Daudzi cilvēki baidās lidot, un kādi tikai melnie jociņi nav dzirdēti par to, ka gaisā neviens nav palicis. Un ikviens aviokatastrofā izdzīvojušais tiek uzskatīts par brīnuma rezultātu. Nevar būt, ka kāds izdzīvo kritienā no milzu augstuma! Bet, jā, izdzīvo. Viens no tādiem neticamas izglābšanās gadījumiem notika nesen ASV, Teksasā – aviokatastrofu pārdzīvoja mācītājs Kenons Vons.
Ik pa laikam izskan informācija par lidmašīnu avārijās izdzīvojušiem bērniem. Viens no viņiem 2010. gadā bija deviņus gadus vecs nīderlandietis, kurš vienīgais no pasažieriem izdzīvoja, kad Lībijā nogāzās lidmašīna. Pēc lidmašīnas avārijas Indijas okeānā pie Komoru salām bija atrasta izdzīvojusi kāda pusaudze francūziete - pārējie lidmašīnas pasažieri aizgāja bojā. Šā gadsimta sākumā Sudānas aviolainera avārijā dzīvs palika vien divus gadus vecs zēns. 2015. gadā Kolumbijas džungļos avarēja lidmašīna, tikai pēc vairākām dienām tika atrasta izdzīvojusī pasažiere un viņas jaundzimušais. 2016. gadā lidmašīnas avārijā Krievijā dzīva palika trīs gadus veca meitene, pārējie pasažieri aizgāja bojā.
Šie ir daži gadījumi, kuri apliecina, ka, ticam vai ne, bet viss ir iespējams.
Par katru laimīgas izglābšanās gadījumu nav uzrakstīta grāmata vai uzņemta filma, bet vismaz viens tāds gadījums ir itin bieži cilāts, jo tā galvenā varone joprojām ir dzīva un pat atgriezusies tuvu traģēdijas vietai, lai turpinātu savu vecāku iesākto. Stāsts ir par tolaik 17 gadus vecās Džulianas Kepkes izglābšanos. Viņa par to daudz runājusi, un, salīdzinot vairākus pieejamos avotus, rodas iespaids, ka sieviete ārkārtīgi detalizēti visu atceras arī pēc daudziem desmitiem gadu. Tomēr, zinot viņas rīcību pēc katastrofas, var secināt, ka viņa ir racionāli domājoša, tāpēc nav būtisku iemeslu apšaubīt Džulianas atmiņas.
Par viņas brīnumaino izglābšanos tika uzņemtas filmas, 2011. gadā Džuliana publicēja autobiogrāfiju. Viņas stāsts palīdzēja kādai citai aviokatastrofā izdzīvojušai sievietei. Īsi pirms tam viņa bija redzējusi filmu par Džulianas izglābšanos un atcerējās tajā dzirdētos padomus.
Bija 1971. gada Ziemassvētki. Džuliana kopā ar mammu lidoja pie tēva, kad lidmašīnā iespēra zibens. Šī katastrofa laupīja vairāk nekā 90 cilvēku dzīvību, bet jauniete izdzīvoja, pat nokrītot no 3200 metru augstuma. Pēc tam viņa 11 dienas klīda pa Peru džungļiem, kamēr nonāca kaut cik civilizētā vietā. Lidmašīnā atradās zinātnieki un viņu tuvinieki, kas devās ceļā uz pētniecības centru džungļos sagaidīt Ziemassvētkus. Arī Džuliana un viņas mamma. Ģimene tur dzīvoja jau trīs gadus, laiku pa laikam izraujoties ārpus džungļiem. Šis bija tāds gadījums - Džulianai vajadzēja kārtot eksāmenus, absolvējot skolu. Pirms tam pusotra gada viņa izglītojās mājmācībā.
