«Kino ir jauno māksla, es savos gados par to vairs nedomāju. Ja arī rodas kādas idejas, atdodu tās jaunajiem,» saka kinorežisors, rakstnieks, publicists un gleznotājs Jānis Streičs. 26. septembrī viņš svinēja savu 86. dzimšanas dienu.
"Es tagad dzīvoju Lietuvā, Veisiejā, nelielā pilsētiņā, kas ir 25 kilometrus no Lietuvas izcilā mākslinieka Čurļoņa bērnības pilsētas Druskininkiem, sievas vecāku mājā. Viņi nomira, mēs visi kopā šo māju renovējām, esam sakopuši arī apkārtni. Atbraucām uz šejieni tieši pirms kovida pandēmijas, negatavojušies ziemai, neplānojot te palikt," "Vakara Ziņām" stāsta Jānis Streičs. «Meita tajā laikā Kauņas muzikālajā teātrī iestudēja mūziklu, znots - operu, abi bija aizņemti arī citos projektos, mazmeitai bija skola, vīramātei - veselības problēmas. Atbraucām padzīvot pie meitas, atvieglot viņai mājas rūpes, bet pirmizrādes priekšvakarā visu aizvēra ciet. Sapratām, ka uz Rīgu nav ko braukt atpakaļ, un aizbraucām uz savām vasaras mājām. Te arī iestrēgām. Tagad uz Rīgu aizbraucu tikai pie ārsta vai arī ja automašīnai jāiziet tehniskā apskate,» stāsta J. Streičs, piebilstot, ka tie ir 380 kilometri jeb aptuveni sešas stundas, kas jāpavada ceļā.
«Tagad taču ir internets, dažādas iespējas, kā sazināties. Nav jau starpības, kur dzīvot, tāpat visur varu piedalīties,» saka Jānis Streičs, piebilstot, ka attālinātais darbs tagad ir modē. «Bet kā man šeit, Lietuvā, pietrūkst? Nespējas apmeklēt Valsts arhīvu un Misiņa bibliotēku. Es pamazām rakstu kultūrvēsturisku apcerējumu par bijušiem laikiem, un te man nepieciešamo materiālu latviešu valodā nav.»
Viņš atklāj, ka šodien viņa lielā aizrautība ir glezniecība. Viņš iesaistījies Rīgas Latviešu biedrības mākslinieku apvienībā un tās sastāvā piedalās arī dažādās izstādēs. «Tagad aktualitāte numur viens ir Ukraina, bet nav gleznu par Ukrainu. Tad nu tagad gleznoju to pēc saviem jaunības dienu uzmetumiem un atmiņām. Esmu Ukrainā ne tikai bijis ciemoties un tur netālu dienējis armijā, bet veselu vasaru arī filmējis savu kara filmu «Tikšanās uz Piena ceļa» (1985). Tajā piedalījās daudzi ukraiņu aktieri, un filma tika ieskaņota Dovženko filmu studijā. Šī filma tapa ciešā sadarbībā ar Ukrainu, un es zinu tās vietas, kur tagad notiek kaujas, sākot no Čerņigovas un beidzot ar Donecku,» stāsta režisors, pieļaujot iespēju, ka viņa gleznu sērija ar Ukrainas etīdēm būs aplūkojama arī kādā izstādē.
Viņš stāsta, ka viņa ikvakara rituāls ir noskatīties «Panorāmu». «Mani līdz asarām aizkustina, cik latvieši ir atsaucīgi pret ukraiņiem. Protams, arī visi šeit, Lietuvā, ļoti dzīvojam līdzi notiekošajam kaimiņvalstī. Sākumā pat naktīs negulējām,» stāsta Jānis Streičs.