Dzejniece Ārija Elksne dzimusi 1928. gada 7. februārī, mirusi 1984. gada 29. septembrī. Mediķe, bet vairāk gan – atzīta un iemīļota dzejniece. Vienpadsmit dzejoļu krājumu autore. Viņas dzeja lasāma kā autobiogrāfija. Šogad dzejniecei – 95.
Trešdien, 8. februārī, VEF Kultūras pilī izskanēja koncertuzvedums «Ārijas Elksnes dzīves melodijas». Dziedātāja un komponiste Ilze Laila Purmaliete, kura kopā ar kolēģiem sagatavojusi šo koncertuzvedumu, kas veltīts dzejnieces 95 gadu jubilejas piemiņai, saka: «Ārijas Elksnes dzejai pieķēros, jo vēlējos izveidot koncertprogrammu ar sieviešu dzejnieču dzeju. Un, kā sāku ielasīties Ārijas Elksnes kopotajos rakstos, tā atklāju, cik bagāta, skaista un aktuāla ir viņas dzeja. Un sāku rakstīt dziesmas. Pēc tam tikai pamanīju, ka šogad Ārijai Elksnei atzīmējama 95 gadu jubileja…»
Ilze Laila uzsver - viņasprāt, Ārija Elksne savā mākslā - dzejā - ir ļoti atklāta. «Brīžiem šķiet, ka esmu viņai tuva draudzene, kad viņa runā par tik ļoti sāpīgām tēmām. Un tas, kas viņai sāp, aizskar mūs ikvienu. Ārijas dzeja ir aktuāla, jo viņai ir spēcīgs latviskais kods. Un mēs visi to jūtam, lasot viņas dzeju. Piemēram, sākotnēji izlasot Ārijas Elksnes dzejoli «Saule nāca uz ezeru», man likās, ka lasu tautas dziesmu. Bet, ak - nē ! Tā raksta arī ĀRIJA.»
1994. gada 24. novembrī laikrakstā «Diena» dzejniece Māra Misiņa raksta: «Vai Ārija Elksne paredzēja nākotni? Tā jautāja Zigmunds Skujiņš «Sarunās ar jāņtārpiņiem», kur viens no atmiņu stāstiem vijās ap Ārijas Elksnes personību. Desmit gadus pēc dzejnieces pašnolemtās aiziešanas no šīs dzīves neesam tikuši viņai tuvāk ne par mata tiesu.»
Māra Misiņa priecājas, ka Āriju Elksni nav piemeklējusi aizmirstība un viņa nav kļuvusi arī par pārprodukcijas upuri. Dzejniece izsaka cerību, ka kādreiz varbūt kāds vai kāda uzrakstīs romānu par Āriju Elksni, jo portreta pagaidām nav, ir tikai skices. Un Elksnes dzejoļi. Tos Māra Misiņa ir gribējusi izcelt, jo 10 gadus pēc Elksnes aiziešanas mūžībā iznāca divas dzejoļu izlases - «Gaismas gadi» apgādā «Preses nams» (sakārtojusi un priekšvārdu rakstījusi Lija Brīdaka) un apgāda «Teātra anekdotes» izdotā «Es neticu, ka var bez cilvēkiem». Vismaz pēdējais izdevums jau sen kļuvis par bibliogrāfisku retumu, kaut izdots skarbajos deviņdesmitajos uz tāda papīra un ar tādām iespējām, kādas tolaik bija. Citējot Māru Misiņu: «Jā, viņa paredzēja nākotni. Pati savu līdz nāves stundai un katras sievietes nākotni, kura caur dzīvi taustās, turoties pie mīlestības.»
