VAKARA ZIŅAS. Tikmēr parlamentā... jeb Kā runā Saeimas deputāti
Parlamentā atkal ievēlētās 100 gudrās galvas ir cilvēki ar miesu un asinīm un veiklu vai mazāk veiklu valodiņu. Vai viņi vienmēr runā tikai par lietu? Nē, protams! Mēs jums pastāstīsim, par ko parlamentārieši runā no tribīnes.
Atgādināsim, ka debatēs 13. Saeimas sēdēs deputāti četros gados kopumā runājuši 13 372 reizes. Visbiežāk debatējuši deputāti Viktors Valainis - 1239 reizes, Aldis Gobzems - 977 reizes, Jūlija Stepaņenko - 948 reizes, Vjačeslavs Dombrovskis - 555 reizes, Dana Reizniece-Ozola - 504 reizes.
TĀDS PRINCIPS
AINĀRS ŠLESERS, «LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ»:
«Tās lietas, kuras būs jāatbalsta, mēs atbalstīsim. Tās lietas, kuras mēs uzskatīsim par nepareizām, mēs neatbalstīsim. Tā ka tāds būs mūsu princips.»
ROSĻIKOVA ATZĪŠANĀS
ALEKSEJS ROSĻIKOVS, «STABILITĀTEI!»:
«Rajeva kungs, piedošanu, jūsu uzvārdu es jau esmu iegaumējis... par to, ka jūs «izcepāt» jau divus trīs jaunus ministrus. Paldies, ļoti forši!»
LIEPIŅAI PATĪK BALODIS
LINDA LIEPIŅA, «LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ»:
«Man patīk Ringolds Balodis - viens no mūsu partijas biedriem. Es gan pati esmu aizmirsusi, ka iepriekšējā Saeimas sasaukumā šādu frāzi būtu teikusi no šīs tribīnes, bet Baloža kungs esot citējis deputāti Liepiņu saviem studentiem un teicis: «Ārprāts, kas te notiek! Šī ir viena no pirmajām sēdēm, man likās, ka šis sasaukums būs nedaudz savādāks kā iepriekšējais!»»
NABADZĪBAS APKAROŠANAS MINISTRIJA
RAMONA PETRAVIČA, «LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ»:
«Izveidojot vairāk ministriju un amatu, tauta jau labāk nedzīvos, nauda no tā vairāk neradīsies. Ja katra jauna ministrija nestu kādu pienesumu valsts budžetam, tad jau varētu katram koalīcijas deputātam pa ministrijai izveidot un visi dzīvotu ļoti labi. Pirmā noteikti būtu Nabadzības apkarošanas ministrija, kas būtu jāizveido, ja tāda ministrija varētu ko labu izdarīt arī bez papildu finansējuma. Un ko tad darīs šis ministra biedrs - viņš veciem cilvēkiem palīdzēs sagādāt, ienest malku vai mierinās bērnus, kas prasa ēst?»
PRIEKŠNIEKS UZ PRIEKŠNIEKA
SKAIDRĪTE ĀBRAMA, «PROGRESĪVIE»:
«Es jums nolasīšu to fenomenālo citātu, droši vien klausoties to ir grūti uztvert, tas ir jālasa: atsevišķu otrā līmeņa politiku labāka koordinācija, politiskās vadības efektivizēšana tādās pirmā līmeņa politikās, kurās ir ievērojams ministra atbildības apjoms. Vai ministra biedrs vispār sapratīs, ar ko viņam jānodarbojas ministrijā? Es domāju, ierēdņi vēl mazāk sapratīs, ko tur dara ministra biedrs.
(..) man diemžēl jāsaka - tajās ministrijās, kur man bijusi kaut kāda darīšana, tā politiskā vara ir ļoti atrauta no pārējās izpildvaras. Viņi īsti pat nezina... departamentu direktori, eksperti nezina, ko no viņiem grib politiskā vadība, politiskā vadība nesaprot, ko viņi grib dabūt no tiem cilvēkiem, kuriem ir kompetence.
Lielākā problēma... te mēs runājam par ministru biedriem... bet lielākā problēma ir tā, ka mūsu ministrijās priekšnieku netrūkst, viņu ir papilnam, problēmas ir ar ekspertiem, kas aizplūst masveidā no ministrijām - 30 līdz 50 procenti gadā ekspertu mainība -, un tas nav tikai atalgojuma dēļ, ticiet man. Tas ir arī tāpēc, ka eksperti - mūsdienīgi, izglītoti, zinoši jauni cilvēki - negrib būt par mazo skrūvīti tajā uzblīdušajā birokrātiskajā aparātā.
Zinu no savas pieredzes - eksperti grib strādāt pavisam citādā veidā ar saviem vadītājiem - kā viena projekta komanda, nevis ka viņam ir 10 priekšnieki no augšas, kas viņam dod vienu dienu vienu uzdevumu, kas otrā dienā izrādās nevajadzīgs un lieks. Tā ir tā problēma ministrijās.»
FIGU VIŅAM!
ANDRIS BĒRZIŅŠ, ZZS:
«Cik ilgi nav runāts par to, ka ministrijām citai ar citu vajadzētu sadarboties? Noteikti! Tikko kā katrs ministrs aiziet savā būrītī: «Figu viņam! Mēs esam paši par sevi, un no mums viņi nedabūs neko.» Satiekas inteliģenti visi kopā: «Nu, es tevi saprotu, bet tev jāsaprot arī mani! Man taču ir štruntīgi! Nu, es saku... nu, iedod kaut ko man arī!» - «Nē, nedošu neko!»»
