To, kas te būs lasāms, Andra nevēlējās stāstīt ar savu īsto vārdu. Viņa pagaidām nezina, kāpēc. Nekas pārāk slēpjams viņai gan nav – vecāki sen zem zemes, pati apmeklējusi psihologus, psihoterapeitu un pat psihiatru, savedusi savu dzīvi kārtībā, izmācījusies, izaudzinājusi bērnus... Tomēr atmiņas uzjundīja ieraksti feisbukā, un Andrai tie izraisīja divējādas sajūtas: viņai gribējās gan aizstāvēt, gan nosodīt savu mammu alkoholiķi. Jā, tieši mammu. Viņa arī apzinās, ka savu alkoholiķu bērna līdzatkarību ne vienmēr prot «atkost», lai gan nopietni strādājusi ar sevi. Tieši – alkoholiķu, jo tāds bijis arī Andras tēvs, kuru viņa atceras ļoti fragmentāri.
Izlasot vairāku radošu cilvēku bērnu ierakstus, kuros viņi izstāstījuši, kā mamma dzērusi, cik tas bijis briesmīgs laiks un kādus nosēdumus tas atstājis bērnu dzīvē, Andra atcerējās savu bērnību.
«Man visa bērnība tā pagājusi - mamma dzer. Tētis nomira, kad man bija četri gadi. Vēlāk mammai bija otrs vīrs - vardarbīgs cilvēks, kurš man nekad pirkstu nepiedūra. Toties viņi vairākus gadus skandalējās, kāvās, kamēr izšķīrās. Es diemžēl biju pa vidu. Tādās situācijās žēloju mammu. Es viņu mīlēju. Bērns taču mīl mammu, lai ko viņa darītu!
Tagad apzinos, ka mamma dzēra jau pirms tam, pirms otrās laulības, jo atceros gadījumu, kad abas nakšņojām pie dzīvokļa durvīm - mamma nevarēja atslēgt durvis, bija piedzērusies līdz nemaņai. Es tolaik nepratu viņai palīdzēt, bet vēlāk iemanījos saprast pat skaļi neizteiktas prasības un pratu prognozēt notikumu secību. Protams, tā bija un ir līdzatkarība - alkoholiķu bērnu sodība pat pieaugušo vecumā. Kad feisbukā izlasīju, ka kāds mana gadagājuma cilvēks apcerēja, cik briesmīgi ir, ja sieviete dzer, sapratu viņu, bet vienlaikus iekšēji iebildu: bērnam ir ne mazāk šausmīgi, ja ģimenē dzer vīrietis. Tas traumē bērnu uz ilgiem gadiem.»
Kāds feisbuka lietotājs savā ierakstā klāstīja, ka viņa mamma dzērusi, arī tētis iedzēris, taču vēlāk šo netikumu atmetis. To lasot, Andrai šķita, ka ieraksta autors tēvu izstāv, bet mātei pārmet. Vai tad tēta alkoholisms un izdarības dzērumā ir attaisnojamākas nekā tad, ja tā uzvedas un rīkojas mamma?
Viņa gan pati tā bērnībā jutās - tētis dzīvoja citā pilsētā, tāpēc Andrai šķita, ka viņš ir tas labais, kura blakus nav, bet kurš, ja būtu līdzās, tad bērna nepanesamo dzīvi padarītu vieglāku. Jo Andras mamma dzēra. Bieži. Un, kad nebija skaidrā prātā, tad pēra, iekaustīja, sita savu vienīgo meitu. Sita un slānīja. Spārdīja. Zvetēja ar siksnas sprādzi. Tas notika atkarībā no izdzertā alkohola daudzuma un no mammas noskaņojuma.
Andra ir pārliecināta, ka alkoholiķu bērnus pilnībā saprot tikai alkoholiķu bērni. Tie, kuri paši izgājuši cauri tādai ellei. Labi, ja pratuši un spējuši izķepuroties un paskatījušies uz savu dzīvi no malas. Arī Andra, iekšēji sašutusi par ierakstu, kas, pēc viņas domām, pārmet tikai sievietei, saprata - viņas līdzatkarība atkal pacēlusi galvu.
