Vēsturi raksta cilvēki. Un arī faktus interpretē cilvēki. Krievu dzejnieka Aleksandra Puškina piemineklis Rīgā ir viens no tiem, kas Latvijā pašlaik nokļuvis viedokļu krustugunīs. Starp citu, ticis norādīts, Puškins dzīves laikā sapņojis pabūt Rīgā, bet viņam tas neizdevās. Vai tas nozīmē, ka sapņotājam jāuzstāda piemineklis viņa sapņu zemē? Puškina sasaiste ar Latviju varētu būt viņa mīļākā Anna Kerna. Vai tas ir pietiekams iemesls iemūžināt šī dzejnieka piemiņu Latvijas Republikas galvaspilsētā?
Nevaram prasīt, lai Puškins, kurš no 1799. līdz 1837. gadam dzīvojis Krievijā, būtu bijis demokrāts, komunists vai kvēls Latvijas pašreizējās valsts iekārtas atbalstītājs. Viņš dzīvoja tad, kad dzīvoja, un bija tas, kas bija. Vai tāpēc Puškins būtu pelnījis tapt iemūžināts Rīgā? Tas ir cits jautājums. Tajā skaitā ideoloģisks. Tādā kontekstā viņa uzvārds izmantots ne reizi vien. Atgādināsim tikai dažus notikumus un dažus izteikumus.
- 2019. gadā Liepājas dome lēma apvienot divas vidusskolas - Aleksandra Puškina 2. vidusskolu (kam Puškina vārds piekabināts 1949. gadā) un 12. vidusskolu. To izmantoja Maskava, kas bija sašutusi, ka apvienoto skolu nosaukumā vairs neparādīsies Puškina uzvārds. To, protams, izmantoja Krievijas propagandas kanāli.
- Kad 2009. gada augustā Rīgā tika atklāts Puškina piemineklis, ziņu aģentūra LETA citēja toreizējo Krievijas vēstnieku Aleksandru Vešņakovu: «Dižais krievu dzejnieks Puškins ir brīvības, taisnības un demokrātijas ideju nesējs, un es ceru, ka šīs idejas tiks iedzīvinātas un starp Latviju un Krieviju būs tāda draudzība, ko nevarēs saraut nekas.» Starp citu, pieminekli atklāja 22. augustā, un savā uzrunā Vešņakovs norādīja - šī diena ir īpaša arī ar to, ka 1989. gada 22. augustā tika apstiprināts Krievijas karogs, savukārt dienu iepriekš Latvija faktiski atjaunoja savu neatkarību. Savu artavu piemeta arī Maskavas prefekts Aleksejs Aleksandrovs, kurš nodeva sirsnīgus sveicienus no Maskavas mēra Jurija Lužkova un atgādināja, ka Puškins nepieder tikai krievu tautai, bet gan visai pasaulei. Viņš pauda prieku, ka arī rīdziniekiem būs iespēja apmeklēt «krievu literatūras dvēseles un krievu literārās valodas pamatlicēja» pieminekli.
- Tomēr viņa paša dzīves laikā Puškins bija populārs tikai aristokrātijas aprindās, jo Krievijā pastāvošā analfabētisma dēļ tauta Puškina sacerējumus nevarēja izlasīt. Neoficiāli krievu tautas dzejnieka nosaukumu viņam piešķīra vien 20. gadsimtā, kaut arī jau kopš 19. gadsimta sākuma Puškins labprāt uzturēja savu varenā krievu dzejnieka un ģēnija personības kultu.
