Dažas no šīm vietām ir apvītas ar noslēpumiem un leģendām, kas nodotas no paaudzes paaudzei, citas ir daudz jaunākas. Taču katra no tām ir ar savu kolorīto pagātni un spēj uzdzīt šermuļus. Tik un tā cilvēki turp dodas, jo grib redzēt to, ko ik dienu nebūt nevēlētos skatīt acu priekšā, un piedzīvot nebijušas izjūtas. «National Geographic» piedāvā uzzināt interesantus faktus par pasaules spocīgākajām pilsētām un citām vietām.
Aktīvajā kalnrūpniecības laikā pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados šajā pamestajā pilsētā Svalbāras arhipelāgā dzīvoja vairāk nekā 1000 cilvēku. Savu nosaukumu Piramidena (Piramīda) ieguvusi no netālu esoša piramīdas formas kalna. Divdesmitā gadsimta sākumā tika pārtraukta dzelzceļa kustība, kas noveda pie kalnrūpniecības apsīkuma, un 1998. gadā raktuvju darbība tika pilnībā izbeigta. Izrakteņu ieguve sāka izmaksāt pārāk dārgi. Taču līdz tam šajā ciematā bija vistālāk ziemeļos strādājošas raktuves. Par kādreizējo godību liecina piemiņas vieta ar uzrakstu, ka pēdējā ogļu tonna Piramidenas raktuvēs iegūta 1998. gada 31. martā.
Kad raktuves slēdza, drīz vien pilsētu pameta visi tās iedzīvotāji. Mūsdienās to galvenokārt apdzīvo jūras putni, polārlapsas un arī lāči. Agrāk tur bija pat ļoti labi iekārtota infrastruktūra: degvielas uzpildes stacija, bibliotēka, skola, bērnudārzs, viesnīca, restorāns, teātris, baseins un koncertzāle ar vienīgo flīģeli aiz polāra loka. Piramidenā atrodas arī vistālāk ziemeļos esošs kinoteātris, ko pilnībā atjaunoja 2019. gadā. Kinomīļus varētu vilināt oriģinālās dokumentālās un mākslas filmas, kas lentēs lieliski saglabājušās kopš pagājušā gadsimta 60.-80. gadiem. Piramidenas filmotēkā esot ap 650 filmām.
Pateicoties arktiskajam klimatam, daudzas ēkas ir saglabājušās savā pirmatnējā stāvoklī. Uz galdiem joprojām palikušas kādreizējo iemītnieku krūzes un citi trauki, avīžu izgriezumi uz sienām, bet gaiteņos redzams pamests slēpošanas inventārs.
Šobrīd Piramidena ir populāra tūristu apskates vieta, tāpēc pirms apmēram 10 gadiem pat atjaunoja vienīgo pilsētas viesnīcu un nepieciešamo infrastruktūru, arī restorānu, lai godam varētu uzņemt tūristus. Viens no vilinājumiem apmeklēt šo pamesto ciemu ir iespēja aplūkot ledājus.
Kutna Hora ir sena viduslaiku pilsēta Čehijā, kas atrodas uz austrumiem no galvaspilsētas Prāgas. Tā pazīstama ar gotisko kalnraču aizgādnes Svētās Barbaras baznīcu ar viduslaiku freskām. Kutna Horas vecpilsēta iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Savulaik Kutna Horā ieguva trešdaļu no Eiropas sudraba, bet tagad tā vairāk zināma savas piepilsētas Sedleces dēļ. Tur atrodas kapela, kuras rotāšanā (ja tā var sacīt) izmantoti 40 000 līdz 70 000 cilvēku skeleti - husītu kara un mēra upuri. Kaulu kapelas baznīcas griestos iekārta īpaši iespaidīga lustra, kas veidota no visiem cilvēka skeleta kauliem. Kauli ir mākslinieciski sakārtoti greznos rotājumos un mēbelēs. Pašreizējo izskatu kapela ieguva 19. gadsimtā. Tas ir viens no tūristu iecienītākajiem apskates objektiem Čehijā, un to katru gadu apmeklē 200 000 cilvēku. Tomēr kapelas autoru mērķis neesot vis šokēt, bet gan likt aizdomāties par cilvēka dzīvi.
Venēcija ir pazīstama ne tikai ar krāšņo karnevālu un gondolām, bet arī ar Poveglijas salu, ko mēdz saukt par spocīgāko vietu pasaulē. Pamestā sala, uz kuru tika izsūtīti mēra upuri, ir populārs spoku mednieku galamērķis.
Pēc Melnās nāves epidēmijas 1576. gadā Venēcijā bija tik daudz līķu, ka smaka kļuva neizturama un tos aizveda uz Poveglijas salu, sameta bedrēs un vēlāk sadedzināja. Tomēr mēris vēl nebija uzvarēts, un visus, kam bija jebkādi simptomi, ieskaitot bērnus, piespiedu kārtā aizveda un pameta uz salas kopā ar līķiem. Vēsturnieki apgalvo, ka Poveglijas salā nomiruši aptuveni 160 000 cilvēku.