Tagad, kad Andra ir pieaugusi, viņa ar... nē, to nevar dēvēt par neizpratni... viņa atceras, cik no savas pašreizējās sapratnes viedokļa domājusi absurdi. Piemēram, kad mamma nāca mājās no dzertiņiem, viņai vajadzēja šķērsot tiltu pār upi. Tilta malā ūdens bija izgrauzis dziļu vagu. Andra naktīs gulēja, klausījās, vai nedzirdēs mammas soļus kāpņu telpā, un uztraucās, ka viņa varētu paklupt un iegāzties upē. «Kā lai to izskalojumu aizber? Un kā tas izskatīsies, ja es tur kaut ko darīšu? Varbūt var kādam pajautāt, lai to izdara?» Andra nopietni prātoja. To atceroties, gadu gaitā viņa pārdzīvojusi apjukumu, neizpratni, sevis nosodīšanu un pat iekšēju izsmiešanu... Protams, tie, kuri neko līdzīgu nav piedzīvojuši, nesapratīs neko no tā visa.
Tā. Ir. Līdzatkarība.
Andrai ir savs vērtējums tam laikam, kad viņa dzīvoja kopā ar mammu. «Citi to uztvertu un vērtētu citādi, bet es jutos un dažbrīd aizvien jūtos tā,» viņa saka. Pirmās atmiņas ir no apmēram četru gadu vecuma, kad mamma nevarēja atslēgt dzīvokļa durvis. Mamma ilgi knibinājās ap slēdzeni. Andra pacietīgi stāvēja, pēc tam apsēdās uz grīdas. Mamma arī apsēdās. Andrai nāca miegs, viņa acīmredzot aizmiga. Šīs atmiņu druska uzplaiksnīja pēc daudziem gadiem, kad viņa apmeklēja Pieaugušo alkoholiķu bērnu programmas saietus. Mamma bija tā piedzērusies, ka nespēja atslēgt durvis. Nē, beidzās viss labi - meitene pamodās savā gultā, bet, protams, nezina, cik ilgi abas kluknēja aiz slēgtajām durvīm. Tolaik viņai bija kauns - ja nu kāds redzēja, ka abas sēž uz grīdas...
Vēlāk viņai ļoti bieži bija kauns mammas vietā, par mammas rīcību, par to, ka viņai ir tāda mamma... Jau apprecējusies Andra kaunējās izstāstīt vīram, kāpēc vairs nesazinās ar mammu. Tagad viņai tas šķiet dīvaini, bet tolaik... Nevarēja saņemties pateikt skaļi: mana mamma ir alkoholiķe. Itin kā pati pie tā būtu vainojama.
Vēlāk mamma ne reizi vien atstāja meitu aiz durvīm, kad viņa pārnāca no skolas un meklēja dzīvokļa atslēgu zem kājslauķa. Tā bija norunāts. Mazā pilsētiņā padomju gados tas nebija neparasti. Reizēm Andra pacietīgi sēdēja un gaidīja, kad mamma pamodīsies un atslēgs durvis, lai ietu uz darbu - viņa bija pusdienlaikā atskrējusi mājās un kopā ar kolēģiem iedzērusi. Tas bija kļuvis par ikdienas rituālu: pusdienas pārtraukumā visi iedzēra, pēc tam mamma pagulēja, bet viņas pudelesbrālis un pudelesmāsa devās uz savu mājvietu pusdienot. Kad Andra šo rituālu bija sapratusi, viņa mēdza nolikt skolas somu pie dzīvokļa durvīm un izskriet vai nu līdz avīžu kioskam, kur skatlogā bija izlikti krāsaini žurnāli, vai līdz kafejnīcai, kur smaržoja bulciņas. Kad Andra atgriezās, atslēga bija zem kājslauķa, lai gan viņa varēja likt galvu ķīlā, ka iepriekš tās tur nebija. Kad viņa atslēdza durvis, mamma uzbruka ar pārmetumiem: kur biji, kur gāji, kāpēc nenāci mājās. Sākumā Andra centās skaidrot, ka atslēgas nebija, bet mammu nevarēja pārliecināt: bija, tikai tu nejēdzi atrast; tev rokas aug no pakaļas. Tā viņa teica. Ar laiku Andra saprata, ka strīdēties nav vērts. Un ar laiku mammu arī tas sāka kaitināt. Runāji pretī - slikti, piekriti - atkal neder.
