Ja aizgājēja pēdējā griba ir, lai viņa pelnus izkaisa vai nu jūrā, vai vairākās viņam mīļās, nozīmīgās vietās, kalnos vai vēl citur, tad kā rīkoties šīs gribas izpildītājiem? Paklausīt un izdarīt, lai cik neiespējami tas šķistu?
Kad nomira Ivara (vārds mainīts) mamma, viņš mājās atrada aploksni ar savu vārdu. Tur - mammas pēdējie vārdi un vēlējumi dēlam. Vēstulē bija teikts, ka viņa vēlas tikt kremēta un pelnus lai izkaisot pie jūras. Tieši - pie. Mamma bija minējusi arī pilsētu, kuras daļa vēlējās būt pēcnāves dzīvē.
Dēls nebija izrunājies ar mammu par to, kas notiks, kad viņa aizies no šīs pasaules, bet uzskatīja, ka pret viņas pēdējo gribu spēs izturēties ar sapratni. Ja viņa grib, lai pelnus izkaisa pie jūras, tad lai notiek, kaut arī pats labprātāk vēlētos mammu guldīt kapiņos. Tā, kā pieklājas, tā, kā darīts ar pārējiem viņu senčiem. Vēlāk viņš atzinās, ka mamma negribot bija uzkrāvusi pasmagu nešļavu. Kāpēc? Atbilde seko, turpinot lasīt šo pieredzes stāstu.
Iespējams, Ivars sarežģīja it kā vienkāršo procedūru, taču viņa pārdomas ir jārespektē. Ivars sev jautāja, kā izkaisīt mammas pelnus cieņpilni. Urna kopā ar saturu sver apmēram trīs kilogramus. Ko iesākt? Vienkārši pasist urnu padusē un izbērt pelnus zem kādas priedes vai krūma? Paņemt saujā un kaisīt kā graudus vai sēklas zemē? Kā? Jārēķinās arī ar to, ka garāmgājēji noteikti skatīsies un droši vien kaut ko jautās. Pelnus atdot zemei naktī, slapstoties kā zaglim? Nē, to viņš nevēlējās. Tā ir viņa mamma, un viņa to nav pelnījusi. Šoreiz viņš vēlējās dzīvot bez turpmākām sirdsapziņas ēdām, ka izbēris mammu kā miskastes saturu. Viņš nevēlējās, lai vietā, kur zemē iegrimst mammas pelni, kāds garāmejošs suns paceltu kāju vai vietējie plenči pļēgurotu. Ivars pat bija gatavs nopirkt vietu kolumbārijā, taču mammas pēdējā griba tad paliktu neizpildīta.
Viņš nu bija tas, kuram vienīgajam jāpieņem lēmums, tāpēc tas nenotika ātri. Vīrietis domāja un domāja. Visbeidzot viņam prātā iešāvās doma izkaisīt mammas pelnus virs jūras... no lidaparāta. Viņš domāja, ka ar padomu palīdzēs apbedītāji. Lai kur zvanīja, visi atteica. Viņu klāstā tāda pakalpojuma nebija. Kāpēc tad nekaisot aizgājējas urnas saturu no kāda kuģīša jūrā? Ivars sacīja, ka mamma vēlējās atdusēties pie jūras, nevis jūrā. Tāda ir pēdējā griba, jau kuro reizi viņš šo teikumu atkārtoja gan sev, gan citiem.
Avioklubos neviens nepiekrita piedalīties lidojumā gar jūras krastu. Neviens pats. Lielākoties tāpēc, ka mammas noskatītā pilsēta bija lidojumiem ierobežota zona un tikai retā vietā drīkstēja plivināties gaisā.
Tikmēr lidojumam labvēlīgie gadalaiki bija beigušies, iestājās ziema, un Ivara darbistabā joprojām stāvēja urna ar mammas pelniem. Viņš turpināja meklēt cilvēku, kurš varētu palīdzēt godam izpildīt aizgājējas vēlmi. Kurš meklē, tas atrod. Nu jau daudzi zināja, kādu misiju Ivars uzņēmies, un kāds no paziņām izstāstīja, ka pazīst atsaucīgu avio entuziastu. Viņš palīdzēšot.
Protams, vajadzēja gaidīt mammas pēdējam lidojumam labvēlīgu laiku, jo... migla, lietus, temperatūras svārstības, tomēr pienāca diena, kad avio entuziasts zvanīja un pāris stundu pirms izlidošanas teica: «Lidojam!» Viņš bija izpētījis maršrutu, lai neiekultos nepatikšanās. Un viņi aizlidoja, metot lokus virs Latvijas. Trijatā. Ivara mammas pelni nu atdusas pie jūras, kā viņa vēlējās. Šajās bērītēs piedalījās tikai Ivars un viņam svešais cilvēks, kurš piekrita palīdzēt.
Ivaram nu ir vieta, kur viņš var aizbraukt un atcerēties mammu, jo abi ar pilotu izvēlējās zīmīgu ainavu, lai viegli atrast jebkurā gadalaikā.
Ministru kabineta izdotie Kremācijas noteikumi, kas ir spēkā kopš 2010. gada, nosaka kremācijas norisi.
Proti, kremācijai mirušo pieņem, ja tam nav klāt priekšmetu, kuri sadegšanas procesā var izraisīt nevēlamu reakciju. To, ka mirušajam, kas pieņemts kremācijai, nav bijis klāt minēto priekšmetu, ar parakstu kremāciju reģistrācijas žurnālā apliecina iesnieguma iesniedzējs.
Mirušais kremējams labi degošā dabiska materiāla zārkā, kurā drīkst atrasties tikai labi degoši dabiski materiāli. Pirms kremācijas zārkā ieliek karstumizturīgu plāksnīti ar kremācijas reģistrācijas numuru un skaidri salasāmu tā komersanta nosaukumu, kurš veic kremāciju.
Kremācijas krāsnī vienlaikus kremē ne vairāk kā vienu mirušo.
Katra mirušā pelnus (arī karstumizturīgo plāksnīti) savāc un ievieto izturīgā, gaisu un ūdeni necaurlaidīgā kapsulā, kuru aizvāko un apzīmē ar numuru.
Uz kapsulas salasāmi norāda šādus datus:
kremācijas reģistrācijas numurs (tam jāsaskan ar numuru kremāciju reģistrācijas žurnālā);
mirušā vārds un uzvārds;
mirušā dzimšanas datums;
mirušā nāves iestāšanās datums;
mirušā kremācijas vieta un datums.
Kapsulu ar mirušā pelniem izsniedz iesnieguma iesniedzējam vai tā pilnvarotai personai.
Kapsulu ar mirušā pelniem uzglabā krematorijā 45 dienas pēc kremācijas. Ja šajā laikā iesnieguma iesniedzējs vai tā pilnvarotā persona kapsulu ar mirušā pelniem nepieprasa, to apglabā vietā, kas paredzēta bezpiederīgo mirušo apglabāšanai, vai mirušā pelnus izkaisa.
Un ar likuma spēku nav aizliegts pelnus kaisīt jebkur, pat publiskā vietā...