1922. gadā uz salas uzbūvēja slimnīcu garīgi slimajiem, kuri apgalvoja, ka redz mēra upuru rēgus un dzird spocīgus čukstus. Kurš viņiem gan ticēja... Poveglijas leģenda vēsta, ka šo dziedniecības iestādi vadīja nežēlīgs ārsts, kurš slimniekus izmantoja saviem eksperimentiem un pakļāva mocībām. Visbeidzot viņš izdarīja pašnāvību, metoties lejā no zvanu torņa. Tagad salas apmeklētāji var mēģināt sazināties arī ar viņa garu, un, kā stāsta, drosmīgākie tiešām dzirdot gan zvana skaņas, gan noslēpumainus čukstus.
Centrālija ir gandrīz spoku pilsēta ASV, Pensilvānijas kalnrūpniecības apgabalā. Pilsētas vēsture sākās 19. gadsimta vidū, tā bija strādnieku pilsēta un viens no lielākajiem darba devējiem Amerikā. Gandrīz visi iedzīvotāji strādāja raktuvēs. Pilsēta tika evakuēta 1962. gadā bīstamu pazemes ugunsgrēku dēļ. Raktuvju ugunsgrēks aizsākās 1962. gada 27. maijā. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, to neizdevās pilnībā nodzēst, un tas turpina plosīties. Ugunsnelaimi izraisīja strādnieki, kuri tukšā ogļraktuves šahtā dedzināja atkritumus. Vairāk nekā 20 gadu Centrālijas iedzīvotāji dzēsa uguni, kas izplatījās pa šahtām, bet 80. gadu sākumā šo cīņu pārtrauca. Dzīve Centrālijā bija kļuvusi bīstama.
Pēc aplēsēm, ugunsgrēks raktuvēs zem Centrālijas turpināsies vēl vismaz 250 gadu. Pesimistiskākās prognozes liecina, ka uguns turpinās aprīt šo vietu pat vēl 1000 gadu. Taču, neskatoties uz veselībai kaitīgajiem izgarojumiem, ir cilvēki, kas joprojām šeit dzīvo. Iedzīvotāju skaits gan sāk sarukt - 1980. gadā tur dzīvoja tūkstotis iemītnieku, bet 2020. gadā - tikai pieci. Centrālija ir Pensilvānijas štata pilsēta ar mazāko iedzīvotāju skaitu. Liela daļa pamesto ēku ir nojauktas, neskartas saglabājušās vien dažas mājas. Pilsētas četras kapsētas tiek uzturētas labā stāvoklī. Viena no tām pat atrodas tā kalna galā, no kura joprojām nāk dūmi.
Interesanti, ka Centrālijas dievnams, Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas baznīca, joprojām tiek izmantots un piesaista ticīgos no apkārtējām pilsētām, tostarp cilvēkus, kas kādreiz bijuši pilsētas iedzīvotāji. Ģeoloģiskā izpētē atklājās, ka zem baznīcas atrodas ciets iezis, nevis ogles, tāpēc pazemes uguns to neapdraud.
Centrālija atgādina zaļu lauku ar dažām ieliņām. Tā vairs neizskatās pēc pilsētas.
Starp citu, Centrālijā tika filmēta šausmu filma «Sillent Hill» («Klusais kalns»), kas Latvijas kinoteātros nonāca 2006. gadā. Kur gan vēl filmēt stāstu par baisu vietu, kurā nonāk kāda izmisusi māte un viņas meitiņa. To klāj bieza migla, tur mitinās dīvainas būtnes, un laiku pa laikam to apņem dzīvā Tumsa, kas pārvērš visu, kam pieskaras.
Viens no pasaulē spocīgākajiem tūristu apskates objektiem ir Leļļu sala Meksikas galvaspilsētas Mehiko dienvidos. Leļļu sala jeb «Isla de las Munecas» nekad nebija plānota kā tūrisma objekts. Leģenda vēsta, ka salas uzraugs Hulians Santana Barera 20. gadsimta četrdesmitajos atradis noslīkušu meiteni un mēģinājis viņu atdzīvināt, taču viņam tas nav izdevies. Neilgi pēc traģiskā notikuma viņš ieraudzīja ūdenī peldošu lelli, kas, visticamāk, piederēja noslīkušajai meitenītei. Salas sargs izvilcis lelli un iekāris kokā, tā godinot meitenes garu. Taču tas sācis viņu vajāt. Turpmākos 50 savas dzīves gadus Hulians Santana Barera turpināja kārt kokos citas lelles, kuras iemainīja pret paša audzētiem dārzeņiem. Hulianu 2001. gadā atrada noslīkušu tieši tajā vietā, kur viņš savulaik atrada meiteni.
Vienīgie salas «iedzīvotāji» ir spocīgās lelles, kuru skaits aizvien pieaug, jo pēc Bareras nāves sala kļuvusi par populāru apskates objektu, uz kuru tūristi ved arvien jaunas rotaļlietas.