Pagāja gadi, Andra pielāgojās. Viņas dzirde bija kā savvaļas dzīvniekam - pat aiz trim aizvērtām durvīm dzirdēja, kad mamma kāpj pa kāpnēm un kādā kondīcijā viņa ir - skaidrā prātā, iedzērusi vai piedzērusies. Viņa naktī neaizmiga, gaidot, kad mamma atnāks. Ausījās, vai mamma varēs atslēgt durvis. Viņa laikam joprojām mīlēja savu mammu.
Tā bija tikai viena dzīves ainiņa Andras un viņas mammas attiecībās. Tikai viena...
Gadījās, ka mājās nebija ko ēst. Nekā nebija. Arī mammas nebija. Vasarā bija labi - varēja ieskriet dārzā un izraut kādu burkānu, nošķīt diļļu saišķi. Rudenī kaimiņdārzā varēja paķert ābolus - lādzīgā kaimiņiene nerājās. Vienīgais, kas mammai patika un padevās - vārīt ievārījumus un sālīt sēnes ziemai. Kad Andra paaugās, viņa aizskrēja uz pagrabu pēc zaptēm. Ja mājās nebija maizes, vismaz zapti varēja ar karotēm ēst vai uzvārīt ūdeni un sataisīt zaptsūdeni. Dažas reizes viņa meta kaunu pie malas un ieskatījās atkritumu konteineros. Pilsētiņas nomalē, kur viņa dzīvoja, cieņā bija, kā tagad sacītu, zaļais dzīvesveids. Šķidrumus lēja sētā esošajā rezervuārā, ko izsūknēja. Bet atkritumu konteineru pie mājām nebija, tādus nolika tikai pie centra ēkām. Andra šad un tad tur atrada ko apēdamu. Vēl jau bija draudzenes, pie kurām ciemoties un kuras pabaroja.
Sākumskolā un pamatskolā meitenei bija daudz draudzeņu, bet, jo vecāka kļuva, jo vairāk kaunējās no mammas un abu dzīves apstākļiem. Tāpēc mājās nevienu klasesbiedreni centās neaicināt. Bet tajā vecumā ir tā: ja es nenāku pie tevis, tad tu nenāc pie manis... Un atkal katru dienu - kauns, kauns un kauns!
Netālu no mājām bija kapsēta. Lielākoties Andra pa kapiem klīda viena. Dažreiz uz kapu kopiņām bija atstāta maizes šķēle un glāzē ieliets degvīns. To smaržu viņa pazina - mamma virtuves skapītī slēpa pudeli, kas oda tāpat. Maizi Andra paņēma bez pārmetumiem, jo gribējās ēst. Uz tās varēja uzziest ievārījumu, un sanāca vakariņas.
Andra nekad nezināja, kas notiks mājās. Tiešām - nekad. Kad vidusskolā klasesbiedrenes rīkoja pidžamu ballītes un prasījās ciemos arī pie Andras, viņa negribīgi piekrita. Bija spiesta piekrist - pie visām satikās, pie Andras ne. Andra vienmēr ar bažām gaidīja, kādā reibuma stāvoklī mamma ieradīsies, kaut arī iepriekš bija viņu brīdinājusi par meiteņu saietiem. Atkal jau - kauns, kauns par mammu... Vislabāk bija tad, kad mamma neatnāca vispār. Jo gadījās, ka viņa ieradās dzēruma neomā un izlamāja visus, kas tobrīd atradās dzīvoklī.
