats vai viņam tās attaisīja vannas istabā esošais cilvēks ar vājiem nerviem. Principā - ikviens, kuram bija tā nelaime iegriezties šajā telpā. Visiem viņiem bija vāji nervi, un melnais to zināja. Nebija ilgi jāgaida, kad melnā brāļa niķus iemācījās rudais. Lai abi brāļi nenodīrātu durvis pa skaidiņai vien, Māra ļāva viņiem tupēt aiz vannas aizkariņa. Bet mamma to nezināja.
Rudajam spēka ir vairāk nekā prāta, tāpēc viņš ķērās pie darba ar stulbeņa aizrautību. Durvis cilājās. Beidzot rudais tās atmūķēja un cienīgi iekārtojās izlietnē. «Mazgājies, mazgājies, tu mani netraucē,» bez vārdiem liecināja visa viņa poza, kad kaķis garlaikoti pieslējās pie spoguļa, pašķielēja uz vannā mirkstošo mammu un sāka mazgāties. Viņa centās aizsniegties līdz rokturim un aizvērt durvis. Izdevās. Rudais garlaikoti izsvempās no izlietnes un atsita durvis. Tās atkal palika pusvirus.
Māras mamma saklausīja vīrieša balsi. Istabā. Nevar būt! Dzīvoklī ir tikai viņa un abi kaķi. Bet vīrietis bubināja un bubināja. Domas šaudījās kā prusaki zem grīdlīstes: «Meita neaizslēdza durvis? Es neaizslēdzu? Telefons istabā, nevaru piezvanīt nevienam...» Melnais kaķis nebija redzams, bet rudais plušķis vienaldzīgi sakopa savu asti - it kā vīrietis būtu pati par sevi saprotama piedeva šai rīta stundai.
Mamma uzvilka frotē vannas mēteli un paskatījās pa durvju spraugu. Neko nevarēja redzēt. Viņa nopurinājās un, slapjajām pēdām plakšķot, spēra soli. «Ložis, bomba!» vīrietis istabā vairs nevis bubināja, bet histēriski auroja. Krieviski! Māras mamma gandrīz krita pie zemes, par laimi, ieraudzīja, ka televizors ieslēgts un bļaurīgais vīrietis komandē tur.
Kamēr rudais pieskatīja vannas istabu, viņa melnais brālis bija uzsēdies uz tālrāža pults un ieslēdzis televizoru