- Lai varētu salīdzināt, kā mainījusies attieksme pret Puškinu arī valodas ziņā, citēsim «Zinātnes Vēstnesi», kur 2009. gada 5. oktobrī publicēts Intas Šmitiņas rakstītais: «Daudzu ar Puškinu saistītu cilvēku likteņi savijušies ar Latviju. Rīgā ir ciemojies Aleksandra Puškina tēvabrālis, dzejnieks, kurš atstājis jūsmīgas atmiņas par šo pilsētu. Daugavpils cietoksnī apcietinājumā (1827-1831) atradās Puškina draugs Vilhelms Kihelbekers. Ar Rīgu saistās drauga Antona Delviga un Puškina sievas dzimtu vēsture. Atrodoties trimdā Pleskavas guberņā, Puškins kala plānus bēgšanai uz ārzemēm caur Rīgu, bet, viesojoties pie drauga Ļamonovas muižā, nokļuva pavisam tuvu tagadējai Latvijas teritorijai, no kuras šķīra tikai Ludzas upe. Visi zina Annai Kernai veltīto nemirstīgo Puškina dzejoli «Man prātā laimes brīdis senais». Skaistule Anna bija Rīgas garnizona komandanta divīzijas ģenerāļa Jermolaja Kerna sieva. Puškina Trigorskas kaimiņu un draugu Vulfu-Osipovu ģimenes radiniece, kas 1825. gada vasarā bija atbraukusi apciemot tanti. Ir saglabājušās Puškina vēstules Kernai pēc viņu tikšanās Trigorskā.»
- Līdzdalības platformā «Manabalss» tiek vākti paraksti iniciatīvai «Puškina pieminekļa demontāža». Līdz trešdienas, 1. marta, rītam vajadzīgais parakstu skaits vēl nebija savākts, lai priekšlikumu varētu iesniegt Rīgas domē. Priekšlikuma iesniedzējs Morics Nils Meņģelsons norāda: «Ir jāattīra Rīgas publiskā vide no vēl pēdējiem palikušajiem krievu imperiālisma simboliem. Laikā, kad Krievijas armija Ukrainā veic kara noziegumus, ir jāatceras, kādu postu Latvijai nesusi Krievijas impērijas un tās mantinieces - Padomju Savienības vara. Viens no šīs varas un tās imperiālisma simboliem ir krievu dzejnieks Aleksandrs Puškins, kura piemineklis uzstādīts Rīgā, Kronvalda parkā. Krievijas vēstniecība to turpina izmantot kā maigās varas un propagandas instrumentu.» Iesniegum autors piebildis, ka piemineklis uzstādīts nelikumīgi, kā arī to, ka Puškinam nav saistības ar Rīgu. «Pirmkārt, Puškinam nav ne mazākās saistības ar Rīgu. Otrkārt, Puškins savos darbos atbalstījis Krievijas impērijas uzbrukumu Kaukāzam un tā iedzīvotāju genocīdu. Treškārt - Ukrainu, kā arī Baltijas valstis, kas tolaik atradās Krievijas impērijas sastāvā, savos darbos dēvējis par «mazo Krieviju». Vai tiešām mums Rīgas centrā nepieciešams piemineklis šādam cilvēkam?» Tāpēc - aicinājums demontēt un ierosinājums, ka pieminekli iespējams pārkausēt un tā vietā novietot pieminekli Atim Kronvaldam, kā vārdā nosaukts pats parks. Tādā veidā Krievijas vēstniecībai tiks atņemta iespēja turpināt Puškina pieminekli izmantot savu vēstījumu izplatīšanai un krievu imperiālisma atbalstīšanai.
- Kā liecina publiski pieejama informācija, šīs Puškina skulptūras uzstādīšanas un apkārtnes labiekārtošanas izmaksas uz pusēm samaksāja vai tās bija jāsamaksā darbu veicējam SIA «Mīts» un Rīgas pašvaldībai. Bet 2007. gadā laikrakstā «Rīgas Balss» lasāms, ka, gaidot Puškina 210. dzimšanas dienu, «Latvijas Puškina biedrība lūdz Rīgas domes atbalstu un piekrišanu dzejnieka pieminekļa uzstādīšanai. Biedrības priekšsēdētājs Leonīds Lencs vēstulē domes priekšsēdētājam atgādina, ka pieminekļa projekts pašvaldībā apstiprināts jau 1999. gada pavasarī. Tomēr līdzekļu trūkuma dēļ līdz šim tā arī nav realizēts. Tagad esot rasts nepieciešamais finansējums, lai pie koncertzāles «Ave sol» uzstādītu jaunu pieminekli». Ap to laiku pasaulē jau uzcelti 270 Puškina pieminekļi. Latvijas Puškina biedrība uzskata, ka piemineklis veicinātu Latvijas un Krievijas kultūras vērtību apmaiņu, jo Puškins ir dzejnieks, kurš ir ļoti tuvs un saprotams arī latviešu tautai.