Starp citu, mammai patika sevi parādīt kā labu draudzeni, viņa čaloja ar meitenēm, vienlaikus noniecinot meitu - eh, Andra jau dzeju nelasa, viņai tam prātiņš par īsu; Andra neprot apieties ar gāzes balonu virtuvē; Andrai nav nekādu talantu. Kad Andra mācījās vidusskolā, mamma uzmetās par draudzeni. Ne Andrai, bet viņas vienīgajai sirdsdraudzenei. Meitene jūsmoja: cik tev forša mamma, manējā gan nekad tā nedara... Andra klusībā nopūtās, jo tikai viņai zināja, kā ir patiesībā. Tolaik viņa... ienīda savu mammu.
Daudzus gadus Andra nedrīkstēja izrādīt emocijas, jo mamma vai nu kliedza, ja viņai tās nepatika, vai arī sita. Ar laiku Andra iemācījās izdabāt un izpatikt, lai varētu kaut cik mierīgi dzīvot, lai mamma nekliegtu, nelasītu morāli. Par laimi, sist viņa pārtrauca tad, kad Andra pabeidza pamatskolu. Toties emocionālā vardarbība turpinājās, un tās rezultāts bija Andras neprasme izprast savas emocijas. Tomēr Andra to iemācījās, lai gan joprojām atceras mammas mīļāko teicienu: «Bērns ir sūds, viņam nevar būt emocijas.»
Runāt par ģimenē notiekošo nedrīkstēja, jo mamma bija piekodinājusi tā nedarīt un vēlāk biedēja, ka Andru atdos bērnunamā. Andras izpratnē - tādā kā internātā, kur meitenes dzīvoja piecas dienas nedēļā un brīvdienas pavadīja mājās. Bet bērnunams laikam bija kas tāds, no kura uz mājām netika.
Pieaugot Andrai apnika mammas dzēruma murgi un biedēšana. Viņa mammu piecieta un gaidīja, kad beidzot varēs izrauties. Pabeidza pamatskolu un devās uz profesionāli tehnisko vidusskolu, izmācījās par frizieri. Tas viss tikai tāpēc, lai tiktu prom no elles mājās. Agri apprecējās, jo paši saprotat - padomju laiks, kur savu mājokli dabūt... Vīram bija savs dzīvoklis - viņa vecāki nopirka uz kāzām.
Vēlāk, kad Andra apmeklēja Pieaugušo alkoholiķu bērnu sanāksmes, viņa uzzināja, ka arī citiem tā bijis: bērns nedrīkst izrādīt savas jūtas par notiekošo un nedrīkst runāt ar citiem par to, kas viņu biedē ģimenē. Ja viņš par to runās, tad par viņu domās, ka viņš nemīl ne māti, ne tēvu, un tātad arī vecāki viņu nemīl. Andra gan sen bija sev pateikusi, ka mamma viņu nemīl un viņa nemīl mammu...
Kad vīrs jautāja, vai Andra viņu mīl, Andra strupi atbildēja: «Jā.» Neko vairāk. Viņa nezināja, kas ir mīlestība un kā to izrādīt. Viņš tērpināja: «Pasaki, ka mīli. Nu pasaki to teikumu.» Viņa nespēja. Abi izšķīrās. Ne tā teikuma dēļ, protams, bet arī Andras emociju neatpazīšana bija pie vainas.
Par laimi, Andra sen vairs nav tā mazā meitene, kura uztraucās par piedzērušās mammas labsajūtu. «Tā bija līdzatkarība, un es, par laimi, to apzinos jau pārdesmit gadu. Šī saprašana man ļauj sevi piebremzēt, kad metos kādam palīdzēt un pati nesaprotu, kāpēc,» viņa saka. Viņa analizē savu rīcību, bet reizēm tik un tā «noraujas» un tad apzinās, ka iekritusi līdzatkarības lamatās. «Tā ir cīņa ar bērnības mantojumu visu dzīvi,» Andra noteic.