Lidojums kavējās, bet pasažieri par to neuztraucās. Tā notiek. Jā, bija zināms, ka divas šīs pašas aviokompānijas lidmašīnas jau avarējušas. Bija palikusi vairs tikai viena - tā, ar kuru vajadzēja lidot 1971. gada Ziemassvētkos. Džulianas mamma mierinājusi - diez vai arī trešā nogāzīšoties... Lidojums būtu ildzis aptuveni stundu, ne vairāk. Apmēram 25 minūtes pēc pacelšanās lidmašīna iekļuva negaisa zonā. Džuliana vēlāk sacīja, ka tā bijusi pilotu vaina, jo kļuva zināms, ka ekipāžai piedāvāts nolaisties citur vai mainīt lidojuma virzienu, tomēr reisu neatcēla, jo visiem gribējās Ziemassvētkus sagaidīt kopā ar tuviniekiem. Pēc 10 minūšu ilgām pasažieru mocībām spēcīgajā turbulencē lidmašīnas spārnā iespēra zibens, un aizdegās degvielas tvertne. Vēlāk Džuliana atcerējās, ka mamma teikusi: “Tās ir beigas.”
Lietus dēļ ugunsgrēks nesākās, tāpēc avārijas vietu uzreiz nevarēja pamanīt. Džuliana atjēgusies diennakti pēc katastrofas. Viņa joprojām sēdējusi krēslā, piesprādzējusies ar drošības jostu, bet visapkārt bijuši džungļi vien. Jauniete piecēlusies un sapratusi, ka spēj iet. Vēlāk ārsti konstatēja, ka viņai lauzts atslēgas kauls, traumēts celis, ir smadzeņu satricinājums un vairākas brūces. Džuliana stāstījusi, ka pazinusi džungļu skaņas un sapratusi, kur atrodas. Par to viņai jāpateicas saviem vecākiem - biologam un ornitoloģei, ar kuriem kopā pavadījusi daudz laika pētniecības centrā džungļos un tropu mežos. Viņa sacījusi, ka novērtējusi situāciju - tā kā lidmašīnas avārijas laikā Peru bijusi lietus sezona, skaidrs, ka nevarēs atrast sausus iekurus ugunskuram un augļus, ko ēst. Viņa jutusi bailes un vientulību, taču atcerējusies tēva mācīto un devusies meklēt ūdeni. Tētis savulaik stāstījis, ka strautiņš noteikti aizvedīs līdz upei, un tas ir vienīgais veids, kā nonākt pie cilvēkiem.
Džulianai mugurā bija īsa kleitiņa un kājā - sandale. Otra pazudusi avārijas laikā. Arī brilles kaut kur nokrita. Viņa paņēma nūju, ar ko aizbiedēt čūskas, indīgās vardes un krokodilus, un gāja meklēt ūdeni. Redze bija slikta, taču Džuliana nepadevās. Pārbaudīja lidmašīnas atlūzas, atrada mazliet maizes un saldumus. Ar to pietika piecām dienām. Ejot viņa uzdūrās cilvēku līķiem, bet mammu neredzēja. Vislielākos pārdzīvojumus Džulianai radīja tēva teiktais - iespējams, mamma pēc katastrofas dzīvojusi vēl vairākas dienas. Tā viņš pieļāva, kad bija apskatījis savas sievas līķi.
Džulianai sāpēja lauztais atslēgas kauls, gribējās ēst, bet viņa atrada gan ūdeni, gan laivu un būdiņu. Tur viņa aizmiga, pārlaida nakti, nākamajā dienā gribēja ar laivu doties prom, taču sākās spēcīgs lietus. Tur viņu atrada vietējie zvejnieki un mežcirtēji. Arī tā bija laimīga sagadīšanās, jo jaunietes glābēji apgalvoja, ka šī vieta ir nomaļa, cilvēki tur parādās reti.
Izveseļojusies Džuliana aizbrauca uz vecāku dzimteni Vāciju. Mācījās bioloģiju, kļuva par zinātnieci un atgriezās Peru džungļos.
