Vissmieklīgākās anekdotes sagādā pati dzīve. Daži jautri atgadījumi saistās arī ar telefona izraisītiem pārpratumiem.
«Ar tehnoloģijām esmu uz tu. Nedzenos pakaļ katram jaunākajam viedtālruņa modelim, bet reizi dažos gados nopērku to, kas atbilst manām vajadzībām. Labprāt izpētu, kādas iespējas telefons piedāvā, ko varu ar to darīt. Tā kā patīk fotografēt, tad būtiska ir attēlu kvalitāte. Zinu, ka daudzi izmanto automātiskos foto kameras iestatījumus, bet es labprāt pati koriģēju diafragmas atvērumu un citus iestatījumus. Ar to gribu teikt, ka pārzinu tehnoloģijas, un tajās dažās reizēs, kad tehnika saniķojusies, zināju, kas jādara.
Ar savu jauno viedtālruni esmu «nodzīvojusi» gadu. Piektdienas vakarā telefons «uzkārās» un piedāvāja tikai trīs variantus: izslēgt, atjaunināt programmu vai piezvanīt ārkārtas palīdzības dienestam. Mēģināju izslēgt, bet telefons nereaģēja. Tieši tāpat tas uzvedās, kad centos to «restartēt». Nekā. Ekrānā parādījās uzraksts par ārkārtas zvanu. Bet es nezvanīju! Negribēju rīkoties uz savu galvu, turpinot plosīties pa ekrānu, jo telefonam vēl garantijas laiks un aparāts nav izmaksāts, tāpēc gaidīju, kas sekos.
Ar mani sāka runāt sieviete. Operatore no 112. Parasti neesmu viegli samulsināma, bet šoreiz apjukumā pateicu pirmo teikumu: «Lieciet nost klausuli!» Ne labdien, ne sveiki, bet - lieciet nost... Viņa droši vien ir dzirdējusi visu ko, tāpēc mierīgā balsī jautāja, kas noticis. Biju spiesta atzīties, ka mākslīgais intelekts manā viedtālrunī pats izlēma, kam zvanīt, un ārkārtas palīdzība man nav nepieciešama, ja vien viņa nebūtu tā, kas varētu tikt galā ar nepaklausīgo ierīci. Operatore bija saprotoša, izsmējāmies abas.
Darbnīcā, uz kuru pēcpusdienā aiznesu viedierīci, tā darbojās kā smērēta. Kā parasti, spēkā cūcības likums!»
«Darba vajadzībām man parasti tiek iegādāts visjaunākais tālruņa modelis. Tas ir kā dators - tajā ir visa mana profesionālā dzīve. Daudz informācijas, prezentācijas, rēķini, tālruņu numuri, safilmēti video sižeti... Noteikti varu teikt, ka bez telefona esmu kā bez rokām. Telefonu netiek liegts izmantot privātām sarunām.
Draudzene ir viens no retajiem cilvēkiem, kuriem zvanu ļoti bieži. Abas iztiekam bez mīlīgām uzrunām no sērijas «bučiņāāāās, čmoki, čmoki». Mums ir pašām savi jociņi un slengs; kad nav garastāvokļa vai laika garai sarunai, mēdzam aprobežoties ar strupu «čau, piezvanīšu vēlāk».
Kad ieraudzīju - zvana ģenerāldirektors, mans pēc ranga visaugstākais priekšnieks (sauksim viņu par Vendeli), lietišķi atbildēju: «Labdien. Klausos jūs, Vendeļa kungs.» Pēc neliela, bet skaidri jaušama apjukuma mirkļa dzirdēju draudzeni: «Tu ko! Kāds Vendeļa kungs?» Tagad bija mana kārta brīnīties. Es spēru laukā bez apdomāšanās: «Kāpēc tu zvani no mana priekšnieka telefona? Tu viņu pazīsti? Jums ir romāns?» Viņa nosauca mani par prātu izkūkojušu pusmūža žubi. Turpmākajā sarunā noskaidrojām, ka jokus izspēlē mans telefons. Tagad, kad man ir cits tālrunis, varu pateikt, ka vecais aparāts bija uzēdies trim numuriem. Trim biežāk lietotajiem numuriem - mana priekšnieka, manas draudzenes un mana vīra.
Dažas dienas telefons uzvedās saprātīgi, pēc tam atkal sākās laimes spēle - kad ekrānā uzrādījās, ka zvana ģenerāldirektors, jau zināju, ka tā ir draudzene. Nelīdzēja nekas, arī tas, ka pārrakstīju vēlreiz numuru. Nekā. Telefons bija iespītējies un laiku pa laikam, kad zvanīja ģenerāldirektors, es nezināju, vai tas tiešām ir viņš. Jo bija reizes, kad telefons savienoja pareizi, kad ekrānā redzamais vārds un uzvārds sakrita ar to personu, kurai atbildēju. Uzreiz nevarēju telefonu nomainīt, kur nu salabot. Tajā taču ir visa mana dzīve!
Reiz emocionāla noguruma brīdī pacēlu klausuli un, kā tobrīd uzskatīju, draudzenei pateicu: «Negribu ar tevi runāt, sazvanāmies vēlāk.» Un noliku klausuli. Telefons iezvanījās atkal. Atkal ģenerāldirektors. Es nebiju pati laipnība: «Nu?» Šoreiz tas tiešām bija viņš. «Cienītā kundze, kas notiek?» Atvainojos un paskaidroju, ka telefons dīvaini uzvedas.
Vēl gadījās, ka viņš dzirdēja manu jautro un draudzenei veltīto: «Eu, piektdiena, ejam piesēst uz vīna glāzi?»
Bet tad telefons sāka dzīvot pats savu dzīvi. Ģenerāldirektora un draudzenes numuriem tas pieslēdza arī mana vīra numuru. Kādā vakarā, kad zvanīja vīrs, es kā sliktākajos paraugos par ilgu ģimenes dzīvi nokomandēju: «Nopērc maizi, picu un bērnam pamperus!»
Klausulē dzirdēju: «Cienītā kundze, kas notiek?» Atkal! Telefons kā tāda māte sēne bija izveidojis, pēc viņa domām, pareizāko micēliju.»
