«Dzīvot vajag skaisti, dzīvot vajag ilgi un dzīvot vajag priekā! Un ar mīlestību pāri visam,» saka aktieris un režisors Juris Rijnieks. 4. februārī viņš svinēja savu 65. dzimšanas dienu.
«Parasti es to nesvinu, bet no 20 gadu vecuma man ir tradīcija katru dzimšanas dienu agri no rīta braukt uz mežu sagaidīt saullēktu,» stāsta Juris Rijnieks, piebilstot, ka februārī ne vienmēr ir redzama saule, bet viņam ir laimējies, ka tieši uz viņa dzimšanas laiku - deviņos no rīta - saule parādās.
Režisors šobrīd strādā ar «Pannas teātra» jauniestudējumu «Amoralle», kam pamatā ir Artūra Dīča luga un kas savu pirmizrādi sagaidīs pavasarī. «Man ļoti patīk šis darbs, jo tas ir vienlaikus romantisks, skarbs un smieklīgs. Pie šīs izrādes strādājam ļoti ilgi, tas ir viens no pandēmijas laika aizturētajiem darbiem, kas jāpabeidz. Kopā ar Artūru domājam arī par jaunu brīvdabas iestudējumu vasarai, un arī ar dramaturģi Aivu Birbeli plānojam kaut ko pavisam jaunu,» stāsta «Pannas teātra» režisors, atgādinot, ka šis teātris savulaik izveidots, lai iestudētu tikai latviešu autoru darbus un tikai komēdijas. «Nav viegli tos jautros gabalus uztaisīt, jo vienmēr jāskatās, kāds cilvēkiem ir noskaņojums. Mūsu vecās izrādes visu rudeni un ziemu iet uz urrā, es redzu, ka cilvēki ļoti grib smieties, no kaut kā atbrīvoties. Acīmredzot sasprindzinājums ir ne tikai mums, māksliniekiem, tā šodien ir vispārēja parādība. Tāpēc vajag izsmieties un to nokratīt nost,» uzskata režisors.
Viņš nesen bija aizgājis uz Dailes teātra izrādi «Kur pazuda valsts» un bija pārsteigts sajust zālē ļoti spēcīgu nacionālās pašapziņas emociju. «Kaut ko tādu nebiju sajutis kopš atmodas laikiem. Zālē bija tik elektrizēta atmosfēra, ka likās - vajag tikai kādam iznākt priekšā ar karogu un pateikt: «Draugi, ejam, mums virziens ir zināms!». Šāda kolektīvās zemapziņas izpausme ļoti, ļoti sen nav bijusi, tāpēc domāju, ka arī «Pannas teātrim» vajadzētu iet šajā virzienā. Jo neviens taču šodien nav pavilcis uz zoba ne mūsu politikas veidotājus, ne pandēmijas biznesa projektu. Mēs taču esam izdzīvojuši absurda cienīgu dzīvi, tāpēc domāju, ka arī smieklam no skatuves ir jābūt asākam,» saka pieredzējušais teātra režisors, uzsverot, ka tam, protams, ir jāiet kopā ar skaidru un gaišu latvisku nostāju valsts jautājumā. «Tas ir ļoti svarīgs moments, un tas gaisā jau plīvo.»