KRAUZES RĒĶINI
ARMANDS KRAUZE, ZZS:
«(..) ministra biedra institūts līdzīgā veidolā Latvijā ir pastāvējis starpkaru periodā - ar 1928. gada 12. aprīļa likumu. Jā, pastāvēja, bet, ja jau mēs sākam salīdzināt vēsturi, tad es gribu teikt, ka mums ir jāpaskatās uz daudz dažādām lietām.
Un viens ir iedzīvotāju skaits. 1925. gadā Latvijā dzīvoja apmēram 1,84 miljoni iedzīvotāju, un tagad mēs esam atkrituši atpakaļ uz to pašu skaitli. Kas vēl bija tajā laikā? Es paskatījos - piemēram, Kārļa Ulmaņa valdībā tajā laikā bija 10 ministri plus viens biedrs, tātad kopā 11. Kas tagad veidosies? Tagad veidosies pie jau esošajiem 14... plānosim vēl vienu ministru, un nezin cik būs to biedru, bet iedzīvotāju skaits ir līdzīgs.
Kā jūs domājat, vai valsts pārvalde var augt bezgalīgi, palikt arvien lielāka, bet to, kas maksā nodokļus, paliek arvien mazāk? (..) Es uzskatu, ka divas kaut kādas funkcijas ir jālikvidē. Mēs nevaram bezgalīgi mūsu, Latvijas, iedzīvotājiem uzlikt nodokļu nastu, kura tiek tērēta nevis pašu iedzīvotāju labā, bet valsts ierēdniecības, valsts augstāko amatpersonu un politiķu uzturēšanai.
(..) Es parēķināju, cik tajā laikā - 1929. gadā - sanāca deputātam ienākumi - apmēram 521 lats mēnesī. Salīdzinot, piemēram, ar grāmatvedi, kas saņēma 380 latus, šoferis - 160 latus, man liekas, ka tas bija tā samērīgi. Tagad mēs jau runājam par 90 tūkstošiem vienai personai, kas, man liekas, nebūt nav samērīgi, ņemot vērā to pašu autovadītāja algu, ņemot vērā to pašu grāmatveža algu.
(..) Es arī atgādināšu, ka iedzīvotāju skaits... jā, vislielākais tas bija 1990. gadā - 2,65 miljoni (kopā ar okupantiem), bet 1994. gadā jau faktiski 2,54 miljoni. Cik ir šobrīd? Apmēram 1,80 miljoni - tas ir katastrofāli. Un, ja jūs domājat, ka veidot jaunus amatus - vienu, otru, trešo... Drīz Latvijas iedzīvotāji vairs nespēs uzturēt šo birokrātisko aparātu.»
ŠMITS ZINĀJA, KĀPĒC GALVA RIPOS
DIDZIS ŠMITS, «APVIENOTAIS SARAKSTS»:
«Es došu tādu vienu savu personīgu skatījumu (..). Pirms 25 gadiem es kļuvu par ierēdni - par diplomātu - Ārlietu ministrijā un kādu gadu vēlāk saņēmu vismaz kādus trīs uzdevumus ar noteiktu mērķi, bet kas bija virs viena resora. Vienā gadījumā tā bija gan Ārlietu ministrija, gan Iekšlietu ministrija, gan Satiksmes ministrija, gan robežsardze, gan muita, mūsu vēstniecība Lietuvā, Lietuvas robežsardze un tā tālāk. Kāda toreiz bija metode, kad jautājums izgāja ārpus viena resora kompetences? Tā laika Ministru kabineta vadītājam metode bija tāda: pieņemt lēmumu, ko mēs darām, un tad izdot rezolūciju, nosakot vienu atbildīgo cilvēku - ar vārdu un uzvārdu -, kurš ir atbildīgs par šī uzdevuma izpildi. Un parasti klāt bija viens teikums: «Visai valsts pārvaldei sadarboties šī uzdevuma izpildē.»
Es pats savulaik tādu esmu saņēmis un tajā brīdī ļoti skaidri zināju - ja es to neizpildīšu, man galva ripos, ja es izpildīšu, mana karjera ies uz augšu. Un to zināja pārējie visā ķēdē. Ja es neizpildītu, man, pirms, kā saka, galva ripotu, dotu vārdu izstāstīt, kāpēc tas nenotika, un tai lokomotīvei, kurā esmu es, protams, un kas krīt no kraujas, tiktu piekabināti visi pārējie vagoni, kas bija atbildīgi par to, ka šis darbs netika paveikts.
Laika gaitā kaut kur (es tagad nevainoju nevienu konkrēti) šis princips un veids, kā strādāt, pazuda. Atbildīgā vietā parādījās darba grupa, kas neatbildēja ne par ko.»
Avots: Latvijas Republikas 14. Saeimas rudens sesijas pirmā sēde 2022. gada 1. novembrī, rudens sesijas otrā (svinīgā) sēde 2022. gada 7. novembrī, rudens sesijas sestā (ārkārtas) sēde 2022. gada 24. novembrī